KRĀTUVĪTE. Ineses raksts "Par raudāšanu un līdzijušanu"


Pirmo reizi publicēts 2011. gada 25. janvārī

 Kādā no rakstu komentāru sadaļām sākām runāt par līdzjūtību, iejušanos otra situācijā, pārdzīvojumiem un sirds sāpēm šai sakarā.

Un tā kā raksts īstenībā bija par ko pilnīgi citu, tad nolēmu atsevišķi uzrakstīt šo, lai tad nu varam par to parunāt.

Pastāstīšu Tev savu sajūtu un pārdomas.

Pirmkārt, jau uzreiz gribu teikt, ka neatbalstu īsti nevienu no situācijām, kur empātija (tātad iejušanās otra situācijā) noved līdz sirds sāpēm, raudāšanas aiz bēdām un žēlošanas (vienalga – sevis vai otra).

Kāpēc?

Tādēļ, ka tai brīdī, kad esi savās sirdssāpēs, tad tīri enerģētiski vairo sāpes. Atceries – Tu vari otram dot tikai to, kas Tevī ir. Ja Tevī ir sāpes – Tu dalies ar savām sāpēm un tās vairo. Ja Tevī ir žēlums – tad zini, ka žēlošana nav nekas cits, kā bailes nokļūt šādā pat stāvoklī. Tātad – atkal tā dalīšanās sanāk ar to, kas šajā brīdī cilvēkā ir un bailes ražo vēl lielākas bailes.

Tātad –ja kāds ir nonācis situācijā, par kuru Tev ir no sirds žēl, tad vienīgais, ko vajadzētu darīt ir saprast kāpēc tā viņam/ai ir dota un to palīdzēt pieņemt, izprast un no tās izkļūt.

Kā to izdarīt?

Ja mēs līdz galam izprotam savu uzdevumu un būtību, ko šeit uz Zemes darām, tad ir diezgan svarīgi saprast, ka citi dara to pašu. Ja es esmu autors savai dzīvei, tad cits savukārt ir autors savējai. Ja es izeju savu dzīves skolu, tad citi dara to pašu.

Kādam šobrīd dzīves skolā ir 10 balles un viņš šajā brīdī tiek ar visu galā, kāds cits mokās un visu laiku saņem nosodījumu, piezīmes un dzīves sitienus, jo nespēj apgūt mācību vielu. Ir jāsaprot, ka tā viela tik un tā būs jāapgūst katram pašam.

Ko te žēlot? Par ko raudāt? Par ko pārdzīvot?

Vienīgais, ko varam – kaut kā palīdzēt izprast to, kas cilvēka dzīvē notiek, lai viņš pats var savu dzīvi savest kārtībā.

Ja es līdz galam apzinos, ka esmu dvēsele, kas iziet savu pasaulīgo pieredzi, ka man visas šīs mācību stundas, kas man tiek dotas ir tiešām ļoti svarīgas un manai dvēselei nepieciešamas, tad man ir jāsaprot, ka kādam citam šis ceļš ir tikpat nozīmīgs. Viņam ir nepieciešami visi tie apstākļi, lai izietu savu unikālo mācību. Cieni viņa dzīvi. Cieni viņa trūkumus. Cieni viņa šī brīža izvēli. Mēs nezinām kāpēc tas viņam ir vajadzīgs.

Manuprāt, visbrīnišķīgākā palīdzība citiem viņu dzīves mācībās ir tas, ja Tu (vai es) vari palīdzēt saprast kāpēc tas tā notiek, un ar savu mīlestības enerģiju cilvēku stiprināt, atbalstīt viņa izvēles ko mainīt un no situācijas izkļūt..

Un atkal ir jāatceras, ka neko nevajag darīt kāda cita vietā - jo tā viņš kļūst tikai vājāks un tā arī vajadzīgo mācību neiemācās.

Nevajag žēlot un padarīt cilvēku par vājāku, jo žēlošana tieši to arī izsauc un stimulē.

Nevajag raudāt līdz sirds sāpēm, jo šī raudāšana nesniedz nekādu atvieglojumu un nav laba nevienam.

Runājot par raudāšanu kā tādu – raudāšana ir emocionāla izpausme, kas ļauj atbrīvoties no sakāpinātām emocijām. Manā skatījumā tam nav nekāda vaina. Tikai ja tas neaiziet sevis un citu žēlošanā.

Un kā jau visam – kas pa daudz, tas pa skādi :)

Labāk tā vietā ir saskatīt skaisto un izprast kāpēc konkrētā situācija notiek.

Atcerēties, ka viss, kas mums sāp un ko mēs iemācāmies pieņemt un iziet ar mīlestību – padara mūs stiprākus.

Un arī citus – viss, kas viņiem sāp un ko viņi iemācās iziet ar mīlestību, tas viņus padara stiprākus.

Tā jau ir tā dzīves mācība.

Un tā jau ir tā lielākā gudrība – pieņemt dzīves situācijas un iziet tās ar laimi un mīlestību.

Padod otram roku, ja viņš ir pakritis, bet nesēdies blakus zemē un neraudi līdz ar viņu.

Ja cilvēks raud – izturies ar cieņu. Bet neraudi līdz ar viņu.

Ja cilvēkam ir bēdas – izturies ar cieņu, atbalsti viņu, bet nesāc izdzīvot viņa bēdas.

Tā ir milzu atšķirība – vai sniegt atbalstu, vai sākt izdzīvot viņa situāciju.

Labāk jau ir dzīvot katram savu dzīvi un sniegt viens otram atbalstu, laimi un mīlestību.

Lai mums visiem savā dzīves skolā veicas! 
Komentāri (2)  |  2015-03-18 21:38  |  Skatīts: 1337x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
jannat - 2015-03-18 22:23
par to zeeloshanu un liidzijushanu piekriitu, bet ko dariit ja cilveeks nemitiigi iid un suudzaas, ka vinjam tur tas vai shis neiet un taa iisti paliidzeet es nemaz nevaru - jo neesmu uzaicinaata - padomu iisti neprasa un arii dziljaak sevii saavaa buutiibaa ieskatiities nespeej..?


inese - 2015-03-19 07:19
nu tad atkal jāizturās ar cieņu :)) - ja viņš īd un sūdzas, tas nozīmē, ka viņš šobrīd iziet tādu dzīves mācību un viņa vērtību sistēmā tam ir nozīme.

Nu var jau mēģināt kaut kā ieminēties par skaisto un labo, bet visticamāk, ka konkrētam cilvēkam tas vispār šobrīd nav svarīgi.
Viņš īd, jo grib īdēt.
Viņš negrib saskatīt labo, viņš grib īdēt.
Nu....lai dara. Dzīvojam takš Brīvas gribas Visumā :))
Un tā ir mūsu izvēle - vai iesaistīties īdēšanā vai nē,

Vienīgi, ja šis cilvēks ir mūsu ģimenes daļa, tad gan jāmēģina ar savu enerģiju un enerģētiku kā savienotajos traukos viņa enerģiju palīdzēt atmazgāt un tos paradumus izmainīt. Savādāk drīz paši sāksim īdēt ;))




Atpakaļ