Un tagad divi temati, kas radušies esot kopā ar maniem mīļajiem mājdzīvniekiem suni Džekiju un kaķenīti Zāru. Ir mums arī Lote, bet viņa šajos stāstos nepiedalīsies.

Džekijs mūsu mājās ir nesen. Mēs viņu paņēmām jau pa pusei pieaugušu. Viņam jau bija gads. Līdz ar to es galīgi nezinu kā pagājuši viņa kucēna gadi un sākotnēji nemaz nedomāju, ka tas tik būtiski. Īstenībā arī tagad domāju, ka visi niķi un stiķi ir labojami un maināmi ar mīlestību, bet katrā ziņā vieglāk būtu, ja zinātu kāds viņš bijis maziņš.

Nu, lūk – stāsts būs par vienu netikumu, kas parādījās nesen, bet toties tagad ir reāli traucējošs. Proti, tad, kad mēs neesam klāt, Džekijs labprāt nočieps ēdienu, kas atstāts uz galda. Un tas var notikt visnegaidītākajās situācijās – piemēram, uzklāju galdu un kamēr sagaidu pie durvīm viesus, tikmēr Džekijs jau pa burzmai ir pielavījies un kaut ko paņēmis. Vienreiz vispār visu pa tīro apēdis. Citreiz izēd sviesta trauku. Citreiz izlaiza cukuru. Nu, jau sāku domāt – ar ko gan es šādas viņa īpašības un izturēšanos izsaucu (kā zināms mēs taču ar domām veidojam notikumus ap un ar mums), kad pēkšņi mana mamma man ieteica palasīt, ko saka suņu psihologi. Es pa godīgam ķēros klāt un nu man viss skaidrs, ja kucēns bērnībā ir cietis izsalkumu, tad visu atlikušo mūžu viņš grib ēst pārpārēm, ir alkatīgs un šad tad spējīgs uz pārtikas zagšanu.

Nu, Džekijam taga ir īpašs režīms un sunim mēs, protams, palīdzēsim tikt vaļā no šīm īpašībām, bet tas viss man deva krietnu vielu pārdomām par cilvēkiem un šīm pašām īpašībām.

Vai gadījumā mūsu valsts izzagšanā un izkrāpšanā nav tieši šis pats modelis? Padomju laiku cilvēki, kas tiešām nebija pietiekoši „baroti” un pietiekoši pārticīgi, pēkšņi tika pie „nepiesietiem” un brīžiem pat nepieskatītiem labumiem un nezināja mēru. Un cik šādu „nepaēdušu kucēnu” sēž Saeimā, cik valdībā, cik iekļuvuši ierēdņu statusā un cik pietuvinājušies visam šim pulkam?

Un kā lai palīdz šiem cilvēkiem?

Un kā lai palīdzam sev, jo mums jau ar viņiem vienā valstī jādzīvo?

Lūk, kādas man pārdomas izraisīja Džekija netikums.

Bet vēl varu Tev pateikt, ka esmu sajūsmā, ka man ir suns. Nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka tas ir tieši Džekijs. Un es viņu ļoti, ļoti mīlu.

Nākošais stāsts būs par Džekija un Zāriņas vakardienas tikšanos, kas atkal man ļāva padomāt par cilvēkiem, līdzībām un instinktiem.