Vēlreiz par mērķiem, kurlo vardīti un laimi


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vai Tev ir bijis tā, ka pēc kaut kā ilgojies, kaut ko ļoti gribi sasniegt, varbūt pat gadiem ej uz šo mērķi, bet tad, kad tas piepildās, nekādas lielās laimes nav?

Ķīniešiem esot tāds lāsts “lai piepildās tava vislielākā vēlēšanās” - ar domu, ka pēc tam cilvēks pazaudē dzīves jēgu. Ka viņš ir tik ļoti pieradis tiekties pēc šī “nesasniedzamā” mērķa, ka pēc tam neprot dzīvot bez šīs tiekšanās.

Lūk, es šodien gribu runāt par pilnīgi pretējo sajūtu – ka esi tiecies, sasniedzis un laimīgs. Pilnīgi līdz bezsamaņai laimīgs par to, ka tas ir piepildījies.

Mani pēdējo gadu vislielākie mērķi ir bijuši ļoti sievišķīgi saprotami – es ļoti gribēju ģimeni, es ļoti gribēju laimīgi iemīlēties, mīlēt un dzīvot šai mīlestībā, es ļoti gribēju bērnus (šī bija visnereālākā mana vēlēšanās) un es ļoti gribēju atrast savu nodarbošanos, kura man patiktu pašai, kura būtu vajadzīga cilvēkiem un ar kuru es varētu nopelnīt.

Pēdējie 8 gadi man šo visu ir dāvājuši un ar katru brīdi un ar katru šo mērķi vai pakāpienu, vai sasniegumu, vai Dieva dāvanu – esmu jutusies tikai laimīgāka.

Kad satikāmies un apprecējāmies ar vīru - pilnīgi nepārspīlējot mēs kādus pirmos 5 gadus katru dienu pateicāmies Dievam (gan kopā, gan atsevišķi) par to, ka šāds brīnums ar mums ir noticis. Es pilnīgi neticēju, ka tā var būt. Es ļoti, ļoti cerēju, bet tai pat laikā svārstījos vai tiešām ir iespējama ģimene, kur savās partnerattiecībās būšu pilnīgi laimīga.

Un es patiešām vēl arvien to ne mirkli neesmu uztvērusi kā pašu par sevi saprotamu.

Jā, varbūt tādēļ, ka pirms tam piedzīvoju šai jomā lielu zaudējumu.

Jā, varbūt tādēļ, ka pirms tam tādas laimes un saskaņas nebija. Un tagad, kad ir, tad spēju novērtēt, ka neba vienmēr tā notiek.

Cits viens tāds milzīgs ieguvums manā dzīvē ir mana nodarbošanās. Es jau nezināju kā tas būs. Es nezināju, ka protu rakstīt. Es nezināju, ka varu izdot grāmatas. Es nezināju, ka tās pirks un ar prieku lasīs citi. Es nezināju, ka Pavasara studija piesaistīs tik daudz cilvēku, ka tas viss izaugs kaut kā pilnīgi dabiski un viegli.

Un katru dienu, kad to visu izdzīvoju – es esmu bezgala pateicīga Dievam un liktenim, ka man tā ir sanācis. Un nevienu brīdi neuztveru, ka tas ir kaut kā pats par sevi pašsaprotams, ka taču visiem ir savs nodarbošanās, ka visi kaut ko strādā.

Un acīmredzot, ka arī šai jomā man bija daudz kas jāzaudē un jāiziet cauri nepatīkamai pieredzei, lai pēc tam ar tik apzinātu izgaršošanu varu izdzīvot pašreizējo pieredzi.

Jo neba uzreiz visi darbi man bija “īstie un vienīgie”. Neba uzreiz sajutos īstā vietā un laikā. Drīzāk jau nē. Un tieši tādēļ šo savu dzīves periodu varu tik ļoti novērtēt, izbaudīt un izjust tik pilnīgu pateicību.

Nu un visas manas dzīves mērķis, ilgošanās un tiekšanās - ir mani bērni.

Atceros reiz (pirms gada) karmas seminārā runājām par to, ka tad kad piepildās kāda joma, tas nemaz tik milzīgu to gandarījumu nedodot un man meitenes jautāja – nu kā es jūtos, kad tagad man ir bērni. Toreiz vēl nevarēju līdz galam atbildēt. Bija vēl arī tā zaudējuma sajūta un vēl arvien tiekšanās sajūta. Bet tagad, kad diendienā izbaudu kā ir būt mammai, kā ir negulēt, kā ir savu laiku, domas un uzmanību atdot pilnībā, un tai pat laikā saņemt tik milzīgu paļāvību, mīlestību un pieķeršanos, kādu tikai pavisam maziņš bērniņš var sniegt – tagad varu pateikt, ka tā ir pilnība. Es varu izbaudīt katru ieelpu un katru izelpu kā pilnību. Kā absolūtu laimi, ko dzīve man ir uzdāvinājusi. Katru sekundi saku paldies Dievam. Katru mirkli novērtēju kā īpašu, kā brīnumu, kā kaut ko sevišķu.

Vai man tagad turpmāk vairs nav dzīves mērķu un vēlēšanos?

IR.

Un es tiem mierīgi iešu pretim, apzinoties, ka gan ceļš, gan gan gala mērķis ir milzīga vērtība. Jo izrādās, ka ar katru mērķi sākas jauns ceļš:)

Tuvojas mūsu Pavasara nometne un faktiski tās virstēma varētu būt tieši tas, kā sasniegt savus dzīves Lielos mērķus, kā pa ceļam nepagurt, kā saglabāt ticību, kur ņemt spēkus, kā nedzirdēt apkārtējo šaubas, kā neielaist šīs šaubas sevī, kā gūt Debesu palīdzību, kā turēt centru sevī...

Es šādi varētu rakstīt un rakstīt, bet man pašai ir skaidrs, ka uz šo brīdi es pati esmu pilna (pārpilna) tieši ar milzīgu vēlēšanos dot šo savu ticību, ka visi pat visneiedomājamākie mērķi ir sasniedzami un visas vēlēšanās ir piepildāmas. Ir tikai jātic un jāiet tām pretim. Ir pa ceļam jānovāc visi šķēršļi, ko paši sev uzliekam vai piesaistām.

Manuprāt nometnes programma – gan ar enerģijas vadīšanu un elpošanas vingrinājumiem, gan ar pārgājienu, gan ar “kurlās vardītes tēmu”, gan ar Vītolu ģimenes speciāli atlasītajām dziesmām, gan ar čenelingu, gan ar jaudu, ko iespējams iegūt tikai nometnē – trīs dienas kopā esot – ir vienreizēja iespēja sapildīties ar ticību (sev un Debesīm), cerību (gaismu tuneļa galā) un mīlestību (radošo enerģiju).

Šoreiz mūsu nometne notiek martā. Tā vēl nekad nav bijis. Bet tas ir fantastisks laiks, ka pati daba palīdz mums pamodināt enerģiju un atraut vaļā tos blokus, kas energolaukā sastājušies.

Uz tikšanos 11., 12. un 13. martā Jumurdas muižā!

Tās būs trīs skaistas, neaizmirstamas dienas. Mēs visi kopā par to parūpēsimies.

Vairāk par nometni: http://pavasarastudija.lv/11459-nometne/

 

ar mīļumu, Inese

Komentāri (0)  |  2016-02-20 22:35  |  Skatīts: 516x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ