Palaist pavadu Komentāri:
dainarozenberga* -
2012-01-18 23:26 Ilona, jā, Siņeļņikova "Izproti savu slimību" atsevišķa sadaļa ir par Bērnu slimībām.
dainarozenberga* -
2012-01-18 23:37 Pele, es esmu iemācījusies uz attiecībām, starp sievieti un vīrieti, skatīties no savas atbildības punkta. Ko Tu domā ar vārdiem "varēs būt pa vecam..."? Tāpat kā iepriekš nebūš nekad, jo mēs paši esam citi, citā laikā un citā vietā. Manuprāt, pirms saraut attiecības vispirms no savas puses ir jāizdara viss iespējamais, lai tās ievirzītu citā gultnē. Man pašai kādu laiku atpakaļ (pavisam nesen, pirms gada), bija sajūta, ka esmu kopā ar savu vīru, tikai tādēļ, ka ir jau ilgs laiks kā kopā (rit 12.gads), ka daudz kas saista tīri pieraduma pēc, kā arī neeju prom, jo bail palikt vienai, nespēju aptvert, kā īsti varētu dzīvot bez viņa blakus.
Un tad pienāca viens mirklis, kad caur sāpēm un sāpinot arī otru, sapratu cik ļoti egoistiska es esmu bijusi, cik ļoti vispār nenovērtēju visu, ko mans vīrs darīja, nekas, ka puķes nenesa katru dienu, vai katru otro, bet viņš par mani vienmēr ir ļoti rūpējies, vienmēr ir bijis aizvējš. Es pēdējos gadus biju izturējusies pret viņu ļoti egoistiski.
Ko es darīju - mainīju savu attieksmi, no ņēmēja par devēju!
Kas mainījās - pilnīgi viss, es tagad dzīvoju absolūtās, mīlestības piepildītās attiecībās.
Tas viss mainījās vienā mirklī - kad es pieņēmu lēmumu, ka vēlos darīt laimīgu savu vīru!
It kā jau esam tie paši cilvēki, bet mūsu savstarpējās attiecības ir šobrīd tādas, par kādām esmu sapņojusi no paša mūsu attiecību sākuma. Pirmos 11 gadus, sapņoju un nosodīju savu vīru par to, ka viņš nav tāds, kādu iztēlojos. Pēdējo gadu vienkārši pieņemu viņu tieši tādu kāds viņš ir un pati vienkārši mīlu, dodu un negaidu pretī. Saņemu neizsakāmi daudz mīlestības ik dienu! Novēlu to no sirds katrai sajust un saprast, ko nozīmē, mīlēt, dalīties, bez nosacījumiem! Tas dara brīnumus!
Vēl pirms gada es neticētu, ja man teiktu, ka man jābūt tai devējai, šķiet ka tāpat sieviete dara tik daudz vīrietim par godu, prieku un pienākumu... Tagad es zinu, ko nozīmē vienkārši, patiesi un dziļi mīlēt!
dainarozenberga* -
2012-01-18 23:42 Protams, ja ir tā, ka šķiet, ka nu pilnīgi visu esi izmēģinājusi un sevi šais attiecībās neredzi, tad savas laimes pēc ir vērts saņemties un izbeigt šīs attiecības. Es esmu sev apsolījusi, ka turpmāk dzīvošu laimīgu savu dzīvi, tāpēc nav vērts nevienu dienu, ne mirkli tērēt negatīvām emocijām un būt nelaimīgam! Dzīvojam šeit un tagad, kādu dzīvi veidojam, tāda mums arī ir! Vienmēr ir iespēja piecelties un aiziet. Apgriezties uz vienas kājas un iet citu ceļu! Galvenais zināt, kāpēc to dari! :)
dainarozenberga* -
2012-01-19 00:12 Ilona, man šķiet Tu jau savā komentārā esi atbildējusi uz jautājumu. Tev jāiekustina došanas-ņemšanas enerģija. Nevis naudas, kā materiālas vērtības "stumdīšana" turpu šurpu, naudai pašai par sevi nav enerģijas. Sāc dot, ko vari. Mīlestību, pateicību, labus vārdus cilvēkiem sev apkārt. Daudz vairāk dari lietas, kas tev patīk un attiecīgi caur to nes citiem cilvēkiem prieku. Par naudas tēmu ļoti labi ir izlasīt Siņeļņikova "Ceļš uz bagātību", vai to esi lasījusi? Kustini enerģiju sevī - dalies, dod - raksti šeit komentārus, kas iedvesmo citus, iepriecini jebkā savus līdzcilvēkus. Mēs jebkurā gadījumā dzīvojam iespēju pārpilnības laikmetā, jāspēj izmantot šīs iespējas. Skaties Robinu Šarmu, viņš fantastiski iedvesmo darbiem! :)
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI autors: INESE PROSJOLKOVA
Kādā komentārā tikko kā uzrakstīju – kad esi nokritis no zirga, tad palaid vaļā pavadu, jo citādi ir dikti sāpīgi ir vilkties pa zemi līdzi.
Šo teicienu lietoju jau ļoti sen. Visbiežāk saistībā par attiecībām. Bet šodien, gatavojot rītdienas semināram jaunu tēmu, kur tieši būs runa par mūsu pašu spēku un iespējām, kaut kā ienāca prātā, ka tā ir ļoti izplatīta tendence – nesaredzēt un nepieņemt esošo sabrukušo situāciju un tērēt un pārtērēt spēkus, lai mēģinātu saglābt to, kas nav glābjams. Un tad nu man ir brīdis padomāt par to, cik ļoti daudz spēka tērējam, lai sākotnēji „turētu acis ciet” un mēģinātu neredzēt, kas noticis un tomēr iekšēji kultivēt bailes, jo zemapziņa un daļēji arī apziņa jau zina, kas noticis. Pēc tam, kad paši jau sākam saprast, tad veltam gandrīz vai visus spēkus, lai notēlotu visiem citiem, ka viss taču ir kārtībā, un pa to laiku visu laiku domāt, ka varbūt ir iespējams no guļus stāvokļa, velkoties pakaļ zirgam, tomēr kaut kā atkal tikt sedlos. Un tas ir vienalga vai situācija saistīta, lai noturētos kādā konkrētā darbā, amatā, sabiedrībā, vai kāda cilvēka tuvumā.
Dažreiz tiešām ir tā, ka viss brūk un jūk un saturēt tur neko nevar, bet mūsu pieķeršanās spējas ir tik milzīgas, ka esam gatavi vēl ilgi turēties pie pavadas, kaut sen jau no sedliem esam ārā. Un pieķeramies mēs gan cilvēkiem, gan situācijām, gan savai konkrētai komforta zonai. Un šad tad tik ļoti, ka esam gatavi zaudēt lepnumu, pašvērtējumu, laimes sajūtu un pat mainīt vērtību sistēmu, lai tik nu atgūtu to, kas mums kaut kad iepriekš ir bijis.
Bet te nu der apstāties un padomāt. Paskatīties apkārt un izvērtēt – varbūt, ka šī jaunā vieta un jaunie apstākļi dod milzum daudz iespēju, kuras Tev nebūtu pie iepriekšējiem priekšnosacījumiem. Ka varbūt tieši tagad, kad esi uz savām kājām, vari nokļūt tādā vietā, kur zirgam mugurā būtu paauļojusi garām. Varbūt tieši tagad satiksi kādu citu kājām gājēju un izveidosies fantastisks tandēms darbā, karjerā vai dzīvē.
Ja zinām likumsakarību, ka viss vienmēr notiek tā kā tam jānotiek, ka viss vienmēr ir uz labu, tad vinnēs tas, kurš ātrāk palaidīs vaļā pavadu un nepārtērēs savus spēkus velkoties pa zemi un vaimanājot par pazudušo zirgu, vai pirms tam tik ērtajiem sedliem. Vinnēs tas, kurš būs elastīgs un skaidru galvu pieņems un sapratīs dzīves mācību.
Mūsu dzīvē ļoti daudz situācijas un cilvēki nāku un iet – un gudrība ir iemācīties tos sagaidīt un pavadīt ar mīlestību.
Lai izdodas!
|