Atdzimšana


sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: EVITA EGLĪTE

 Šis stāsts ir veltījums Sievietēm.

Īpaši tām Sievietēm, kuras gatavojas dzemdībām un arī Tev, kas ļoti vēlas bērniņu, bet auglīši gaidību laikā izvēlas aiziet.

Šis stāsts būs ļoti personisks, ļoti intīms. Tomēr jau tad, kad biju pašā procesa sākumā, zināju, ka par to runāšu ļoti skaļi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka ārsti, savu iemeslu dēļ, šo to noklusē, nedodot sievietei iespēju pašai izvēlēties... Zaudētāja, ļoti liela zaudētāja, šajā ir sieviete.

Pirms sāc lasīt, vēlos Tev teikt, ka šis nav skumjš vai traģisks stāsts. Tieši otrādi – šis ir viens no skaistākajiem, svētīgākajiem manas šīs dzīves mirkļiem. Esmu bezgala pateicīga, ka viss notika tieši tā, kā notika. Esmu pateicīga, ka man blakus bija īstie cilvēki un spēki.

Nesen, kad uzzināju, esmu gaidībās – es jutu, ka šī bērna dzemdības būs dziļi dziedinošs pasākums man pašai. Patiesībā tādas vienmēr ir radības (dzemdības), ja sieviete šim procesam gatavojas un ļauj tam notikt dabīgi, tajā pilnībā ieplūstot ar katru savu šūnu.  

Kad biju 13. grūtniecības nedēļā, USG izmeklējumā ārsts konstatēja, ka trīs augļi, ko nēsāju sevī, jau 5. nedēļā aizgājuši bojā.

Par cik manas dzemdes stāvoklis bija “īpašs”, ārsts ieteica veikt tīrīšanu stacionārā, dzerot tabletes, tādā veidā mākslīgi izsaucot dzemdības. Izskrāpēšana pilnajā narkozē manam stāvoklim esot sliktākais variants.

Katrā ziņā, man tai pat dienā jāzvana savai ginekaloģei un jāvienojas par tīrīšanu. Par cik augļi mirušā stāvoklī manī jau ir krietnu laiku, ar tīrīšanu kavēties nevejadzētu. Kaut kāda iemesla dēļ dzemde tos nav izstūmusi un viņai jāpalīdz.

Liels bija mans izbrīns, kad mana ginekaloģe/vecmāte, Dina Ceple uz šo pārstāstu rāmi atbildēja – nav nekādas steigas. Tu vari iet uz ķīmisko tīrīšanu, bet tu vari arī gaidīt, kad dzemde pati iztīrās. Senos laikos, mūsu vecvecmāmiņām tā tas arī notika. Kad dzemde bija gatava, process notika pats no sevis. Tas noteikti atrisināšoties 4 mēnešu laikā.

Atzīšu - sākumā samulsu no domas, ka man vēl pāris mēnešus varētu būt jāstaigā ar mirušiem augļiem dzemdē. Jā, es jau pusotru mēnesi tā biju dzīvojusi, bet tad es nezināju, ka process ir apstājies. Man gribējās, lai tas beidzas tagad, lai esmu tīra un varu iet savu ceļu tālāk. To kliedza mans prāts, bet sirds klusēja un visā it kā noraudzījās no malas.

Man palika kauns pašai no sevis. Ir skaidri redzams - es gribēju bēgt, aizbēgt neizdzīvojusi procesu līdz galam. Manai veselībai un dzīvībai briesmas nedraudēja – tā mani drošināja Dina. Pie kam, viņa juta, ka process notiks daudz ātrāk, lai gan patreiz nekas par to neliecināja.

Mani esošie trīs brīnišķīgie, nu, jau teju - visi skolas bērni - ir dzimuši mājās. Es visam biju ļāvusi ritēt dabiski – meitai ļāvu puncī padzīvoties ilgāk, un dzimt 42. nedēļā, puiši izvēlējās dzimt ātrāk -dvīņiem raksturīgā laikā – 38. nedēļā.

Katra sieviete, kas ir dzemdējusi, zina, cik grūti ir izturēt gaidību pēdējās nedēļas, kad “pacietības maisiņam” nemitīgi jābūt pa rokai. Toreiz es to “maisiņu” stingri turēju un gaidīju, un kad dzemdības bija sagaidītas – tie bija svētki – tieši tad, kad gan es, gan bērni bijām pa īstam gatavi satikties. Tad kāpēc, lai tagad, šiem trīs ķermenīšiem, kuri izvēlējušies šādu ceļu, es šo brīvību atņemtu – kāpēc man nesagaidīt, kad viņi visu ir izdarījuši un tad, kad pilnībā nobrieduši – tad paši iznāktu un es viņus mīlestībā nodotu zemes klēpī... Es tač biju gatava viņus gaidīt 9 mēnešus, kāpēc tagad tāda steiga...

Es gribēju aizbēgt no procesa, kas patiesībā ir tāds pats noslēdzošs posms kā dzemdējot dzīvu bērnu (to dara arī sievietes, kas, bēgot no sāpēm, apzināti izvēlas nepamatotu ķeizargriezienu un dažādos dzemdību atsāpiņāšanas līdzekļus). Tas ir noslēguma akts starp mani un manu augli. Tas nekas, ka šis cilvēciņš savu Zemes dzīvi būs jau beidzis (es šeit nerunāju par situāciju, kad sievietes dzīvība ir apdraudēta un medicīniskā iejaukšanās ir akūti nepieciešama).

Tā ir elementāra cieņa pret procesu, kas bija vajadzīgs ne tikai šai dvēselei, bet arī man pašai.

To visu apsverot un izjūtot, atskārtu ko ļoti, ļoti svarīgu – ja ar mani tas notika, tad man to vajadzēja. Ja es iešu un ļaušu vardarbīgi augli izraut, iemesls, kāpēc dvēsele pie manis bija atnākusi, neīstenosies, process nenoslēgsies, tas noteikti atkārtosies, lai varētu tapt īstenots līdz galam. Es izvēlējos gaidīt un iet līdz galam.

Es atcēlu visas plānotās nodarbības, iegāju gavēnī, meditēju, lūdzos, raudāju, attīrījos, ļāvos spontāniem rituāliem, pateicos, baidījos un atkal saņēmos, depresija mijās ar totālu svētlaimi. Daudz staigāju un vingroju un ļāvos ļoti plūstošajai ritmiskai masāžai.

Kad sapratu - ar trim aizgājušām dvēselēm visu esam sakārtojuši, bet nekas ārēji neliecināja, ka dzemdības tuvotos, es gāju dziļāk dzemdē, es viņu sajutu un izjutu. Bija neaprakstāmi skumji atskārst to, kas tur iekšā notiek. Man bija kauns par to, ko esmu tur ielaidusi, cik ļoti darījusi pāri. Es lūdzu savai dzemdei piedošanu, es to mīļoju, auklēju, stiprināju un iedrošināju. Patiesībā es to visu darīju pati ar sevi, jo es esmu mana dzemde.

Es nebiju jukusi prātā, es vienkārši gāju dziļāk un dziļāk procesā, kas mani dziedināja. Ik pa laikam mans salepojies ego kliedza – re, kāda es kruta, re, kāda stipra, re kā es varu. Un tad nāca kauns. Iekšēji jutu, ka šie kliedzieni ir solis atpakaļ. Tādās reizēs elpoju sirds centrā un sūtīju gaismu šo domu iztīrīt.

Bija brīži, kad paliku pavisam tukša, nespēkā un bezcerībā nolaidu rokas. Bet tad allaž uzradās zīmes, kas liecināja – viss ir pareizi. Tie bija sapņi vai interesanta dzīvnieku uzvedība mežā, bērnu un vīra izpausmes, vai sen gaidītie asins pilieni un vieglas kontrakcijas dzemdē.

Tās sākās pēc 8 dienām. Lai izraisītu kontrakcijas, vecmātes aicināta, iedzēru rīcineļļu un nākamajā dienā dzemde apmēram 3 stundas intensīvi tīrījās. Biju ieslēgusies vanasistabā viena. Vīrs 1. stāvā izklaidēja un rūpējās par bērniem – mēs negribējām, lai viņi šai procesā tiktu iesaistīti. Viņi zināja, ka attīros un man jāļauj būt vienai. Ar to arī pietika.

Es staigāju, elpoju, masēju krustus, vingroju. Asins un recekļi krājās kaudzēm.Tas mani mulsināja. Strauji zuda spēki. Fotogrāfēju izdalījumus un sūtīju savai vecmātei, kurai tai laikā paralēli bija 2 dzemdību pieņemšana. Vienā brīdī, viņa man stingri teica, lai pilnībā uzņemos atbildību par savu procesu. Nevis tāpēc, ka viņa izstājās, bet tāpēc, lai es saņemos un stipri klausos savā būtībā, savienojoties ar augstāko Es, lai uzticos sev, un tad viss būs kārtībā. Dzemdības nav tualetes apmeklējums – tā ir transformācija, kurai tu ļaujies, vai, no kuras tu aizbēdz (izrādās, ka dzemdībās arī iztek tik ļoti daudz asiņu un tas ir normāli, tikai dzemdībās es neskatījos uz leju. Toreiz turēju acis ciet un koncentrējos uz atslābšanu, lai pēc iespējas viegli un saaudzīgi izlaistu bērnu. Asinis vecmāte nokopa un es tās vienkārši neredzēju).

Es nosūtīju sms savai brīnišķīgai dvēseles māsai, kura ir mātišķās mīlestības pilna, lai par mani lūdz (viņas lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas) – man tas bija svarīgi; tas bija atbalsts, lai mierīgi varu turpināt procesu.

Drīz pēc tam bērni bija devušies naktsmierā un vīrs atnāca man pamasēt kontrakciju samocītos krustus. Es atslīgu viņa klēpī pilnīgā bezpēkā, un, lai gan vecmāte teica, ka viss vēl nav laukā, es sataustījusi, ka dzemdes kakls ir dezgan aizvērts un es vairs nespēju tā labā neko darīt – pārgurusi pilnībā atdevos miegam.

Naktī pamodos, un sajutusi, ka spēki ir mazliet atjaunojušies, turpināju – izdzērusi pāris kafijas malkus, atsāku staigāt pa māju, apļoties un masēt krustus, eslpot. Jā, es sāku apzināti elpot sirds centrā – jo kad vaļā sirds, atveras arī dzemde. Pagulēju, tad cēlos gatavot zaļo kokteili, lai ātrāk atjaunotos asins un atgūtu spēku.

Asins tece mazinājās, tomēr vēl bija aktīva. Visu dienu darbojos, bet ļoti pasīvi – spēka nebija.

Es biju iztēlojusies, ka jāizkrīt laukā kaut kādiem muskulīšiem, bet tie nenāca, lai gan dzemdes kakls nu jau bija vaļā. Vakarpusē rakstīju vecmātei, ka vēl papraktizēšu un iešu gulēt, bet vispār sliecos braukt uz slimnīcu, jo pati vairs nejaudāju.

Apsēdos lasīt forumu, kur sievietes dalās pieredzē tīrīšanā slimnīcā. Lasīju un asaras bira kā pupas. Tik ļoti vardarbīgi, tik ļoti pretdabiski un netaisni tas viss skanēja.

Tai brīdī saņēmu ziņu no vecmātes: “Būs labi! Neko nedari! Viss atrisināsies! Es zinu :)” .

Es no sirds tam ticēju, jo viņa ir vieda un sirdsredzīga, es viņai uzticos.

Nākamā vakrā Dina veica  USG, lai novērtētu stāvokli – bija darīts! Gandrīz viss bija iztīrījies. Tikai viens placentas gabaliņš palicis dziļumā. Ar roku viņai to neizdevās izdabūt, tik vien cik atdalīt. Uz nakti man bija jāiedzer 2 tabletes, kas atkal izraisīja kontrakcijas un stiprāku asiņošanu, lai gabaliņš tiktu laukā. Zāles iedarbojās ātri. Naktī glēju kontrakcijās, dzemde turpināja tīrīties.

Bija palikusi tikai maza ”astīte”, kam jāpārkāpj, bet es sajutu mazu daļiņu no tā, kā tas būtu bijis slimnīcā. 

Mākslīgi izraisītās kontrakcijas bija daudz nepatīkamākas un sāpīgākas. Man sāpēja galva un bija sajūta, ka manu ķermeni vada kāds cits. Tam līdzi nāca depresīvas izjūtas. Tā bija manipulācija, kurā mani grūda (tādas ir izjūtas arī mākslīgi stimulētās dzemdībās, un tādās dzemdībās sieviete nogriež sev iespēju izbaudīt kaut mazāko daļiņu no dzemdību brīnuma, kādu daba to patiesībā paredzējusi).

Man nepatika, bet, lai ieietu patiesībā dziļāk, man iedeva izjust abus iespējamos procesus.

Es vēl mazliet asiņoju un dzemde mazliet vēl turpina kontrahēt. Bet, es jūtu, ka process pamazām noslēdzas, ka tas ir izdzīvots un lēni izdziest. Vēl tikai jāatgūst spēki.

Es esmu bezgala pateicīga par šo brīdi. Caur šo procesu es piedzimu no jauna. Es izlīgu ar pagātni un atvērās daudz dziļāks skats uz dzīvi, uz redzamo un neredzamo pasauli un saikni starp tām. Es jūtu, ka plašajā Visumā ir trīs eņģeļi, kas atvēra jaunu telpu manī. Viņi mani radīja jaunu..  Es ļoti, ļoti mīlu..

Komentāri (6)  |  2015-04-24 19:34  |  Skatīts: 2078x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
lindar - 2015-04-24 23:26
Esmu begala pateicīga par šo stāstu. Biju klāt kad dvēseles caur zemi gāja un raudāju kopā ar visām pasaules sievietēm. Tu esi mīlestība..

lauraw - 2015-04-25 00:11
Paldies , ka dalījāties pieredzē.
Nez kāpēc dakteriem vienmēr liekas, ka jāiejaucas. Man dzemdībās gāja labi līdz brīdim, kad ierados slimnīcā.Tur dakteri ņēma visu savā pārziņā.Izdomāja, ka process par lēnu rit un sāka dot kaut kādu mākslīgo šķīdumu , kas visu stimulē. Tas mani izmocīja līdz nespēkam un rezultātā nācās pielietot vakuumu. Sapnis par dabiskām dzemdībām, kur ieklausos bērnā un ieklausos sevī izkūpēja gaisā.Rezultātā mocos ar dažādām emocijām un vainas sajūtu jau ilgi. Kā man dziedināties? Varbūt ir kāds ieteikums ?
paldies!

lauraw - 2015-04-25 00:12
Un galvenais kā man atjaunot ticību sev pēc tā visa , ka otrajās dzemdībās man varētu iet labāk?

inese - 2015-04-25 00:36
Paldies, Evitiņ, mīļo! Paldies par Tavu stāstu. Tik dziļu. Tik intīmu. Tik patiesu un īstu.
Sūtu bezgalīgu mīlestību Taviem bērniņiem, kas nu jau devušies tālāk. Un dievišķu mīlestību Tev. Tavai ģimenei.

Arī es savu bērniņu dzemdības uzskatu par vienu no skaistākajiem un īpašākajiem notikumiem manā dzīvē. Esmu laimīga, ka kaut arī slimīcā, bet tās bija absolūti dabiskas (kaut daudz pa ātru). Esmu ļoti pateicīga par ārstes un vecmātes pacietību un gudrību ļaut visam iet savu gaitu.

Un Lauriņ Tev varu pateikt, ka katra pieredze, ko izdzīvojam, mums ir tiešām vajadzīga. Un Tavam pirmajam bērniņam acīmredzot, ka bija jādzimst tieši šādā ceļā. Nav pamata vainas apziņai. Ja būtu bijis jābūt savādāk, Tu būtu darījusi savādāk.
Katra mamma dod savam bērnam tieši tādu pieredzi, kādu viņam vajag.

Un nākošās dzemdībās Tu jau būsi daudz viedāka un varēsi izdomāt kā un kur dzemdēt.


evitae - 2015-05-01 07:12
Paldies,mīļās :) Es ļoti jūtu atbalstu, kas plūst no atvērtām sirdīm, un tādas ir arī Jūsējās :)


evitae - 2015-05-01 07:38
Laurw! Jā, es arī to izjutu, kā Inese raksta - Tev un mazajam bija vajadzīga šī pieredze tieši tāda, kāda tā bija. Kad gaidīju savu pirmo bērnu, pie manis atnāca un pastāstīja, ka var dzemdēt mājās. Man tas likās wow, un vai tiešām mūsdienās tā vēl dara. Protams, es tur gāju! Tagad man bija jāiet uz "tradicionālo" tīrīšanu, bet pie manis pienāca un pastāstīja, ka to var izdarīt arī savādāk, un es tur gāju - mani veda cauri, pieveda īstos cilvēkus, lai es piedzīvotu šo. Tu Savā ceļā biji tur, kur biji un Tev pieveda šo,un Tu zdarīji labāko, ko spēji. Ne labi, ne slikti, bet Tev ta brīdī ļoti vajadzīgi, pat, ja, joprojām, tā nešķiet. Ir brīnišķīga grāmata "Radības ar prieku" (arī P.S. iegādājama), tur ir vairāki sieviešu stāsti par ļoti nepatīkamu pirmo reizi un pasakainu nākamo. Tas Tevi noteikti iedrošienās, nomierinās un iedvesmos, noteikti arī dziedinās. Un negaidi to nākamo reizi, lasi jau tagad, izdzīvo šos stātus. Noteikti no sirds pasakies savai dzmedību pieredzei, ārstiem, lai šis loks noslēdzas un palūdz Visumam skaistas, dabīgas nākamās dzemdības. Vēl iesaku izvēlēties ikmēneša grūtnieču apskates veikt "Stārķa ligzdā", pat, ja nedzemdēsi mājās, bet slimnīcā. Tur ir ļoti mīļa atmosfēra un dabīga pieeja šim procesam un vecmātes, kuras ļoti atbalsta un iedvesmo. Tici, ka viss ir pareizi, pieņem to, piedod sev, tas palika aiz muguras, bet Tu jau ej tālāk! Gaidīšu Tevi dejot Mandalu, arī tā Tev palīdzēs dziedināties :)


Atpakaļ