Par dažādām pieejām dzīvei


 Vai esi te?

Atkal esmu gatava ar Tevi parunāt.

 

Šodien man ir tāda filozofiski apcerīga diena. Domāju par mūžīgām vērtībām, dzīves jēgu un citiem tikpat nozīmīgiem jautājumiem. Maniem mīļākajiem jautājumiem. Galu galā tie ir tie, ko cilvēki nāk un pie manis risina. Tie ir tie, kas ir mana darba un dzīves pamatā.

 

Un tā nu šodien domāju par divām dažādām pieejām dzīvei – viena no tām (un tā dzīvo lielākā daļa rietumu pasaules cilvēku, un tā savu lielāko daļu mūža esmu dzīvojusi es, un tā visticamāk, ka dzīvo arī Tu) ir balstīta uz audzināšanu, uz sabiedrības pasūtījumu, uz karjeru, un atalgojumu, un tas ir tā, ka, izvērtējot visus par un pret, mēs izvēlamies kas gribam un varam būt, par ko mācīties, par ko kļūt, un kādiem amatiem pretendēt, kādā veidā nopelnīt utt.

Un otra pieeja, kad skaidri zini, ka tev jau sākotnēji ir dota kāda misija, kāds uzdevums, kas bijis ielikts tev šūpulī. Un tavs raksturs, visi tavi talanti ir pakārtoti tieši šai Dieva ieplānotai misijai un uzdevumam.

Tas ir tas pats, kas, kad iestāda zīli, tad izaug ozols, kad iesēj burkānu, tad izaug burkāns, kad iesēj puķi, tad izaug tieši tā puķe. Tā aug un zied, un ne mirkli nedomā par to, ka , redz, ozols ir daudz augstāks, spēcīgāks un ilgāk dzīvot spējīgāks. Puķei ir sava misija, burkānam sava, ozolam sava, man sava un Tev Tava.

 

Bet mēs savu lielāko mūža daļu pavadām, ejot pret straumi. Mēs ejam pret šim dabas noteiktam ritumam.

Mēs pārāk daudz domājam kā samērīties, kā līdzināties vai pārspēt. Mēs pētām tirgus pieprasījumus, mainām nodarbošanos, lai tik paspētu iekļauties atkal jaunā apritē, mēs skrienam un riņķojam ārēju faktoru vadīti, lai gan īstenā būtība un gudrība ir ielikta mūsos jau no pašiem pirmsākumiem. Un, ja vien tā vietā, lai tik daudz klausītos, meklētu un uztrauktos par sabiedrības aktualitātēm, modi un līmeni, mēs ieskatītos un ieklausītos sevī, tad varbūt tiešām daudz skaidrāk un pilnīgāk izprastu kā dzīvot saskaņā ar savu īsteno būtību.

 

Visa mūsu audzināšana ir balstīta uz Ego un prāta pasauli, bet patiesā būtība slēpjas dziļāk – tur kur dvēsele, kur zemapziņa.

Ar ko gan izskaidrojamas personības krīzes, vecumposma krīzes, sabiedrības krīzes utt. Tās rodas no šīs atrautības no patiesās būtības.

Savukārt kas ir patiesā būtība? – kad apzinies, ka esi dvēsele no Dieva, daļiņa no Visuma, ka mūsos ir gan dievišķā enerģija, gan dievišķā gudrība, gan katram savi mērķi, uzdevumi un misija, ko dzīvē īstenot.

 

Turpināšu par šo domāt vēl.

Un rakstīt vēl.

Vai Tu kādreiz par šo visu domā?

Komentāri (6)  |  2010-06-25 00:08  |  Skatīts: 2572x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Ilvija* - 2011-01-03 08:28
Ļoti labs raksts un pilnībā piekrītu visam, bet ko darīt situācijā, ja nav iekšējās sajūtas, kas būtu mana īstā nodarbošanās, patiesā misija? nav nekādu norāžu, nekādu īpašu talantu? bet ir ikdienas vajadzības un rēķini jāsamaksā jau šodien...

Inese* - 2011-01-03 17:40
Par to nevajag uztraukties. Kamēr nav savas misijas apziņas un kamēr nav atrasta sava īstenā būtība, var vienkārši piestrādāt pie savas attieksmes un savu rakstura īpašību izkopšanas.
Var iemācīties darīt jebkuru darbu ar milzu atbildību un iekšēju prieku par iespēju strādāt, par iespēju kādam ar savu darbu darīt labu, par iespēju nopelnīt naudiņu rēķiniem.
Un tiklīdz to visu iemācās, tā arī tā īstenā misija burtiski atveras un kļūst skaidra.

kristine* - 2011-02-08 22:49
žēl,ka es savu misiju apzinājos tikai ap 40gadiem....bet,laikam jau viss notiek tā,kaa tam jābūt. un jūtos laimīga!!!

Inese* - 2011-02-09 06:55
Tā taču ir laime, ka var savu misiju apzināties jau 40 gados!!!

Es esmu laimīga, ka ar mani tieši tā ir noticis:)

Marika* - 2011-02-09 07:53
biju ļoti gudrs bērns, labi mācījos, ne tāpēc ka vajag, bet tāpēc, ka bija interesanti. interesēja viss! un galvenais - padevās arī!! tad sāka parādīties risinājumi un idejas, kas bija jauni, ko sabiedrība vēl nezināja. protams, sabiedrībai bija šoks :) un tad pamanīju, ka mamma ik pa brīdim saka: -nu tu ko... KO CILVĒKI TEIKS?...
mamma viena mani aidzināja. negribējās viņu lieko reizi sāpināt. un tā, pamazām, sāku rīkoties un reaģēt kā visi...
es ļoti mīlu savu mammu! un esmu viņai ļoti pateicīga!!
bet kaut kur iekšā vēl joprojām sēž sajūta, ka tieši tad un tieši tur veidojās manas izcilas dzīves ceļš.
bet visbēdīgākais ir tas, ka neatceros par ko sapņoju tolaik.......
varbūt atcerēšos 40 gados. vai 60. ļoti ceru :)

Inese* - 2011-02-09 18:34
Nekad nevajag atlikt uz kaut kad:)
Mēs nezinām cik daudz laika mums tiks dots.

Par tiem 40 gadiem es priecājos tādēļ, ka tas ir mans šobrīdējais vecums. Ja man būtu 22 es negaidītu 42, lai izprastu savu misiju un dzīves jēgu ;)


Atpakaļ