Īstais un vienīgais


 Man ik pa laikam kāds konsultācijā, komentāru sadaļā vai seminārā pajautā – kā atšķirt īsto un vienīgo? Kā saprast, ka šis cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana lielā mīlestība.

Esmu par to daudz runājusi. Varbūt pat kādā rakstā jau reiz to aprakstījusi arī šeit, bet nu jau to rakstu ir tik ļoti daudz, ka vairs pati visas izrunātās tēmas neatceros.

Lai saprastu, vai esi kopā ar īsto –vajag drusku ieklausīties sevī un pavērot sevi.

Vai Tu sev patīc, kad esi kopā ar viņu?

Kā Tu izmainies? Vai izmainies?

Vai esi godīga šajās attiecībās pret sevi un pret viņu?

Vai vari tāda būt?

Vai esi saspringta vai atbrīvota kopā ar viņu?

Lūk – ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tad noteikti vari saprast kā ar jums ir.

Nu, protams, ka viss sākas ar mīlestību. Protams, ka man visvienkāršāk būtu Tev pateikt – sirds Tev pateiks priekšā. Bet zinu arī to, ka tad, kad mums dikti gribās dzirdēt vēlamo atbildi, tad sajūta ir, ka sirds to tieši saka. Un tad dažreiz gadās tā, ka iestāstām sev cik ļoti laimīgas ar viņu kopā esam, ka tā ir īstā mīlestība, ka iespringstam – lai tik viss izskatītos kārtībā, lai būtu smuki un lai visiem būtu labi. Bet tā arī aizmirstam ieklausīties pašas sevī.

Pirmais ir vissvarīgākais jautājums – vai Tu sev patīc šajā periodā, kopš esi kopā ar viņu. Vai jūti, cik dzīve ir kļuvusi skaistāka? Ka Tu pati esi kļuvusi skaistāka? Vai Tev patīk tas, ko dari. Vai viņš Tevi šai visā atbalsta?

Es par sevi varu pateikt, ka es sev ļoti patīku kopš esmu kopā ar Tomu. Un paanalizējot kā esmu izturējusies iepriekšējās attiecībās (gan ilglaicīgās, gan ne tik) – nu..tā nebiju es. Es biju ļoti tālu prom no savas īstenās būtības. Es kaut kā iespringu uz to, lai viss būtu labi – labi izskatītos vecāku vai draugu acīs. Lai mēs viens pret otru būtu...nu tādi kādiem mīļiem cilvēkiem jābūt. Bet tagad ....tagad ir tā, ka man faktiski ir vienalga kādi mēs izskatāmies. Man nav laika vai gribēšanas par to domāt, jo es vienkārši dzīvoju. Dzīvoju savu laimīgo dzīvi, nedomājot vai no malas tā izskatās laimīga.

Vai Tu izmainies, kad esi kopā ar viņu? Kā? Šis atkal ir ļoti svarīgs jautājums, jo kā mēs zinām – vispatiesākie mēs esam tad, kad esam vieni paši. Vai tad, kad dzirdi – viņš nāk mājās, Tu izmainies? Saspringsti vai atslābsti? Piepildies ar mīlestību? Vai varbūt uzreiz esi vairāk disciplinēta?

Ar Tomu es varu būt pilnīgi es pati. Man viņa dēļ nekad nav bijis papildus jāpiedomā ko runāt, ko darīt, kā izskatīties. Es esmu absolūti patiesa un absolūti es pati.

Ir man bijis arī savādāk. Iepriekšējās dzīvēs;) Tādēļ ir ko salīdzināt. :)

Un tad ir vēl viens jautājums – par godīgumu. Es nezinu cik jums tālu sniedzas jūsu katra robežas. Tas ir katra pāra paša ziņā. Man ir tā, ka savam vīram nekad nemeloju un nemēģinu ar viņu manipulēt. Man nav problēmu, ja viņš pār plecu man skatās manos e-pastos vai saņem manas sms. Zinu pārus, kur ir gatavi izšķirties, ja otrs ir paņēmis viņa/s telefonu. Vienmēr par to brīnos. Vienmēr nodomāju, ka man būtu ļoti sarežģīti dzīvot tā, ka līdz šai robežai mēs esam kopā, bet, lūk, te vairs ne.  Arī es esmu bijusi attiecībās, kur telefons bija tabu – kur it kā nav pieklājīgi prasīt kas zvana, vai zināt ar ko otrs sarakstās. Nu...man no šīm attiecībām nekas nesanāca. Un labi, ka tā.

Man ir ļoti būtiski, lai varu pie sava vīra piebraukt vai pieiet jebkurā situācijā. Protams, mums arī nav tā, ka Toms tagad ierodas semināra vidū un grib ar mani parunāties. Par to neiet runa. Bet no otras puses – ja viņš gribētu piedalīties, es viņu labprāt aicinātu un visus dalībniekus ar viņu iepazīstinātu. :)

Līdz ar to, es par sevi zinu – esmu kopā ar savu īsto un vienīgo. Man šādi dzīvot ir ļoti viegli. Ļoti mīļi. Es augu ar katru dienu. Manī dēļ mūsu attiecībām nav graujošas enerģijas. Lūk – es pēc tā varu atšķirt – vai viņš man ir īstais vai nē.

Varbūt, ka šādi padomājot par savām attiecībām, arī Tu vari ko secināt. Nu - ja tas Tev ir svarīgi.
Un atceries, ka vienotas shēmas jau nav. Tā ir tikai mana pieredze (kā viss manis rakstītais).

Noslēgumā varu pateikt tikai vienu – tā ir laime dzīvot kopā ar savu īsto cilvēku. Tā kā man ir bijusi gara iepriekšējā pieredze, varu pateikt tikai, to, ka tā īsteni laimīgi dzīvoju tieši tagad.

Savukārt bez visa iepriekšējā droši vien, ka tas nebūtu tā! :)

Komentāri (124)  |  2011-08-17 01:30  |  Skatīts: 15242x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Karinčiks* - 2011-11-17 15:44
Jancim...
Izlasi šajā mājas lapā rakstu "'Atalaist pavadu"'..
Tur ir tik daudz atbilžu..uz Tavu stāstu..uz jebkuru,kas tik ļoti ir pieķēries....nebaidos no šī vārda..pieķēries...mīli sevi..
Lai Tev veicas...

Vaira* - 2011-11-17 16:42
Man ir bijusi draudzība ar 12 gadus jaunāku vīrieti,man šobrīd ir 48..Mēs strādājam vienā darba vietā,tādas dzirksteles laikam leca jau ātrāk,bet man bija vīrietis,jaunākā dēla tēvs,ar kuru nodzīvojām 18 gadus.Mana veselība bija tā,kas norādīja man,Vairiņ,padomā!Man sākās lēkmes,kuras ārstēja,bet neviens nepaskaidroja,kas ar mani,skaidrības nebija..Sāku meklēt pati risinājumu..domāt,analizēt,lasīt,līdz pamazām satikos ar cilvēkiem,kas man palīdzēja izprast.Sapratu,ka visu savu dzīvi esmu veltījusi citiem,arī vīrietim-alkoholiķim,kamēr bērni bija mazi ,nebija laika domāt,vajadzēja ļoti daudz strādāt...Doma par šķiršanos bija vairākas reizes,bet vienmēr pielūdzās.Beigas bija tādas,ka viņš mani ļoti pazemoja,iemina mani zemē kā izsmēķi,pazemoja kā sievieti,bija nežēlīgi sāpīgi,vakaros gulēju gultā,bet asaras tecēja ..apmēram mēnesi.Tad, kad sieviete ir brīva,tad arī vīrieši sarosās,tā sākās mana draudzība ar gados jauno vīrieti,skaista,impulsīva,romantiska..apmēram 1,5gadus bija jauki,līdz sajutu,tas nav tas,ko ES vēlos,viņam nav bērnu,un es pieņēmu lēmumu-dot viņam brīvību,es atkāpos..tas nebija upuris,mūsu attiecības jau bija citādas,arī tas nebija viegli,bet priecājos,ka tas ir sen beidzies.Paradokss ir tajā,ka tad,kad es biju gatava par 100%,viņš vēl nebija,bet kad viņš gribēja mani precēt,es jau biju prom!Manas pārdomas,ja kādam rodas jautājumi par situāciju,šaubas,tad ieklausieties sevī..kaut kas nav līdz galam.Sapratu,ka man šis cilvēks bija jāsatiek,lai caur šīm jūtām paceltos mana sievietes pašapziņa..notika brīnums,esmu laimīga un piepildīta.Dr.Helms man teica-šai situācijai Tu kādreiz teiksi, paldies,to daru pastāvīgi,tas darījis mani pārliecinātu,stiprāku,mīlošāku,skaistāku..Esmu lepna,jo sava jaunākā bērna tēvam,3nedēļas atpakaļ,pateicos,ka viņš ir dalījis ar mani šos gadus,pateicos par bezgala jauko dēlu,un palūdzu piedošanu par bijušo...Es gribu pavadīt skaisti savas tālākās dienas,bet šīs attiecības ar jaunāko vīrieti,mani nepārliecināja..mans nodoms bija satikt nedaudz vecāku vīrieti,tas ir noticis..viņš ir tāds,kādu vēlējos..esmu pateicīga Dievam par šīm mācībstundām,un arī sev ,ka esmu pārbaudījumus izturējusi,un esmu pakāpusies jau augstāk,jo esmu pārbaudīta jau no bērnības...Mīliet Sevi un apkārtējos..mīlēsim arī savu jauko Latviju...

Inese* - 2011-11-17 17:57
Ir tik labi paskatīties atpakaļ un saprast kādas ir bijušas mācībstundas un trepes uz šīm attiecībām, kas ir šobrīd.
Prieks, Vaira, ka šobrīd esi kopā ar savu cilvēku un pārējais jau vairs ir tikai pagātnes pieredze un atmiņas. (Gan laibais, romantiskais un skaistais, gan arī sāpīgais).

Vaira* - 2011-11-17 19:54
Paldies,Inesīt,esmu pieteikusies uz semināru,vēlos Jūs redzēt,jo arī Jums ir liela pieredze,tā ir tā mūsu dzīves skola..jauki.Svētdien man 2 reize prakšalanai,priecājos,ka atradu šo variantu,jo biju meklējumos...lai šī gaisma un mīlestība mūs pavada..

Jannat* - 2011-12-06 03:16
Inese Tu te laiku atpakalj mineeji vienaa no komentaariem 23. no augsas / ka īstenībā šad tad jāpamēģina dzīvot kopā (vai vismaz regulāri tikties) ar kādu "neīsto".
Tas mūsos atver to sajūtu, ka esam pārī / vai vari mazliet luudzu pakomenteet, ko domaaji ar/ Tas mūsos atver to sajūtu, ka esam pārī / taa gribas vairaak saprast.... paldies

Inese* - 2011-12-06 05:51
Sievietei ļoti būtiski ir būt atvērtai pret vīrieša enerģiju. Sajust pāra sajūtu.
Ja sieviete ir noslēgusies un "nezin" kā tas ir būt blakus vīrietim, tas rada vēl papildus barjeru un nevilšus pat bailes un izvairīšanos no iepazīšanās.
Un tā var palaist garām to savu liktenīgo tikšanos.

(protams, es nerunāju arī par pārmērībām. Kas par daudz, tas par skādi. Ja sieviete būs atvērta visiem, tad ar viņa var pa vidam to savu īsto nepamanīt. Tad ir pretējais variants. Tad pirms satikt savu īsto, ir jāvar citiem vīriešiem enerģētiski aizvērties)

Jannat* - 2011-12-06 06:46
paldies liels - tagad pieleca :) laba viela paardomaa

Solvita* - 2011-12-10 07:25
Vēlos lai iesakat pozitīvu risinājumu, kā vērst mainīt domas šajā gadījumā. Man ir divdesmit gadi. Es ļoti vēlos būt kopā ar savu otro pusīti, īsto vienīgo. Jau esmu ievērojusi, kurš mani tik ļoti piesaista, bet es gaidu brīnumu....., ka kādu dienu atkal satiksimies vai sazvanīsimies, bails pirmai atklāt savas jūtas. Kā atpazīt savu īsto un vienīgo? Protams, ka es priecājos, ka teju visām draudzenēm, kursa biedrenēm ir otrās puses, bet reizē ir arī skumji, jo man šobrīd nav ar ko dalīt savu prieku, mīlestību, un aizejot uz Ziemassvētku balli vienai man būs vēl skumīgāk...

Inese* - 2011-12-12 04:14
Kad satiek savu īsto, tad sirds pasaka priekšā, ka tas tiešām tā ir.

Alise* - 2012-01-02 07:42
Sveiki meitenes, Jauno gadu šoreiz sāku ar pārdomām sirdī.. Nu par to īsto un vienīgo. Esmu precējusies, šīs man jau ir otrās laulības, uz kurām patiesībā piekritu, jo citādi mums būtu jāšķiras. Jā, esam dažādas tautības un pārstāvam dažādas kultūras.
Esam kopā mazliet vairāk kā 2 gadus. Pa šo laiku daudz kam izgājām cauri, ieskaitot krāpšanu... Vienu vakaru, pārnākot no darba mājās agrāk nekā parasti, pārsteidzu savu vīru kailu ar kādu meiteni mūsu dzīvoklī, mūsu gultā.. Tas viss notika dažus mēnešus pēc mūsu laulībām (kas bija ļoti simboliskas, var pat teikt - vienkārša sarakstīšanās). Mans vīrs bija tas, kam bija nepieciešams apprecēties ar pilsoni, la varētu uzturēties šajā valstī. Un par cik, es nesen biju šķīrusies no sava pirmā vīra, es par laulībām kaut kā nemaz nedomāju. Tomēr, kad pienāca brīdis pieņemt lēmumu, vai es gribu būt ar savu tagadējo vīrieti kopā un vai esmu spejīga viņa un mūsu labad tā kā mazliet pārkāpt pāri saviem lēmumiem, es teicu jā. Es to darīju mīlestības labā un man tiešām šis vīrietis ļoti tuvs daudzējadā ziņā.
Kad pēc dažiem mēnešiem redzēju to skatu, pārnākot no darba, manī kaut kas salūza... Tas notika 3. oktobrī.
Mēs neizšķīrāmies, palikām, izrunājāmies, pat gājām uz pāru terapiju. Viņš pilnībā atzīst, ka tā esot bijusi kļūda.
Kaut kad gan man... es it kā cenšos tam tikt pāri, jo mīlu viņu un tik daudz kas ir ieguldīts mūsu attiecībās, bet saprotu, ka es laikam nekad nespēšu to atgadījumu aizmirst..
Mans vīrs ir no Dienvidamerikas. Viņiem pavisam citāda tā kultūra. Plus laikam, vēl esam dažādi personību tipi. Viņam patīk ietusēt, iedzert, runāt ne par ko. Man atkal tādos pasākumos ir galaicīgi. Man patīk mazāki, intīmāki "pūļi", patīk labas sarunas un interesanta atmosfēra. Jāpiebilst, ka šo pāris gadu garumā esmu bijusi uz daudziem viņa tusiņiem, kur vēl viss piedevām notiek spāniski (es nerunāju spāniski). Es gandrīz vienmēr tur jūtos kā piektais ritenis, nu kaut kā nekomfortabli...Esam par to daudz runājuši un apņēmušies mīlestības vārdā iet uz kompromisiem. Kaut gan, tas, kāda es esmu, laikam tā pa īstam nav nekad pieņemts...
Piemēram vakar - bijām uzaicināti uz Jaungada ballīti pie kādiem Dienvidamerikāņu draugiem. Es pat ierosināju sagatavot kādu viņa tautībai tuvu ēdienu, ko aiznest un tā.. Kad ieradāmies tajā mājā, tur bija ap 50 cilvēku. Nu.... nepārprotiet, esmu ļoti sabiedriska, bet tādos baros es nejūtos kā es pati. Nu visi tik iedzer un runā un tā baigi jautri. Pēc pl.3 es jau biju gatava doties mājās, man bija garlaicīgi. Kad paziņoju to savam vīram, kurš jau bija krietni iereibis, viņš nespēja noticēt - kā, Jaungada naktī un pl.3 jau uz mājām?? Tad pienāca citi cilvēki un sāka uzdot to pašu jautajumu, jutos stulbi, sāku attaisnoties, nezināju, ko teikt... Nu kaut kāds absurds!!! Viss beidzās ar to, ka mans vīrs apvainojās uz manīm un teica, ka viņš paliekot tusēt tālāk un pa nakti viņš arī tajā mājā palikšot. Atbraucu mājās un ilgi nevarēju aizmigt. Kas notika? Tas bija mūsu pirmais Jaungads kopā... Iegūlos gultā un domāju, nu ko - ko es atkal ne tā izdarīju? Nu kādai man jabūt? Es nekad neesmu bijusi tāds "līdz 7 rītā tusētājs", man nepatīk tā dzeršana līdz bezsamaņai un kaut kāda dejošana 5 stundu garumā... Nu vabūt kādreiz, kad biju jaunāka vēl varbūt, bet vispār - nekad mani tas nebija saistījis..
Šo Jaungadu sagaidīju ar pārdomām par to, ka varbūt.... varbūt man vienkārši jāaiziet no šīm attiecībām... Šis vīrietis mani piekrāpa, un es sev godīgi atzīšos, ka man tas ļooti ļooti ļooti sāp (neko tādu agrāk nebiju piedzīvojusi), šis tusēšanās topiks - tas vienmēr ir bijis aktuāls.. Acīmredzot, mēs īsti nevaram viens otru pieņemt tādus, kādi esam.. Tikai atšķirība vēl tāda, ka es visu laiku sevi analizēju un cenšos pamainīties un pie katras izgāšanās, ka vakardienas ballīte, jūtos vainīga, ka ES atkal nebiju tāda vai šitāda..
No otras puses, kāpēc nevaru būt tas, kas esmu?
Esmu neziņā.... saprotu, ka laikam zemapziņā kaut kādā veidā esmu šo visu piesaistījusi, bet nesaprotu, ko tieši es daru nepareizi... Pēc tā krāpšanas fakta, es ļoti ar sevi strādāju. Ar Inesi arī sarakstījāmies. Tas palīdzēja. Sirdī saprotu, ka man šis vīrietis ļoti patīk, ļoti tuvs un viņa dēļ varu daudz ko izdarīt... Bet reāli - tāda sajūta, ka viņš to nenovertē... esmu to viņam teikusi, un viņš par to apvainojas, jo nesaprot, ko es gribot - viņš taču esot mīļš, iepērkoties veikalā, šad tad kaut ko uzgatavojot, šad tad pārsteidzot ar kādu ziediņu... Jā, tas viss ir taisnība. BET .... es nezinu, vai viņš tiešām aptver, cik daudz man sev jāpārkāpj pāri, lai tiktu pāri tam krāpšanas atgadījumam. Un pēc tā visu, mūsu pirmajā kopējā Jaungadā, apvainoties uz manīm un uztaisīt scēnu dēļ tā, ka es negribu līdz rītam tusēt...
Man ir 31 gads, jau gandrīz 6 gadus dzīvoju ārpus Latvijas. Šorīt mēģināju iztēloties, kā tas būtu, ja mēs vienkārši izšķirtos. Pirmais, kas nāk prātā ir tas, ka nezinu, vai varēšu tīri emocionāli vēlreiz iet cauri šķiršanās. Tad ir kauns un žēl par to, ka... man ir tikai 31 gads un jau otra šķiršanās...Plus vēl manam vīram tādā gadījumā anulētos tas uzturēšānās stastuss šajā valstī, jo esam precējušies tikai mazliet vairāk kā pusgadu... Viņš noteikti būtu, nu kā lai saka, dusmīgs uz mani, ja es kaut ko tādu izdaru. Bet runa patiesībā nav par to. Es viņu mīlu, man viņš patīk un atskaitot tusēšanos un vēl viņa pārlieko pieķeršanos savai ģimenei, it īpaši māsai, jo vecāki dzīvo tālāk, mums nav tādu globālu atšķirību. Nu jā, tad ir tā neuzticība... Kā arī, nu par cik viņš ir iebraucējs un tur bija jāiziet cauri visiem tiem papīriem, viņam līdz šim nav bijis tāds stabils darbs un gandrīz visu šo laiku bija tā, ka es nopelnu vairāk nekā viņš.... kas priekš manis ir kaut kas jauns un pat nepierasts.. Iepriekšējie vīrieši manā dzīvē pelnīja krietni vairāk kā es un mani pa pusei uzturēja. Te es pilnībā pati par sevi maksāju. Par visu. Un šad tad vēl vīram palīdzu..

Ak, cik daudz uzrakstīju, bet sirds tik pilna un nezinu, ko darīt... Un vispār, šī ir pirmā reize dzīvē, kad es par savu dzīvi interneta komentāros rakstu.



Inga* - 2012-01-02 16:21
Tev ir tikai 31, maini savu dzīvi, esi ar cilvēkiem, ar kuriem tev ir interesanti, nedari to, ko negribi, esi patiesa pret sevi, uzdrošinies būt tā, kas tu esi, tev nav jāizdabā citiem, tev ir jābūt laimīgai un šajās attiecībās tas nav. Neiznieko savu laiku ar cilvēkiem, kuri tevi nespēj novērtēt, ar tiem, kas nav tavi cilvēki. Piedod! Lai izdodas!


Baiba* - 2012-01-02 16:58
Pēc raksta šķiet, ka Tu tā kā ļaujies, lai Tevi izmanto un pazemo, izklausās kā sevis sodīšana par kaut ko. Ja tā, tad būtiski būtu atgūt pašapziņu un pašcieņu un tikt galā ar vainas izjūtu. No visas sirds vēlu Tev sajust savu unikalitāti, sevi kā vērtību un pilnību (arī bez attiecībām), apzināties Dievišķo sevī, piedot sev, atzināties savu spēku, pārvarēt bailes, atlaist otru un doties tālāk. Otrs cilvēks un viņa rīcība (partneri, kurus Tu sev piesaisti) ir tikai spogulis Tavam pašvērtējumam- un to var mainīt!

Inese* - 2012-01-02 17:26
Alisīt,
Mūsu dzīvē nav tādu mācību, kas mums nebūtu vajadzīgas. Pajautā sev kapēc Tev šis periods ir dots.
Kad saprot cēļoņseku likumsakarības, tad kļūst vieglāk izprast kopējo virzību.

Un tos jautājumus sev vajadzētu uzdot apmēram tādus - ko man ar šo situāciju Visums grib iemācīt?
(nevis , piemēram, kapēc mans vīrs mani nenovērtē? vai kapēc viņš tā izturas? vai kapēc es atkal nemācēju tikt galā ar situāciju? utt)
Pārnes atbalsta punktu sevī, lai saprastu, kas notiek Tavā dzīvē un kādēļ. Ko Tava dvēsele šobrīd mācās? Un tad Tev būs atbilde kapēc Tu šobrīd vari vai nevari (gribi vai negribi) kaut ko mainīt.

Alise* - 2012-01-02 18:11
Hmm... tiešām mans raksts ir tik ļoti depresīvs? Tā no malas lasot, kā tas izklausās, pat nespēju noticēt, ka runa ir par mani. Jo es sevi tā neredzu... Nu nezinu.. Es jūtu, ka kaut kas nav tā, kā īsti, kā man gribētos, bet - paturot prātā, ka šīs ir jau trešās nopietnās attiecības un otrās laulības un ka atkal nav īsti kaut kas labi, nevaru nedomāt, ka kaut kā pati "uzprasos" uz kaut kādu drāmu savā dzīvē. Kaut gan esmu izdomājusies krustām šķērsām un netieku skaidrā, nu kā es to daru?? Varbūt, ka es esmu tā, kurai vairāk jāpieslīpējas, vairāk jāmīl un vienkārši jābūt cēlākai būtnei? Tāpēc varbūt tā izskatās, ka es ļaujos, lai mani, kā Baiba teica (bet, ko es pati neredzu un tā īsti nedomāju) izmanto.
Baibiņ, ko Tu tieši domāji ar sevis sodīšanu - to faktu, ka mēs uzreiz neizšķīrāmies pēc tās krāpšanas?
Par to man ir divējādas sajūtas - pati esmu cilvēks, un ticu un saprotu, ka mēs varam kļūdīties. Tāpēc šķiet esmu spejīga tam pacelties pāri. Bet tad ir tā mana iekšējā Alise, kas īstenībā ir sašutusi, ka es to visu kaut kāda veidā esmu pieļāvusi... Tā neuzticība, tas bija pilnīgs šoks. Mums īstenībā, varbūt pēc visa manis uzrakstītā būs grūti noticēt, ir ļoti sirsnīgas un draudzīgas attiecības. Šis vīrietis ir ar kaut ko neparasts un tas kaut kas mani ļoti spēcīgi piesaista. Man ir tik grūti noticēt faktam, ka varbūt ka mums tiešām jāšķiras...
Inese, saprotu un piekrītu par tām mācībām. Esmu par to daudz domājusi jau kad šķīros no pirmā vīra. Esmu gandrīz izmisumā, jo tas skaidrojums, kāda ir mana mācība pie manis acīmredzot nav vēl atnācis.
Ko mana dvēsele šobrīd mācās? Noteikti piedot, saprast. Arī uzticēties. Nereaģēt ar agresiju.
Paldies par komentāriem.


dainarozenberga* - 2012-01-02 18:29
Alise, ir labi laiku pa laikam uzrakstīt konkrēta brīža sajūtas un emocijas, mēs sievietes bieži caur emocijām sabiezinam krāsas, bet caur to nonākam pie sev vajadzīgajām atbildēm.

Es savukārt lasot Tavu garo stāstu sajutu to, cik ļoti Tu šobrīd meklē atbildes un cīnies ar savu Ego. Būtībā, man šķiet, ka visvairāk sāp Tavam Ego, vīra krāpšana, jo man šķiet ar sirdi Tu viņam esi piedevusi, jo joprojām esat kopā. Varbūt ir vērts uz to situāciju paskatīties no tās puses - ko es neesmu iemācījusies, kura mana iekšējā vibrācija uzaicināja manu vīru rīkoties tieši tā - uzņemties šo skarbo manas dzīves skolotāja lomu, kas ir tas, kas man jāiemācās. Ja izdosies uz šo paskatīties pilnībā caur sevi, ieskatīties dziļi pašai savā dvēselē, es ticu, ka Tavas atbildes atnāks. Par ieskatīšanos sevī es domāju - nevis tās sajūtas, kas pārņem sevi žēlojot, nosodot otru, ne tās, kas velk uz leju un dziļāk dūksnājā - bet caur piedošanu, mīlestību pret šo mācību, pret sevi un vīru - ieskaties sevī cienot it visu, kas ar Tevi notiek, jo tā ir Tevis pašas izvēle - pajautā un sajūti, kas ir noticis, kāpēc tā bija jānotiek, kuru citu zīmi esmu palaidusi garām, un ko līdz šim brīdim neredzu...
Tajā mirklī, kad atnāk tās īstās atbildes - tās, kuras negrauj, bet tās, kuras vairo mīlestību, cieņu, paļaušanos un izpratni par notikumu likumsakarībām mūsu dzīvē ik uz soļa - paliek ļoti viegli, ļoti laimīgi un piepildamies ar bezgalīgu pateicību... Arī šādos mirkļos, kad sakotnēji šķiet, ka visa apkārtējā pasaule ir pret mums... :) Tā nav, viss kas ar mums notiek ir labākais, kas vajadzīgs mūsu dvēselei! :)
Es esmu atradusi šo ceļu, tas ir pazemības, mīlestības, cieņas un laimes pilns! Ja meklēsi šo ceļu, atradīsi! :)

Baiba* - 2012-01-02 19:55
Alisei- Nu tā sodīšana ir vairāk neapzināta- piemēram, ja Tu jūties par kaut ko vainīga (kaut vai no bērnības), tad neapzināti meklēsi situāciju, cilvēkus, caur kuriem "sodīsi" sevi. vai nejūties kaut kā cienīga (kaut vai godīga, mīloša vīrieša cienīga), Tu neapzināti mekleši situācijas, kas to apliecina. Tādējādi būtu šīs neapzinātās pārliecības jāmaina, sākumā tās jāapzinās, pēc tam var mainīt ar pozitīvu afirmāciju (apgalvojumu) palīdzību. Afirmācijas jāatkārto ar JŪTĀM UN TICĪBU, mehāniska atkārtošana diez ko daudz nedos. Dažreiz negatīvu pārliecību apzināšanās vien jau mazina to spēku.
Par to mācīšanos- ja neiemācīsies no situācijas to, kas jāapgūst, situācija dzīvē atkārtosies vēl un vēlreiz un pat nākošajā dzīvē. Tāpēc tiešām ir labs jautājums- kas man šai situācijā jāapgūst?

Baiba* - 2012-01-02 20:42
Vēl gribēju piebilst, ka ir vērts noformulēt gan sev, gan partnerim, ko īsti Tu gribi un ko negribi no attiecībām, kas ir pieņemami un kas nav. Sākumā Tev jāsaprot, kas esi un ko gribi, pieslīpēties un būt cēlākai būtnei to nezinot, nebūs pareizais ceļš.
Ja nepatīkamas situācijas atkārtojas, var uzdot sev jautājumu: "Kā (labāk- "kā", nevis "kāpēc") notiek tā, ka tas (šī situācija, notikums) pašlaik notiek ar mani"? "Ko tas man pasaka par mani?" Sākumā sevi jāiepazīst un tad jāizdomā, vai es vēlos sevī ko mainīt un ja jā, tad ko, tad mainīsies arī ārējie apstākļi.

Ilva* - 2012-01-02 21:41
Alisei!
Tu tik ļoti daudz sevi esi analizējusi un vēl joprojām meklē atbildes...tas ir tik jauki. Tas liecina par to, ka esi svarīga pati sev un savai otrai pusītei. Tas ko es saklausiju, ir tas, ka Tu tik ļoti gaidiji Jaunā gada svinības sagaidīt citādāk. Un juties tik vīlusies, ka tā nenotikās. Sāki pati sevi vainot, noliekot sevi upura lomā.
Jā!....tā ir sanācis, ka Jūs abi ar vīru esat sapludinājuši kopā divas atšķirīgas kultūras...un ir lietas,kas Tev tik ļoti pievelk un patīk un ir lietas,kas Tevi tracina un liek vilties.Patiesībā abās Jūsu kultūras ir tik daudz kas skaists...un tikai Jūs paši varat no tām izņemt tikai Jums vajadzīgāko un būtiskāko.Vai pirms svinību plānošanas esat pārrunājuši...ko kurš vēlas un ko kurš nevēlas. Jums, kur ir divas atšķirīgas kultūras tas noteikti ir svarīgi pārrunāt un pieņemt abu pušu vēlmes un vajadzības nenodarot sev un otram pāri.
Alise Tu esi stipra un dzīves gudra...piedevusi krāpšanu...caur mīlestību. Mācies izjust pārliecību, ka esi izdarijusi pareizi, ka esi aizgājusi mājās, jo tā ir labāk Tavai būtībai...Tavai personībai. Ļauj sev būt...un pareizā atbilde atnāks pie Tevis....notici pati sev.
Tas, ka esi domājusi par šķiršanos...un to,ka spēj sevi nosdrošināt...tas ir jauki....tas nozīmē,ka spēj sevi organizēt.
Tikai šobrīd esi mazliet apmaldijusies....savu ilūziju pinekļos....jo Tu Jaunā gada sagaidīšanu iztēlojies citādu.
Lai Tev izdodās.....tikt skaidrībā.


Jannat* - 2012-01-02 22:21
reizeem varbuut vajag noskirties uz kaadu laiku - tiesi sevis deelj - kaut kur aizbraukt celjojumaa, vai padziivot kaadu laiku atseviski - tad vieglaak ir taa kaa atskatiities no malaas uz visu esoso situaaciju, izveerteet, kas der, kas nee - vai tas ir tas, ko tu veelies, taa dziive tevi apmierina vai tomeer kas jaamaina - un tad jau ar citu skatu var atgriezties un dziivot taalaak vai iet katram pasam savu celju :)

xxx* - 2012-01-02 23:27
Filam Baltā Masajiete. Attiecības starp dažādu kultūru cilvēkiem.

Meitenes vairāk vai mazāk ir visu pateikušas . Jebkurš risinājums Alise, būs labs priekš tevis tā mirkļa sajūtās un izpratnē.

Jannat* - 2012-01-03 00:39
Buut preceetai ar cittautieti ir izaicinaajums un paarbaude cilveekmiilestiibai kaa taadai!! Un tas ir pamatiigs trennenins un spogulis, kaa es cienu, miilu pienjemu sevi - Alises rakstaa viena fraaze , ka nevar pienjemt viens otru kaadi ir !
Esmu pati preceejusies ar citas tautiibas cilveeku - un pateicoties tam es taa pa iistam saaaaku straadaat ar sevi.
Iespeejams ar latvieti buutu vieglaak dziivot kultuuras zinjaa, bet kas to lai zina...tas ir interesants temats.
Attieciibas ar viiru un, esot tuvu kopaa ar citu kultuuru tautiesiem, man paliidzeejis paskatiities globaalaak un pienjemamaak uz cilveekiem un sevi - manaa gadiijumaa taa ir sveetiiba, dveeseles maaciibas celjs, skola.. kaa Alisei - zina vinja vien pati.

Alise* - 2012-01-03 04:26
Paldies par visiem komentāriem, meitenes!

Jannat - es Tev pilnībā piekrītu par to, ka esot tuvās attiecībās ar citas tautas cilvēku, mēs it kā esam spiesti iziet ārpus saviem rāmjiem. Un tiešām, tas ir kā Tu raksti - kā svētība, dvēseles mācības ceļs, skola.
Mans pirmais vīrs bija arī cittautietis, amerikānis. Ja es tā paskatos uz savām izvēlēm - man laikam patīk izaicināt sevi. Bet tieši tāpēc, ka es gribu augt un saprast un nojaukt robežas. Diemžēl tam līdzi nāk arī visādas nesaprašanās un vilšanās. Es varu mainīties, pieņemt un mācīties tikai tik, cik es varu. Man gandrīz vienmēr gribas vēl vairāk, bet tas nesanāk. Un es jūtos vīlusies pati sevī.
Par to otra pieņemšanu, nu tas aktuāli jebkurās attiecībās, en tikai ar cittautiešiem.
Par nošķiršanos uz kādu laiku - nu tas mums ir bijis gana. Ilgākais - 4 mēneši, tad 3 nedēļas pāris reizes. 3-4 dienas joprojām ik pa laikam - mana darba dēļ. Un, kad uzgāju viņu ar to meiteni mūsu mājās, pāris naktis pavadījām atsevišķi. Es vienkārši nozudu un neteicu, kur esmu.
Man ir pilnīgi skaidrs, ka es gribu būt ar viņu kopā. Esot tagad šeit mājās, vai ceļojot vai dzīvojot kaut kur vienatnē.
Tāpēc arī tik grūti pat domāt par šķiršanos.. Kaut arī reāli, varbūt ir pietiekami iemesli, lai to darītu.
Es neesmu neziņā, vai es viņu mīlu vai nē. Es viņu mīlu un man pašai priekš sevis vairs nekādi pierādījumi nav vajadzīgi, jo es zinu, ka citādi diez vai darītu visas šīs lietas, ko es daru...

Ilva - nu mani laikam ne pašas Jaungada svinības sarūgtināja, bet tas vairāk bija kā punkts uz "i" pēc tās krāpšanas. Mēs katrs visas situācijas vairāk vai mazāk izvērtējam caur savu prizmu. Es, ja nokļūdos, un ja to nožēloju - cenšos būt ļoti uzmanīga, it īpaši pirmaja laikā, lai neiekāptu taja pašā bedrē. Kas mani sarūgtināja - ka mans vīrs laikam to visu redz savādāk. Viņš zina, kā es jūtos tādos bara tusiņos, un iepriekšējā dienā mēs to pārrunājām. Un es savukārt jau gāju uz kompromisu notusējot līdz pl.3, kaut gan patiesībā jau biju gatava braukt mājās pl.1. Viņš tiešām kaut kā riktīgi par daudz iedzēra (kas viņam nav raksturīgs) un vakar teica, ka neatceroties, ne laiku, kad es gribēju braukt mājās, ne arī, ko viņš teica... Ja nebūtu tā krāpšana pa vidu, es droši vien mazliet papukotos un to aizmirstu. Nu kas tur..! Bet tā krāpšans ir izmainījusi daudz ko.. Es esmu tik piesardzīga pret visu tagad, un nevaru sevi par to vainot - tā ir laikam refleksija.. nu un arī bailes arī, kurām es cenšos iet cauri, jo bailes tikai visu nobloķē un galīgi sabojā :)
Ilva, paldies par uzmundrinājumu! Protams, šajā diskusijā un arī starp manis pašas draugiem ir cilvēki, kas uzskats, ka man nav ko sevi mocīt un jāizbeidz šīs attiecības. Un es saprotu, kāpēc cilvēki tā domā. Es arī katram nevaru izstāstīs visas nianses par savām attiecībām. To citi cilvēki kaut kā sajūt un citi nē, un arī tas ir normāli.
Aiziet var.Gandrīz vienmēr, vai ne?... To jau esmu darījusi un zinu, kā tas jādara.. Tomēr, vēlreiz gribu uzsvērt, kas mani tik ļoti mulsina - ir fakts, ka šis vīrietis, neskatoties uz visu, visu atšķirīgo un nepieņemamo, ir savādāks. Es viņam ticu. Nezinu kāpēc. Varbūt no malas, izskatās, ka šaubos, bet sirdī - ticu. Un citiem vīriešiem neticēju..

dainarozenberga ļoti pareizi uztvēra, ka tā ir vairāk iekšēja cīņa ar manu Ego. Es tam pilnīgi piekrītu. Esmu apmulsusi šajā cīņā ar savu Ego, jo reizēm šaubos par to, cik tālu var iet sev nedarot pāri.

Tas, ka kaut ko neesmu iemācījusies un apguvusi, tam arī piekrītu. Bet nezinu, kas tieši tas ir, jo liekas, ka tik daudz taču jau esmu apguvusi!

Baiba, par to sevis sodīšanu es padomāšu vēl. Nešķiet, ka jūtos necienīga mīlošan vīrieša. Tam, man liekas, ir kaut kādas saknes bērnībā un manā profesijā, kur vingrinoties vijoli gadiem, bargie Padomju Skolas skolotāji un profesori tik un tā atzīmēja, ka tas NAV gana labi. Tas man riktīgi ir iedragājis pašapziņu un to es zinu. Un šis tematiņš jau arī ir izmuļļāts un izanalizēts daudzu garu gadu garumā..
Man patika tā ideja par noformulēšanu - ko viens no otra gribam. To mēs izdarīsim.

Paldies visiem!!!!!!


xxx* - 2012-01-03 04:52
gribēju rakstīt jau iepriekšējā komentārā, bet ... pieklusu.... laikam man tas pašai ir aktuāli , līdz ar to neuzdrošinos vēl izpaust skaļi , jo neesmu izpratusi to pilnībā.
Tas ko es redzu tā ir godkāre, iekāre .... varbūt to vari nosaukt sev saprotamāk.

"es jūtos vīlusies pati sevī. " neapmierinājums ar sevi, atbildi sev kas tas ir . Manā skatījumā tā ir vēlēšanās pēc kaut kā labāka ( iekāre, godkāre)

"man laikam patīk izaicināt sevi." tieši tas pats.

Tas ka tev nepatīk plaši pasākumi - dvēsele saka priekšā , kā ārstēt šo rakstura šķautni.

Krāpšana iedragāja nevis tavu pašcieņu, bet tavu godkāri, bet dvēsele tev šobrīd ir stipra un saka priekšā nenosodi, bet ej mīlestības ceļu.

Par vijoles spēles mācīšanos tieši tas pats - iedragāja nevis tavu pašcieņu, bet ārstēja godkāri.

Un ja tā paskatās , visi notikumi ārstē tavas "vainas" un tām ir jāaudzē pazemība, iecietība un visgalvenokārt Mīlestība, pret cilvēkiem kas tev šis "potes" sniedz .


Alise* - 2012-01-03 05:16
xxx - ļoti interesants skatījums. Šis aspekts man nebija ienācis prātā.
Tikai nesapratu par tiem plašiem pasākumiem - kā tad man tā dvēsele saka, kā ārstēt šo rakstura šķautni? Kāds tam sakars ar pasākumiem?
Un vispār, man pat tagad grūti noformulēt, kas tā tāda godkāre tieši ir? Vai gadījumā nezini, kā Tu to angliski teiktu? Vai tas it tā, ka es tiecos, lai mani godā? Hmmm.... nebiju to tā iedomājusies..

xxx* - 2012-01-03 05:39
Angliski, mīļā, nepateikšu .
Formulē vien pati priekš sevis šo vāru. Tas ir darbiņš , kas jādara pašai.
Par tiem pasākumiem nāk no manas iekšējās sajūtas. Man tieši tāda pati situāija bija . Man nepatika publiskie pasākumi , vīram atkal patika iet , skriet , tusēt u.t.t. Es to biju uztvērusi agrāk kā kaut kādu sevis nepilnību. Mēģināju iet uz pasākumiem, bet rezultātā tukša atnācu. Dvēsele saka priekšā ka tev ( Man) ir nepieciešma klusāka vide, lielākos pasākumos un tusējot sevī tikai attīstīsi iekāri, vēlmi iegūt vēl un vēl, meklēsi piepildījumu pasākumos, nevis savu kodolu ( sevī). Citiem cilvēkiem varbūt tas neko nenozīmē , bet tieši manai attīstībai ir nepieciešams apslāpēt tiekssmi tusēt, ko jau daba ielikusi iekšējās sajūtās.




Lapa | [1] [2] 3 [4] [5] |

Atpakaļ