Vitamīnu bumba dvēselei


sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: SANTA ARĀJA

 Svētki pagājuši, sācies ikdienas ritms. Nolēmu ieskatīties “Pavasara studijas” mājaslapā, lai apskatītu jaunumus. Šoreiz, “smaidot ar aknām”, izgaršoju veco rakstiņu “Piepildījums un gandarījums” (visu rakstu lasi šeit) un kā izcilu saldēdienu nobaudīju meiteņu sajūtu komentārus. Atpazinu arī savējo (patiesībā pat divus) un emociju iespaidā nolēmu padalīties.

Sākšu atkal ar mazu atkāpi. Vienmēr, cik sevi atceros, esmu gribējusi nokļūt nometnē. Pat nezinu, no kurienes manī bija šī vēlme, laikam jau no pusaudžu gadiem, kad dažas pagalma meitenes ik vasaru atgriezās no pionieru nometnes un ar tādu īpašu spīdumu acīs stāstīja par piedzīvoto, jaunām draudzenēm, turklāt daži noslēpumi visām tā nemaz netika atklāti. Pēc tam daudzus gadus biju par to aizmirsusi, līdz sākās “Ievas“ nometnes, un, žurnālā lasot sieviešu sajūsminātos stāstus par piedzīvoto, atkal atguvu iekšējo nemieru. Vairākus gadus pat rakstīju pieteikuma vēstules, bet Dievam vien zināms, kāpēc ne reizes laimīgajā simtniekā neiekļuvu.

Pamazām Latviju piepildīja daždažādu un, jo īpaši vasaras, nometņu bums, un šobrīd, ja vien ir vēlēšanās, var atrast jebko. Taču vasara ir tik krāsaina, tik bagātīga, tik dodoša un laimīgu daroša, ka vitamīni gan ķermenim, gan dvēselei ir visapkārt, spēj tik uzņemt un nepārforsēt, lai netiktu pie pumpām.

Savukārt ziemas vidus ir laiks, kad, neskatoties uz veselīgu dzīvesveidu, pozitīvu attieksmi, rūpīgu piedomāšanu, plānošanu un visādiem citādiem pasākumiem, lielākā daļa cilvēku tomēr pagurst. Mums sāk pietrūkt enerģijas, un tā kaut kur ir jāsaņem. Lai dabūtu vitamīnus ķermenim, varam censties ēst veselīgāk, varam iegriezties aptiekā pēc uztura bagātinātājiem... Taču arī mentālais ķermenis ir jābaro, vitamīni ir vajadzīgi arī mūsu dvēselei un garam.

Pēc mana ievada par nometnēm jau noteikti nojaušat, ka pagājušo ziemu es beidzot biju gatava doties uz savu pirmo nometni mūžā!

Vēlaties zināt, kā bija? Nu visām teikšu - esmu bezgala laimīga, ka tur nokļuvu. Un vēl kā vislielāko noslēpumu pačukstēšu - es tagad zinu, kur sapildīties, lai dvēselei pietiktu vitamīni līdz pašam pavasarim. Tās bija tikai trīs dienas, taču sajūta tāda, it kā pabūts vismaz pāris nedēļu garā atvaļinājumā kaut kur ārzemēs. Tā bija patiesi BAGĀTĪGU sajūtu nometne! Esmu dzirdējusi - ja vēlies patiešām atslēgties no ikdienas, ir jādodas prom vismaz 100 km rādiusā no savas dzīvesvietas. Jumurdā līdz tam nebiju bijusi. Jumurdas muiža izrādījās viena fantastiska vieta – ezers, vecie koki un ēkas izstaro īpašu enerģiju, ko ļoti spēcīgi sajutu agrajās pastaigās vienatnē un kopābūšanā Kristīnes vadītajā ugunsrituālā. Ineses, Aleksandra, Andžeja, Kristīnes nodarbības ir vērtība vienmēr, bet tik lielā pulkā tas bija pavisam citādi nekā seminārā Rīgā, jo sirdis mums visām bija vaļā un diskusijas veidojās atklātas un spraigas. Mani pašu toreiz nodarbināja kāds vitāli svarīgs jautājums, un Aleksandra nodarbībā es pēkšņi saklausīju tik skaidru atbildi, ka pēc uzstāšanās viņu sirsnīgi apkampu, lai pateiktu paldies. Savukārt, atceroties savu pirmo zīmēšanas nodarbību, joprojām varu sajust savas dvēseles lidojumu (vēlāk Kristīne, skatoties manā bildē, teica: “Dari, kā tavā zīmējumā, tava dvēsele zina, ļauj viņai lidot!”). Vēl viens, manuprāt, fenomens bija pirtniece Anna, kura atklāja, kā, ap sevi čubinoties un liekot lietā dabas veltes, tikt pie veselības un kūsājošas enerģijas. Nodarbības beigās viņa pacēla kuplos svārkus un iztaisīja špagatu! (Bet viņai gadi 70, turklāt ilgu laiku nav cēlusies no gultas). Un vēl, protams, ļoti silda visas fantastiskās nometnes meitenes! Es ticu, ka viena no lielākajām bagātībām ir dzīvē satiktie cilvēki, un tas, ka tu vienkopus vari būt ar tik daudzām brīnišķīgām sievietēm, faktiski dvēseles radiniecēm, ir liela laime. Un te ir vēl viens nometnes fenomens. Kad mana draudzene izbrīnīta jautāja, vai mēs tiešām netikām dalītas interešu grupās, vai tiešām visas nodarbības notika teju simts sievietēm kopā, es teicu – jā, un tu zini, ne vienu mirkli nekas nekaitināja un netraucēja.

Visu to atceroties, es joprojām smaidu un saprotu, ka joprojām varu teikt to pašu, ko rakstīju tieši pēc nometnes – patiesi, notikušais ir brīnums, daudzkārt dziļāks un spēcīgāks, kā varēju iedomāties. Ka esi tik ļoti pie sevis un reizē milzīgā tuvībā ar jums visām. Ka apzinies savu spēku un kolektīvo sinerģētisko efektu. Ka elpo brīvi un sajūti Dievieti sevī... Un vēl toreiz uzrakstīju par jaunības enerģiju. Es zinu, cik man ir gadu un nekoķetēju ar savu vecumu. Bet es arī zinu, kāpēc trešās dienas pēcpusdienā izskatījos vismaz par 10 gadiem jaunāka – tas patiesi ir neapjaušams spēks, kas piepilda mūs ar ko tādu, ka iekšējais mirdzums notušē visas krunciņas!

Atkāpe – Mans mīļais pirms brīža ienāca no lauka un pajautāja: “Ko tu tā dīvaini smaidi?”

Nu smaidu vēl vairāk, jo savās atmiņās esmu pārlapojusi savas mūžā pirmās nometnes sajūtas un zinu, ka mana dvēsele toreiz saņēma īstu vitamīnu bumbu!

Un tagad, kārumniece, jau gaida, kad tiks pie nākamās!

Savukārt es zinu, ka atkal atgriezīšos mājās ar to īpašo spīdumu acīs, kāds bija pagalma meitenēm pusaudža gados. Jo neatkarīgi no vecuma mums jāmielo sava dvēsele, mums jāiet kopā, lai pilnveidotos, dalītos un mijiedarbotos, lai atkalredzētos un iepazītos... Lai ļautu savai dvēselei lidot!

Mīļās, uz tikšanos nometnē!

Santa

Komentāri (1)  |  2015-01-08 20:43  |  Skatīts: 1085x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
inese - 2015-01-11 18:19
Padies, mīļo Santiņ, par tik brīnišķīgām sajūtām. Arī mēs (ar Tomu) ar katru dienu jo biežāk runājam par nometni un par jaunām praktiskām lietām, ko iekļausim programmā.
Pēc manām sajūtām - šoreiz viss būs savādāk. Mazāk runu, vairāk darīšanas un dalīšanās. Toma aktīvā iesaistīšanās programmas tapšanā man katru dienu atver arvien jaunas un jaunas atklāsmes, ko un kā varam darīt savādāk un bagātīgāk.
esmu aimīga, ka nometne jau tik tuvu!

uz drīzu tikšanos!


Atpakaļ