Satikšanās


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Kad biju maza meitiņa, tad ļoti ilgi spēlējos ar lellēm. Man bija bērnu (lellīšu) ratiņi un es varēju būt maza mammīte. Atceros, kad laukos citi bērni spēlēja “kariņu”, es tikmēr ar saviem ratiņiem. Un pat ja viņiem trūka dalībnieku un mani paaicināja kādā no kara frontēm, tad es nemācēju ne šaut ne kauties, mani pašu pirmo “paņēma gūstā” vai “nogalināja”, un es ātri izstājos no spēles, lai atkal būtu ar saviem ratiņiem un lellītēm.

Ar kaimiņu bērniem mana skaistākā spēle bija – spēlēsim “ģimenēs”. Dažreiz es biju bērns. Dažreiz mamma. Lai vai kā – ģimenes attiecības un sievišķība jau tad manā dzīvē spēlēja lielu vai varbūt galveno lomu.

Otrs skaists periods, kad guvu brīnišķīgu pieredzi, bija 9 gadu vecumā, kad man piedzima māsa. Nu tas bija TĀDS notikums mūsu ģimenē. Un tad jau man bija lieli rati un liels bebis, ko stumt un kuru mīlēt.

Un pēc tam nākošais tāds skaistais bēbīšu vilnis man pāri gāja kādos 15 un 16 gados, kad man vecākai māsai dzima bērni, un manām vienaudzēm (kas bija pāris gadus vecākas) jau parādījās pirmie ļoti agrie bērniņi. Un es burtiski jau “ar hronometru” uzņēmu laiku, ka tūlīt, tūlīt arī man būs kāds pavisam maziņš tuvs cilvēciņš.

Atceros, ka gāju vidusskolas pēdējā klasē, un visu laiku domāju, ka nu jau man ir laiks satikt savu mazulīti.

Gāja gadi un izrādījās, ka tas, ko tik ļoti, ļoti vēlos, kaut kā dabiski un ātri manā dzīvē nenotiek. Es biju izmisumā. Mans sapnis juka un bruka un vēl sāpīgāku to padarīja tas, ka ar katru gadu jo vairāk maniem klases biedriem, draugiem un paziņām dzima bērni, tikai man ne.

Gāju pie ārstiem, meklēju atbildes uz Lielajiem Jautājumiem. Nu kā tā var būt? Kas ar mani nav riktīgi? Kas man sevī jāmaina?

Lasīju Siņeļņikovu, Svijašu, Lūli Vilmu, Luīzi Heiju. Piedevu, lūdzos, kritu izmisumā, un atkal harmonizējos. Gāja gadi un nekas nenotika.

Kāds man pateica, ka vajag badoties, jo tad organisms labāk pēc tam uzņems jebko savā ķermenī. Atradu kur un kā to darīt un neēdu 14 dienas. Biju nolēmusi neēst 40, bet pēc divām nedēļām mans svars bija tik mazs un ķermenis tik izģindis, ka nācās atsākt ēšanu. Un nekā.

Apstaigāju to gadu vislabākos ārstus. Atkal nekā.

Tad bija periods, kad likos mierā, jo atkal jau – kāds teica: atslābsti un viss notiks. Gāja gadi, nekā.

Kāds teica – tev vienkārši vajag adoptēt bērniņu. Bet nez kāpēc tieši tas ar manām sajūtām kaut kā nesaslēdzās.

Un tad -jau pēc daudziem gadiem, kad biju satikusi savu vīru, kad kopā audzinājām vīra meitiņu, kad biju izveidojusi Pavasara studiju, kad jau tik daudz kas manā dzīvē bija izmainījies un sakārtojies, un faktiski es dzīvoju ļoti laimīgu un mīlestības piepildītu dzīvi, reiz vienā meditācijā (ko tagad jau varētu saukt par čenelingu vai varbūt pat astrālo ceļojumu) es pēc vienas jogas nodarbības, kurā tiešām biju ļoti, ļoti pārgurusi un fiziski atdevusi daudz spēka, pēkšņi jūtu, ka esmu Debesīs un man pieskrien klāt tāds pusaugu puisītis, kam aizmugurē ir vēl vairāki bērniņi, un saka: “Mammīt, beidzot mēs tevi satikām!! Nu vai mēs beidzot varam pie tevis nākt?”.

Es paskatos uz viņiem, samīļoju, un saku ka nezinu. Ka es to nelemju. Ka manis pēc viņi jebkurā mirklī var nākt un ka mēs ar tēti viņus ļoti gaidām.

Šī tikšanās meditācijā manī iesēdās tik dziļi, ka no tā brīža zināju un ticēju – es jau esmu mamma un zinu, ka viņi man ir, tikai mēs vēl neesam satikušies.

Un tad atceros, ka kāda mana paziņa vienā no soc.tīkliem bija ievietojusi fantastisku bildīti, kas man ilgāku laiku kalpoja kā zīme un ticības apliecinājums. Viņa bija nofotografēta savu bērnu skolas pasākumā (visticamāk māmiņu dienā), kurā pie citām mammītēm jau bija pienākuši viņu bērni, bet Linda savējos vēl tikai gaidīja. Viņi vienkārši nebija kadrā. Viņi turpat bija, bet tikai viņi vēl nebija satikušies. Komentārs pie bildītes skanēja “es savējos vēl tikai gaidu”.

Un man palika tik silti. Tik mīļi. Es taču arī savējos vēl tikai gaidīju. Un tas nekas, ka zemes dzīvē bija pagājuši gadu desmiti. Kāda starpība. Mammītes taču tik daudz var savu bērniņu labā. Es turpināju gaidīt.

Un tad viņi beidzot pieteicās. Tie bija dvīnīši. Un laimīgāka cilvēka par mani diez vai tai brīdī vispār bija. Es jutos kā noskrējusi maratonu vai uzkāpusi Everestā. Bija palikuši pēdējie metri līdz virsotnei un es jau biju laimīga ar karogu rokā.

Es nezināju, ka var nokrist arī no virsotnes. Es nezināju, ka tad, kad viņus satikšu, šķiršanās pienāks tik ātri.

Toties tagad es zinu, kā ir visu mūžu kāpt kalnā, pēc tam nokrist no virsotnes, sasisties līdz bezsamaņai tā, ka gandrīz vai neizdzīvo, bet atrodi sevī spēkus, lai kāptu vēlreiz.

Un tad pienāca diena, kad zināju, ka manā ķermenī jau esam divatā. Biju pilnīgi mierīga un paļāvīga. Ja uznāca bailes vai šaubas, skaitīju lūgšanas un mantras. Mana īsākā afirmācija skanēja “Dievs es Tevi ļoti mīlu, lūdzu palīdzi man radīt veselu bērnu un pašai būt veselai”.

Pie katrām bailēm skaitīju to 7 reizies. Un atkal 7. Un atkal 7.

Paralēli mēs (nu jau abi) ļoti daudz strādājām. Un vēl paralēli rakstījām grāmatu “Septiņas saules”.

Tas viss bija ļoti apzināti, jo man likās, ja pārāk daudz domāšu, tad sadomāšos līdz bailēm.

Labāk ir vienkārši dzīvot savu dzīvi, darīt savu darbiņu, domāt citas domas un ļaut, lai bebītis savā nodabā aug.

Un tad pienāca vissaulainākais šī gada janvāra rīts. Tas bija ārkārtīgi skaists ziemas rīts. Pareizticīgo saime svinēja Ziemassvētkus, bet es gaidīju pati savu Dzīves Brīnumu. Dzemdību zāle bija pielieta ar tik skaistu sidrabzeltainu gaismu, kas izskatījās gandrīz vai nereāla. Manī bija pilnīgs miers un paļāvība. Es zināju, ka izturēšu un izbaudīšu jebko, kas šai ceļā būs nepieciešams. Esam viens otram tik ilgi pretim gājuši, ka nu vairs palikuši tikai šie pāris soļi un Dzīvības vārti vērsies un mans dēliņš ienāks šai pasaulē.

Kad atskanēja viņa kliedziens, manā apziņā tas līdzinājās visskaistākajām ērģelēm. Es goda vārds nekad neko tik skaistu nebiju dzirdējusi. Un kad man viņu parādīja, visnotaļ vēl nenomazgātu un drusku apķepušu - viņš man likās tik bezgalīgi skaists un mīļš. Asaras lija aiz laimes un sajūsmas.

Tai mirklī vēl neko nesapratu. Tikai apzinājos, ka notiek kaut kas Milzīgs.

Un man pat liekas, ka vēl pagāja dienas, līdz nonācu pie šīs fantastiskās atziņas, ko man sveicienam atsūtīja manu grāmatu redaktore Santa:

"Protams, tev joprojām paliks tavs darbs, draugi, tavas intereses, pasaule ap tevi.

Tieši tāpat, kā tas bijis vienmēr. Tikai tagad kaut kas vienmēr stāvēs tam pāri. Apziņā būs kāds kaktiņš, ko pastāvīgi nodarbinās cita doma. Dzīves saturs ir mainījies. Tas dus tavās rokās."

Jā, viss ir mainījies. Ir mainījusies mana pasaule, visas mūsu ģimenes pasaule. Arī tagad – rakstu, bet man azotē guļ viens mazs mīlulītis, kurš ik pa laikam paver acis, lai pārbaudītu vai mamma tepat ir. Ārēji mēs kopā izskatāmies pēc kādas afrikāņu sievietes ar bērnu, kuri visu dara kopā. Mēs uz šo brīdi esam absolūti nešķirami.

Un kā vakar viena meitene bija iekomentējusi manā profilā – tieši tagad laimes un mīļuma terapija ir kļuvusi pilnīga.

Kāpēc to visu rakstu?

Tādēļ, ka varbūt vēl kādam ir tā, ka lielie dzīves sapņi un mērķi nepiepildās uzreiz. Bet kādam citam gadiem. Atceros, ka reiz izlasīju ļoti skaistu tekstu - ja tev nav spēka iet pretim savam mērķim, tad vismaz gulies tā virzienā.

Un tici. Pats galvenais tici, ka viss, ko patiešām ļoti, ļoti, ļoti vēlies – piepildīsies.

Ar mīlestību un pilnīgas laimes sajūtu, Inese un mazulītis azotē.

Komentāri (9)  |  2016-01-25 20:56  |  Skatīts: 4675x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
baibam - 2016-01-25 21:33
Sirsnīgi sveicu! Mīlestības likums ir stiprāks par karmas likumu.

dagnucis - 2016-01-25 21:37
Man aizkustinājuma asaras! Patiess prieks no sirds! Svētību Tavai ģimenītei!!

kristine - 2016-01-25 22:31
Paldies par šo stāstu, par atklātību. Arī man bija aizkustinājuma asaras acīs un krūtīs saviļņojās silts kamols. Esmu pateicīga, ka Tu dalījies ar šo savu ilgo gaidīšanas un sagaidīšanas stāstu. Tas palīdz un iedvesmo, vēl jo vairāk tāpēc, ka es vēl tikai gaidu, ļoti ilgi gaidu un tieši kā Tu raksti, nekas nenotiek. Un tad grib ''nolaisties rokas''. Bet šis stāsts iedvesmo, dod cerību, ticību, spēku. Paldies, ka dalījies ar to, kaut gan tas taču ir tik ļoti intīmi. Es vēlu Tev un Tavam bērniņam un visai Tavai ģimenei laimi, veselību, mīlestību, prieku. Lai aug brašs un drosmīgs puika.

ingabok - 2016-01-25 23:04
Sirsnīgi pievienojos lielajam apsveicēju lokam! Liels paldies par atklātību! Tavs stāsts iedvesmo un iedrošina! Ap sirdi palika silti, tik silts ir Tavs stāsts. Un asaras, kas raisās acīs, rada cerību, kas viss vēl priekšā. Visu visu to labāko visai jūsu ģimenītei no visas sirds!

Līguce ŠODIENĀ.... - 2016-01-26 16:19
Mīļo Inesīt! :)
Paldies, Jums abiem par rakstiņu :) Par atklātību, par mīļumu, par ļaušanos...
Brīnumaini, Tu raksti par sevi... un katrs, tiešām ik katrs vārds ir par mani un man apkārt notiekošo :)
Paldies mīļā, ka dalies un iedvesmo :) tas tik ļoti palīdz:)


inese - 2016-01-26 19:19
o, paldies jums par komentāriem.

Nu šī atziņa ir tiešām zelta vērta, ka Mīlestības likums ir stiprāks par Karmas likumu. To jāatceras, katrā grūtā brīdī, kad liekas, ka tās karnmiskās mācības ņem virsroku.
Paldies, par šo atgādinājumu.

Un paldies, par jūsu sveicieniem un apsveikumiem. Tik ļoti no sirds un ar pateicību tos pieņemam.

Un , meitenes, jūs esat varoņi, ka atklāti iekomentējat, ka jums šis raksts palīdz iziet līdzīgas situācijas. Tas nav viegli.
Atceros, ka man bija ļoti, ļoti grūti par šo tēmu runāt, kamēr tā nebija izkustējusies.
Mīļoju jūs un atbalstīšu, cik spēšu!!!

jetina - 2016-01-27 20:59
Inesīt, ļoti priecājos par Tevi. Mīļi sveicu Tavu ģimeni ar brīnišķīgo notikumu! Tas pierāda ka, viss piepildās ticot un paļaujoties.
Manā dzīvē ir cita joma, kas tā īsti nav izkustējusies. Tagad vēl vairāk ticu, ka viss ir iespējams.

astra - 2016-02-07 20:07
Milzīgs prieks, ka Tavi sapņi piepildās. Tu tik ļoti , Inesīt, to esi pelnījusi. Un, ja tas notiktu tā ātri un viegli, tad tā būtu tikai tāda maza laimīte. Tagad tam visam klāt nāk vēl milzīga pievienotā vērtība. Apsveicu un lai jums visiem laba veselība!

inese - 2016-02-08 18:03
Paldies, mīļo Astriņ!
Pilnīgi piekrītu - ja tas būtu noticis pirms daudziem gadiem kā pats par sevi saprotams, nekad es to visu neizbaudītu tik pilnīgi, kā to varu tagad.


Atpakaļ