Palaist pavadu Komentāri:
Ilona* -
2012-01-18 16:53 Tikai vakardien izlasīju šo rakstu, un šodien radās jautājums. Vai "palaist vaļā pavadu" vajag arī tad, kad man ir darāmi darbi, bet mazais bērns slimo. Ik pa laikam. Kad mani darbi bremzējas, jo tad slims bērns, tad slima auklīte, tad ģimenei jāgatavo vakariņas, tad jātīra māja. Un kaut kādā mirklī es saprotu, ka ir tikai 8 no rīta, bet manī "iekšā viss vārās". Jo arī šodien nevarēšu mierīgi iedziļināties savos darba uzdevumos. Vai arī šāda situācija liek atiet no darbiem? Jo laiks jau ģimenei, bērnam, mājas darbiem un pat garīgajai literatūrai pietiek? Vai arī šādi es pati radu šķēršļus savam darbam, jo mani nogurdinājušās tās problēmiņas, kas tur nemitīgi rodas?
Nesaprotu, ko šī situācija man māca.. Bet ir sajūta, ka vajag izprast.
Kāpēc ir brīži, kad neziņa par nākotni mums vairs nerada dzīves azartu, bet gan nogurdina?
Ilona* -
2012-01-18 19:04 Nu ar laiku atpūtai man ir tā, kā ir. Par cik strādāju mājās, tad no darba laika atlicinu brīdi sev. Bet pārējā laikā...
ziniet, ko es tikai tagad sapratu - es eju aukstā dušā, rīvējos ar dvieli, tikai, lai varētu visu padarīt, lai būtu spēks. Es pat garīgo literatūru lasu, lai varētu labāk izprast sevi un attiecīgi atkal raitāk esošos darbus padarīt.
Ilona* -
2012-01-18 19:04 Paldies Inese un Baiba par ieteikumiem. Paldies.
Ilona* -
2012-01-18 19:07 Inesei - kurā no savām grāmatām Siņeļņikovs ir rakstījis par bērnu slimošanu? Izproti savu slimību?
Ilona* -
2012-01-19 00:05 Ja jau runa ir aizgājusi par došanu - ņemšanu. Par ģimeni es pilnīgi piekrītu Dainai.
Bet ja man ir naudas grūtības, uztur mani vīrs. Kā es varu iekustināt savu naudas saņemšanas enerģiju. Nu negribu es kādam citam dāvināt vīra nopelnītu naudu. it kā jau saka, sāc dot to, kā Tev nav un to, ko gribi iegūt. Kā šādā situācijā ir ar to došanu?
Ilona* -
2012-01-19 18:42 Paldies par padomiem.
Es ļoti piekrītu Dainas komentāram par attieksmi pret vīru. Bet šodien savējam pārmetu. Ne to, ka nepalīdz, bet to, ka morāli neatbalsta. Mēs izveidojām ģimenes uzņēmumu, kuram pirmo gadu noziedoju bez brīvdienām, bet tagad strādāju mazāk. Meitiņa ir maziņa un man organiski gribās laiku pavadīt arī ar viņu. Ar uzņēmumu ir tā, ja kaut kas tiek darīts, tad daru tikai es, vīra komentārs ir tikai viens vienīgs - man nav ideju, neko nevaru izdomāt, slēdzam ciet. Un ir tā, ka es dzīvoju, kā viena grāvja otrā. Ceļos agri, lai varētu pavingrot, dušas, tad brokastis, tad bērns uz bērnudārzu, tad darbs, tad vakariņas, tad bērns no bērnudārza, drēbes, māja. Ja kādā posmā esmu nogurusi, tad sadaļa darbs tiek aizstāta ar garīgo literatūru. Sestdienas, svētdienas esam visi kopā, plus mājas darbi - drēbju gludināšana, kāda tīrīšana. Kaut kas tanī visā mani nav tā kā vajag. Man negribas pamest uzņēmumu, bet apvienot arī kaut kā nesanāk.
Vīrs ir skaidri paudis nostāju, viņam neinteresē nekas, ja tas prasa papildus problēmas. Bet tik daudz naudas arī viņš nepelna, lai es varētu regulāri kaut jaunas drēbes nopirkt.
Draugu man nav.
Šodien sapratu, ka varbūt jāmeklē psihologa, psihoterapeita palīdzība, lai būtu ar ko parunāties arī par manām problēmām. domām. Ko iesakiet Jūs?
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI autors: INESE PROSJOLKOVA
Kādā komentārā tikko kā uzrakstīju – kad esi nokritis no zirga, tad palaid vaļā pavadu, jo citādi ir dikti sāpīgi ir vilkties pa zemi līdzi.
Šo teicienu lietoju jau ļoti sen. Visbiežāk saistībā par attiecībām. Bet šodien, gatavojot rītdienas semināram jaunu tēmu, kur tieši būs runa par mūsu pašu spēku un iespējām, kaut kā ienāca prātā, ka tā ir ļoti izplatīta tendence – nesaredzēt un nepieņemt esošo sabrukušo situāciju un tērēt un pārtērēt spēkus, lai mēģinātu saglābt to, kas nav glābjams. Un tad nu man ir brīdis padomāt par to, cik ļoti daudz spēka tērējam, lai sākotnēji „turētu acis ciet” un mēģinātu neredzēt, kas noticis un tomēr iekšēji kultivēt bailes, jo zemapziņa un daļēji arī apziņa jau zina, kas noticis. Pēc tam, kad paši jau sākam saprast, tad veltam gandrīz vai visus spēkus, lai notēlotu visiem citiem, ka viss taču ir kārtībā, un pa to laiku visu laiku domāt, ka varbūt ir iespējams no guļus stāvokļa, velkoties pakaļ zirgam, tomēr kaut kā atkal tikt sedlos. Un tas ir vienalga vai situācija saistīta, lai noturētos kādā konkrētā darbā, amatā, sabiedrībā, vai kāda cilvēka tuvumā.
Dažreiz tiešām ir tā, ka viss brūk un jūk un saturēt tur neko nevar, bet mūsu pieķeršanās spējas ir tik milzīgas, ka esam gatavi vēl ilgi turēties pie pavadas, kaut sen jau no sedliem esam ārā. Un pieķeramies mēs gan cilvēkiem, gan situācijām, gan savai konkrētai komforta zonai. Un šad tad tik ļoti, ka esam gatavi zaudēt lepnumu, pašvērtējumu, laimes sajūtu un pat mainīt vērtību sistēmu, lai tik nu atgūtu to, kas mums kaut kad iepriekš ir bijis.
Bet te nu der apstāties un padomāt. Paskatīties apkārt un izvērtēt – varbūt, ka šī jaunā vieta un jaunie apstākļi dod milzum daudz iespēju, kuras Tev nebūtu pie iepriekšējiem priekšnosacījumiem. Ka varbūt tieši tagad, kad esi uz savām kājām, vari nokļūt tādā vietā, kur zirgam mugurā būtu paauļojusi garām. Varbūt tieši tagad satiksi kādu citu kājām gājēju un izveidosies fantastisks tandēms darbā, karjerā vai dzīvē.
Ja zinām likumsakarību, ka viss vienmēr notiek tā kā tam jānotiek, ka viss vienmēr ir uz labu, tad vinnēs tas, kurš ātrāk palaidīs vaļā pavadu un nepārtērēs savus spēkus velkoties pa zemi un vaimanājot par pazudušo zirgu, vai pirms tam tik ērtajiem sedliem. Vinnēs tas, kurš būs elastīgs un skaidru galvu pieņems un sapratīs dzīves mācību.
Mūsu dzīvē ļoti daudz situācijas un cilvēki nāku un iet – un gudrība ir iemācīties tos sagaidīt un pavadīt ar mīlestību.
Lai izdodas!
|