Pēcsvētki, atziņas, sajūtas


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Sveika, pēc svētkiem! Kā Tu jūties? Vai ir laba piepildījuma sajūta un spēks jaunam gada cēlienam? Vai varbūt ir slinka sajūta un tieši šodien vēl “nekustiniet mani”?

Man pašai šodien šie abi stāvokļi ir sajaukušies vienā, kad no vienas puses ir tik daudz skaistu atziņu un jaunu domu, bet no otras puses negulētas naktis tomēr dara savu, un kaut arī ir bijis ļoti īpaši, tik un tā jāgaida, kad tieši ķermenis atgriezīsies pie kāda sev komfortabla ritma.

Ir ticējums - pēc tā, kāds ir tavs saulgriežu ugunskurs, vari zināt, kāds būs nākošais gads. Nu tad mums šai gadā izdevās piedzīvot tik īpašu uguni un tik īpašu ugunskuru, kāds diez vai manā dzīvē ir bijis. Mūsu draugi bija izveidojuši kvadrātveida ugunskura krāvumu no simtgadīgām brusēm pāris metru augstumā un no gariem dēļiem to izpletuši, lai liesmas šautos uz visām pusēm.

Parasti saka – kāda malka, tāda enerģija.

Šī bija ļoti spēcīga malka. Laba. Smaga. Vērtīgu koku saveidota. Tā jauda bija tik milzīga, ka 10 m attālumā vaigi svila. Sākumā tuvāk iet neuzdrīkstējos.

Savukārt kvadrātveida krāvums liecina par stabilitāti un drošību. (varētu būt konuss, vai apļveida ugunskurs, bet mums bija kvadrāts).

Un tad vēl var pavērot, cik ātri uzšaujas liesmas un cik viegli tiek pie īstas flammes. Mūsu gadījumā tas bija mirklis.

Kad rīko svētkus, šo visu var izdomāt iepriekš un ugunskuru saveidot kā saka “pēc plāna” ko visu uz priekšu gribas piedzīvot, bet mums trāpījās, ka to visu bija izveidojuši draugi, un milzīgs paldies viņiem par to.

Bet līdz ar to, mums bija iespēja to visu baudīt un domās smelties atziņas, ko visu tieši šis viss var nozīmēt katram priekš mums.

Kā bija Tavs ugunskurs? Vai ugunskuri? Un kādas Tavas spilgtākās atziņas šai periodā?

Viena mana šī perioda atziņa ir tik spilgta, ka vēl arvien par to runāju ar gandrīz vai katru, kuru satieku. Tam nav burtiska sakara ar svētku svinēšanu. Drīzāk jau ar dzīves svinēšanu.

Šajās brīvdienās es kaut kā pasērfoju par TV raidījumu arhīvu un noskatījos Latvijas TV1 raidījumu Nacionālie dārgumi. 100g kultūras. Kurā bija uzaicināta Vija Vētra.

http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/07.06.2015-nacionalie-dargumi.-100-g-kulturas.-vija-vetra.id50789/

Un nav man kaut kā bijis iepriekš lielas saiknes ar šo brīnumaino sievieti. Es esmu redzējusi kādos citos raidījumos kā viņa dejo, un zināju, kas viņa ir, bet nu tā – vaigu vaigā mēs tikušās neesam. Toties tas iespaids, kādu viņa uz mani ar šo vienu raidījumu ir atstājusi, ir līdzīgs apziņas šokam. Un tas saistīts ar viņas starojošo enerģiju, izturēšanos un izskatu, un gadu skaitu, cik šobrīd viņai ir. Šai jauneklīgajai, skaistajai, sievišķīgajai, koķeti smalkajai sievietei ir turpat jau 93 gadi.

Tas mani pilnībā nošokēja un izmainīja manu attieksmi pret cipariem un tādu jēdzienu kā “vecums”.

Viņa pati saka, ka šādu vārdu vispār nelieto un nezina, kas tas ir. Un tas bija jūtams katrā viņas kustībā un katrā attieksmes mirklī, ka viņa tiešām nezina, kas tas ir.

Viņa neslēpj savus gadus un bauda tos, bet....saka, ka tas nav nekāds vecums.

Kādreiz man likās, ka 70 gadi ir tāds...nu cieņu izraisošs skaitlis, kad visticamāk, cilvēks jūtas tāds, kurš visticamāk varētu šo vārdu uz sevi sākt attiecināt. Bet tad mana mamma sasniedza šo jubileju un pēc tam 75 gadu jubileju un turpināja būt tikpat aktīva un visu varoša, kā līdz šim. Un tad es sapratu, ka acīmredzot 75 vēl nekas nav.

Vienu brīdi man likās, ka nu varbūt 80 ir tas liktenīgais robežšķirklis...

Bet tagad pēc šī raidījuma esmu sapratusi, ka arī vēl 93 nekas nav...

Ka tas nav tas skaitlis, kas varētu uztraukt.

Un vispār, ka skaitļi nav tas, kas varētu uztraukt.

Ka viss atkarīgs no attieksmes, no dzīvesprieka, no radošuma, no kustības. Jā pats svarīgākais man liekas tieši šī jauneklīgā attieksme.

Un tad neviļus jādomā par sevi un saviem gadiem. Ka tā ir tik ļoti vēl jaunība. Ka esmu uz pusi jaunāka par šo fantastiski jauneklīgo sievieti. Un varbūt, ka Tu esi 3x jaunāka par viņu. Bet tas, ko jau tagad varam paņemt sev “ceļa maizei” - tā ir šī brīnišķīgā attieksme, skaistums, vijīgums, vieglums, dzirksteļojošā un apbrīnojami jauneklīgā enerģētika visa mūža garumā (neatkarīgi no tā, cik mums ir vai būs gadu).

Mīļā, tas ir tas, ko Tev un sev novēlu šajos svētkos un lai mums izdodas sevī atvērt jaunu skaistu lapu un iekāpt jaunā tīrā savas dzīves cēlienā. Lai saugrieži iegriež mūsu dzīvē laimi un mīlestību, veselību un jauneklību.

 

Ar mīlestību, Inese

Komentāri (2)  |  2015-06-24 23:15  |  Skatīts: 1205x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
daina - 2015-06-25 19:23
Vija Vētra -īpaša personība un man ir bijusi iespēja ar viņu aprunāties pirms gadiem 4, ļoti iedvesmoja:)
Bet vienu es esmu sapratusi- dzīvē visbiežāk tās sievietes, kurām nav bērnu, sevi spēj neierobežoti pilnveidot un pilnveidot....un sasniegt ļoti daudz, bet mātes visbiežāk atdod šo enerģiju bērnu audzināšanai un pašām vairs nepietiek.... Es arī piederu pie šīm mātēm, kurām bērni ieņem godpilno centrālo vietu dzīvē un tagad jau es zinu, ka tas nav pareizi, jo bērni ir "pa ceļam" pašattīstībai un nevis otrādi.



inese - 2015-06-25 19:50
Jā, piekrītu, ka tad, kad ir pilna ģimene, ir daudz savādāka ikdiena, nekā tad, kad dzīvojam vienas.

Bet tas, ko varam paņemt iedvesmai, ir šī fantatiski dzirksteļojošā attieksme un interese par visu notiekošo un apziņa, ka pat pēc 90 gadiem tas nav nekāds vecums:))


Atpakaļ