Katram no mums ir sava krāsa


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
autors: SANDRA

 Mani sauc Sandra. Dzimusi, augusi un totāli iemīlējusies pilsētā Liepāja. Ar Inesi un pavasara studiju iepazinos smagā un ļoti "pārbaudošā" dzīves situācijā. Mamma iedeva pirmo Ineses grāmatu un teica "ņem, meitiņ, Tev iespējams noderēs". Tā arī bija. Atradu iepriekš, klusībā pie sevis, uzdotu jautājumu atbildes. PALDIES INESE! Tavās meditācijās esmu satikusi savus nākotnes notikumus, tie man devuši pārliecību - "Sandra, viss Tev reiz būs. VISS!". un šobrīd man IR! Inese, PALDIES!


Arī šobrīd esmu aktīva Visuma likumu izzinātāja un praktizētāja. Vispār esmu pasaules novērotāja. Tāds kā eksperiments ir visa mana ikdiena. Uzzinu ko jaunu, pārbaudu praksē, vēroju kā mainos es, notikumi, līdzcilvēki. Varētu teikt ņemu visu caur sevi un pasauli.
Šoreiz gribu uzrakstīt savas pārdomas par man ļoti, ļoti aktuālu tēmu - Talants. Man ir ļoti svarīgi just atgriezenisko saiti visam ko daru- ka attiecīgi tur kur esmu, to ko daru - tas ir kādam nepieciešams un tas ir produktīvi. Psiholoģiskais komforts ik dienu ir man nepieciešams kā gaiss.

Aizdomājos kā gan atrast savu īsto vietu dzīvē, kur radi Dievam prieku, pildot savu dzīves uzdevumu un sniedz gandarījumu un labsajūtu. Pati audzinu divus bērniņus un ļoti svarīgi, pats svarīgākais attiecībā uz viņiem ir palīdzēt un ļaut tiem atklāt savus talantus, spodrināt tos, lai izdarot izvēles nākotnē tās būtu nekļūdīgas. Šķiet Dievs mūs visus radījis ar kādu misiju. Mūsu uzdevums ir atrast šo misiju- talantu un realizēt to. Patika un nepatika ir būtisks rādītājs. Ja es lidoju konsultējot cilvēkus, ļaujot tiem izrunāties, iejūtoties viņu lomā, dodot skatījumu no malas, tad tas man IR jādara. Tā ir mana svētība. Tieši tas pasaulei no manis ir nepieciešams. Savukārt, ja darīšu kautko tikai, lai nomaksātu kredītu, prestiži izklausītos u.t.m.l, tad agri vai vēli iestāsies "ALARM" situācija- disharmonija nāks ārā pa visām vīlēm.
Visumā tiek atbalstīts tas ceļš, kuru darām ar SIRDI, ar patiku un no kura gūstam baudījumu DODOT!

Gribu raisīt ikvienam vecākam aizdomāties - vai es daru visu, lai mans bērns savus spārnus varētu plest un plest un vēl plašāk plest? Vai mēs paši, vecāki, ar savu piemēru rādam, cik vērtīgi un laimīgi, ir dzīvot un darīt darbu, saskaņā ar savu dziļāko būtību, aicinājumu?
Gribu ticēt, ka nekad nav par vēlu, lai to sāktu raisīt talantu. Šodien un katru dienu izdarām kautko ko mums ļoti, ļoti patīk darīt, vairojam pozitīvo un ļaujam dzīves gandarījumam elpot un dzīvot mūsos. Dzīve ir kā balta lapa - ņem krāsu - nevis, kuru Tev padod, vai kura visiem patīk vislabāk, bet tikai to krāsu, kura Tava sajūta liek Tev ņemt, pēc kuras roka pati uzreiz, bez apdomāšanās sniedzas! Varavīksne ir varavīksne, jo katrai krāsai ir sava loma! Varavīksne neraisītu cilvēkos "VAAAAAU", ja nebūtu tika harmoniska. Tāpat ar pasauli. Katram no mums ir sava krāsa! Un tieši mūsu katra īpašās krāsas lietošana radīs pasaulē harmoniju- sākot ar mums pašām, mūsu ģimenēm, darba vietām un vēl plašāk.

Man ļoti, ļoti patīk rakstīt. Kad es to daru es smaidu un jūtu absolūtu harmoniju, arī gandarījumu, ja iedomājos, ka tas kādam noderēs. Ja līdz šim mani apcerējumi palika pie manis, tad šoreiz es tēmas sakarā- uzdrošinājos to nopublicēt. Kā Rainis teica: "Dodot gūtais neatņemams"! Un tā ik dienas - kaut sākumā mazs, pavisam niecīgs darbiņš- kas mums smaidīt un iekšēji gavilēt liek!

Elpojam ar pilnu krūti, izplešam spārnus - kopjam tos un plivinām uz nebēdu! Ļaujam tiem BŪT!

Ar smaidu, Sandra
Komentāri (2)  |  2014-03-18 20:17  |  Skatīts: 1663x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
guga - 2014-03-18 21:06
Burviigi par kraasaam...mana divgadiigaa meitina velas ziimet ar kraasam katru dienu...un vina tiesi taa daraa..izvelas savu kraasu tiesi sai dienai...

maara - 2014-03-22 20:52
Ļoti jauks raksts! :) Mani šoreiz visvarāk uzrunāja Sandras teiktais, ka viņa dzīvi uztver kā eksperimentu un pasaules izzināšanu. Tas tik ļoti sasaucas ar manu dzīves uztveri. Un ir tā, ka gribas reizēm atrast apstiprinājumu, ka tas, kā es dzīvoju nav galīgi nepareizi vai nenormāli. Tāpēc ir prieks, kad varu izlasīt, ka vēl citi arī tā dzīvo, domā un jūt. Jo, ikdienā jau reizēm nākas sastapties ar attieksmi, kad sajūtu, ka apkārtējie nesaprot, kā gan es tāda pieaugusi, gudra un stabila sieviete varu skatīties uz pasauli kā bērns - plaši ieplestām acīm un vēl sajūsmā spiegt par to vien, ka šodien saulīte spīd vai arī pirmais taurenis atlidojis...
Sandra raksta "vēroju, kā mainos es, notikumi, līdzcilvēki". Jā, man arī tik ļoti patīk vērot šīs izmaiņas. Vērot, kas notiek, kad sāc pret kādu izturēties savādāk. Kas notiek brīdī, kad aizsūti Mīlestību tam, kuram drīzāk gribētos iešaut pa ausi :). Tā kā stradāju ar pirmsskolas vecuma bērniem, kuri ir tik īsti un patiesi, tad man šis pasaules izzināšanas pocess ir bezgalīgi interesants. Bērni ir mūsu skolotāji - par to nav šaubu!!! Un tas ir tik skaisti - ja vien ļaujamies... ja vien atveramies un drīkstam pateikt vismaz sev, ka NE VIENMĒR MAN KĀ PIEAUGUŠAJAM IR TAISNĪBA, ka laiks nolaisties no saviem "visgudrības augstumiem" un sākt ar bērniem un vispār ar visu pasauli MIEJIEDARBOTIES, nevis tikai kādu audzināt, pārtaisīt, uzlabot... Jo - uzlabot taču mēs nevienu vispār nevaram, tāpēc, ka DIEVS JAU VISUS IR RADĪJIS PILNĪGUS, tieši tādus, kādiem viņiem jābūt šajā brīdī.



Atpakaļ