Vakar biju brīnišķīgā pasākumā – “Pavasara studijas” Ziemassvētku ievibrēšanā. Sirsnīgas atkalredzēšanās, interesantas iepazīšanās, noslēpumainā rūnu pasaule... Pāri visam bezgalīgs mīļums, siltums, mājīgums, sirsnība, prieks, smiekli un joki, vienvārdsakot, īsti kuplas ģimenes svētki!

Šorīt, izlasot Kristīnes dāvinātās “Sajūtas” (Kristīnīt, paldies Tev par šo fantastisko dāvanu!), sirdī ielīst bezgalīga pateicība par gadu garumā “Pavasara studijā” piedzīvoto. Ir tā sajūta, ka mīļumā gribas apskaut visu pasauli un sūtīt svētību ikvienam. Un gribas savās sajūtās padalīties ar tevi, mīļo lasītāj! Sāku domāt, kas ir tas spēks, kas to rada, un kāpēc vispār joprojām laiku pa laikam uz “Pavasara studiju” braucu (te varu piebilst, ka mēs abas ar Inesi mēdzam atcerēties mūsu pirmo tikšanos viņas Jūrmalas mājiņas viesistabā pašos, pašos studijas pirmsākumos. Viņa vēl nebija pazīstama, nebija uzrakstījusi nevienu grāmatu, taču mana dvēsele jau no pirmā smaida zināja, ka esmu satikusi savu skolotāju).

Kopš tā laika studija ir izaugusi, un rokrokā ar studiju augu arī es. Patiesībā “Pavasara studiju” esmu nosaukusi par savu ceturto augstskolu, turklāt nupat esmu tur pabeigusi ļoti vērtīgu Ineses kursu, kādu, manuprāt, vajadzētu apgūt katrai sievietei. Nu labi, gandrīz katrai, jo, par laimi, ir arī tādas sievietes, kas savu sievišķīgo viedumu dzīves dzirnās nepazaudē (es nezināju, ka mēs visas ar šo gudrību piedzimstam).

“Viņa beznosacījumā izbirst dimantos...,” tā raksta Kristīne savās “Sajūtās” (mīļā, vai tas nav brīnums, ka šorīt varu lasīt ko tik skaistu?). Un tu saproti, ka tāda ir patiesa mīlestība. Patiesa mīlestība iespējama tikai nebeidzamā došanā un dziļā savas būtības izprašanā. Un, ja esmu piedzimusi kā sieviete, tad mana būtība ir BŪT SIEVIETEI. Izprotot sevi, sākam izprast otru. Tas taču ir tik vienkārši! Taču joprojām ik dienu sev apkārt redzam pilnīgi ačgārnas situācijas. Un man gribas iet klāt katrai sievietei, apskaut un teikt: “Mīļā, nāc mājās, nāc, tava patiesā būtība tevi gaida!” To, ka mīlēt otru varam tikai tad, ja patiesi mīlam sevi, mēs it kā jau zinām, taču to, ka mīlēt sevi varam tikai tad, ja dzīvojam ar savu patieso būtību, mēs ik brīdi aizmirstam.

Un tad tu sešās nodarbībās uzzini, kas ir īsta sievišķība. Jā, zinām, jau zinām, vīrieši no Marsa, sievietes no Veneras...

Betvai tu zināji, ka sieviete vīrieša dzīvē ir Dieviete, ka tu esi sava vīrieša motivācija, iedvesma, impulss, lai viņš kaut ko darītu? Taču vienlaikus vīrietis ir slinks, un, ja viss funkcionē, tad kāpēc viņam pūlēties? Vai zināji, ka vīrietim stress (saprātīgās robežās, protams) ir vajadzīgs, bet sievietei absolūti graujošs, ka vīrietis iet uz mērķi, bet sieviete bauda procesu, ka vīrietim problēma ir kā sunim kauls (viņš ir laimīgs, to risinot), bet mēs audzējam mīlestību un paļaujamies...

Te mazai atkāpei vēlos pastāstīt, ka ir vērtīgi ik pa laikam izvirzīt sev kādu vārdu par mantru. Kad esi secinājusi, ko vēlies, uzraksti šo vārdu (vai vairākus) uz skaista papīra, liec pie sienas vai turi rāmītī uz galda, vai piezīmju blociņā, vai uz datora ekrāna un, ikreiz ieraugot, atceries, kas tev ir svarīgi. Mans vārds vismaz pusotru gadu bija ĻAUŠANĀS.

“Atļauj, paļaujies, ļaujies, ļauj un uzplaucē sevī brīnumaino sievišķības ziedu...,” tā es uzrakstīju. Pats pirmais solis vienmēr ir grūtākais, tāpēc man vajadzēja sevi kaut kā iedrošināt. Bieži mēs nemaz neatļaujam sev būt laimīgām. Dod sev šo atļauju, izsaki nodomu, un tu redzēsi, kas notiks. Tālāk, mīļā, lai kas arī notiktu, paļaujies Dieva un savu sargeņģeļu vadībai, viņi patiesi zina, kas tev ir labākais. Nu un tad jau vienkārši ļaujies. Un baudi un priecājies par visu, kas notiek. Un zini, ka arī grūtumu var izdzīvot viegli, un esi pateicīga arī par smagajām mācībām, jo tieši tā tu vari audzēt sevī mīlestību.

Tā ļaušanās man bija vissvarīgākā. Pat nezinu, kāpēc toreiz klāt vēl pierakstīju, ka vēlos sevī uzplaucēt sievišķības ziedu.

Taču esmu bezgalīgi pateicīga, ka arī šajā ziņā esmu uzklausīta un caur “Pavasara studiju” saņēmu šīs iespējas. Vispirms bija Evita ar savu pāri plūstošo sievišķību un mandalu deju. Apjausma, ko varam sevī atvērt, ja ļaujamies atslābināties un būt mīkstiņas, bija brīnumaina. Un tad nāca Ineses kurss “Viņš un Viņa”, kuru pieminēju iepriekš. Sievietes bieži žēlojas, ka viņš jau mani nemīl, ka pret mani tā un šitā un nedod to un šo. Vai tu, mīļā, zināji, ka vīrietī nemaz nevar rasties mīlestība, ka mēs, sievietes, esam mīlestības radītājas? Ka lēmumi jāpieņem vīrietim un sieviete tiem paļaujas un tic. (Kā ir tev, vai tici, ka viņš pieņems pareizo lēmumu, vai tomēr domā, ka pati visu labāk zini?) Un vai zini, kā mīl vīrietis? Un kā mīli tu? Izrādās, sieviete izvēlas to vīrieti, kas piepildīs viņas vēlēšanās, taču vīrietis izvēlas to sievieti, kuras vēlēšanās piepildīt. Tāpēc ir būtiski lūgt savam vīrietim reizēm pat nereālas lietas, jo tas vairo viņa spēku un varēšanu. Vai zini, kādos trīs veidos tu vari “pabarot” savu vīrieti? Ja kaut viens iztrūkst, viņš būs badā un sāks to meklēt citur... Un to, ka vīrieša vērtību skalu veidojam mēs pašas? Kāpēc ir sievietes, kuru klātbūtnē vīrieši lamājas, un ir sievietes, kuru klātbūtnē nekad neviens nepateiks “stiprāku” vārdu? Un, ja audzini dēlu, vai zini, ka jāļauj viņam iet cauri skarbumam? Un tā varētu rakstīt un rakstīt. Turklāt klātienes sarunās Inese to visu ilustrē ar sulīgiem piemēriem. Tā nu mēs, sievišķīgi čalojot, pamazām mainām savu apziņu un vērtības. Inese saka: “Sievietes laime nav galaktikās un kosmosā. Laime ir putrā, bērns klēpī un mīļotais vīrietis.” Un es ar pilnu pārliecību parakstos zem šīs atziņas.

Man ir bezgalīgs prieks, ka ļāvos...O. Vailds ir teicis:„Iemīlēt sevi ir sākums mīlas romānam mūža garumā.”

Jau kādu laiku esmu mācījusies sevī mīlēt un pieņemt cilvēku, tad nu turpinu mācīties sevi mīlēt patiesi – esmu sieviete un esmu laimīga, ka varu doties pa savu sievišķības ceļu, lai “izbirtu dimantos”! Jā, mīļā, un te varu piebilst, ka, pat it kā neko īpašu nedarot un apzināti nemainot (droši vien caur uzzināto un saprasto ir mainījusies mana attieksme), saņemu uzmanības apliecinājumus un komplimentus gan no svešiem vīriešiem, gan saviem tuvākajiem – mīļotā un dēla)! Un, lai arī mums ir dažādas mīlestības valodas, patiesībā nav sieviešu, kurām nepatiktu mīļi vārdi. Jautājums – vai tu sevī to atzīsti?

Paldies Tev, Inesīt, paldies visai lieliskajai “Pavasara studijas” ģimenei!

Lai mums visām izdodas sevī un ap sevi radīt īstu svētku sajūtu, lai ikviens jūtas laimīgs un svētīts, jo “sievišķīgas sievietes klātbūtnē visiem ir ļoti, ļoti labi”!

Mīlestībā, Santa