Ir pagājusi nedēļa kopš čakru semināra, kad kopīgi pieķērāmies otrās čakras jeb - mūsu oranžās saules sakārtošanai. Apsēžos un ievelku elpu, jo... ārprāts, cik ātri gan ir paskrējis laiks!

Tieši pirms nedēļas, pārrunājot savas sajūtas pēc pirmā semināra, izrunājām, cik ļoti viss mainās, kad dzīvojam ar „šeit un tagad apziņu”. Kad neļaujam prātam auļot kā satrakojušam kumeļam, bet ik pa brīdim tam uzsaucam- esi rāms, mans draugs, viss, kam jānotiek, tāpat notiks, arī ja neskriesi tam satrakojies pretim. Un patiesi, vai esi ievērojis, ka brīžos, kad esi mierīgs, kad ļaujies- lai nāk kas nākdams, es esmu tam gatavs- tad vari darīt kaut 100 lietas vienlaikus un viss izdodas. Bet ir brīži, kad viss mutuļo, auļo, bet nesanāk itin nekas- vienkārši  nepietiek laika, kaut izstiepies vai saraujies.

Tā notiek, ja dzīvojam ar vienu kāju nākotnē vai arī vēl esam atstājuši „astes galu” pagātnes notikumos. Un nav svarīgi labos vai ne tik labos. Nekādas apzinātības un rāma prāta. Vairs neatceros, kurš to ir teicis, bet kāds gudrs cilvēks noteikti :) Mums nav pieejama neviena cita diena, kā vien šodiena. Un nereti, diemžēl, mēs arī šo pašu vienīgo dienu neizdzīvojam godam.

Lielākoties mēs esam prāta cilvēki- to mums māca jau no bērna kājas. Jādara tā, jādara šitā, kad izaugsi liels, varēsi darīt ko gribi. Bet tā lielākoties nenotiek- atkal jāiekļaujas kaut kādos rāmjos. Un, kad esi sasniedzis vecumu, kad jāsāk darīt tā, kā pašam gribas, visas iepriekš uzkrātās zināšanas jau ir uzcēlušas savus iekšējos nosacījumus, robežas un žogus. Un tad diemžēl mēs pārstājam dzirdēt paši sevi, jo prāta zobratu radītie trokšņi apklusina dvēseles balsi.

Tieši šobrīd lasu Aleksandra Svijaša grāmatu (ko noteikti iesaku izlasīt arī Tev :) ) „Ko darīt, ja viss nenotiek kā gribētos”. Un man ļoti patika divas atziņas. Pirmā- prāta pārlieku lielā darbība mūs fiziski nogurdina un atņem mums dzīvei nepieciešamo enerģiju. Un, patiesi- vai esi ievērojis, cik ļoti fiziski grūti ir tad, kad esi par kaut ko satraucies vai norūpējies. Tad šķiet, ka nav spēka pat soli paspert un, jo ilgāk negatīvās domas kuļas pa galvu, jo nogurušāks un bezspēcīgāks jūties? Un otrā- brīžos, kad prāts ir uzņēmis apgriezienus un pārņēmis pilnīgu vadību pār cilvēku, mēs vairs nedzirdam Augstāko. Mēs nedzirdam paši sevi. Jo, atzīsti to vai ne- visas lielās pasaules gudrības jau ir mūsos. Mums tikai atkal jāiemācās sadzirdēt pašiem sevi.

Ir mirkļi, kad prāts apklust. Tajos brīžos man ir sajūta, ka kļūstu liela, daudz lielāka par savu fizisko ķermeni. Tad es burtiski dzirdu un fiziski sajūtu, kā pārtrūkst manis pašas uzliktās važas un mani pārņem absolūta pārliecība, ka es varu sasniegt pilnīgi visu. Tas ir brīdis, kad es skaidri apzinos- man nav nepieciešami nekādi nosacījumi vai noteikumi, lai es būtu laimīga tieši šeit un tagad. Es esmu pārliecināta- tie ir brīži, kad prāts apklust.

Es mācos un darbojos, lai šādu mirkļu būtu vairāk, daudz vairāk. Lai tāda būtu visa mana dzīve! Un es no visas sirds novēlu, lai tāda būtu arī Tavējā- jo viss jau ir mūsos, tikai mazliet jāapklusina prāts :)

Lai mums izdodas! Renāte