Dziļums, cieņa, mācība


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man tikko kā mājas lapā ir uzdots jautājums, par kuru gribētos parunāt vēl dziļāk. Meitene bija jautājusi par to cik daudz ir jāiesaistās citu cilvēku dzīvē, cik jābūt līdzjūtīgiem un līdzcietīgiem, cik tālu ir jāatbalsta un kad tas jau ir pa daudz un vispār – kā lai no tā visa atslēdzas, jo galu galā tās informācijas nospiedums jau paliek mūsu dzīvē un mūsu energolaukā. Būtībā tas jautājums nofokusējās uz - kā savu dzīvi apjēgt un dzīvot sev, tanī pat laikā esot iejūtīgam pret citiem? Nu, lai būtu līdzsvars tajā došanā un ņemšanā un harmonijā pašam ar sevi.

Šī ir ļoti svarīga tēma, kurai ejam cauri šobrīd ļoti daudzi un dēļ kā kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, gribēdami palīdzēt, gribēdami, lai otram vieglāk un gribēdami vienkārši pasauli darīt gaišāku un labāku, paši tai pat laikā iztukšodamies vai iekļūstot upura stāvoklī. Man jau šķiet, ka pilnīgi visi, kas mācāmies mīļumu pret sevi un pasauli un esam uzsākuši savu gaismas ceļu – visi kādā posmā nonākam jeb esam bijuši situācijā, kad nesaprotam cik tad daudz ir jādod un cik nē. Cik ir jāatbalsta un kad vairs nē. Kur ir tā līdzjūtības un līdzcietības robeža, kad sev pasaku – tālāk iet vairs nevaru, jo citādi pati iekļūšu upura lomā. Kā sajust, ka tās otra cilvēka bēdas ir priekš manis par smagu.

Šis posms mūsu dzīvē īstenībā ir milzīga svētība, jo mēs mācāmies būt līdzās un dot gaismu un mīlestību, un tai pat laikā milzīgu cieņu pret otra mācībstundām un viņa dzīvi. Šai posmā mums ir jāiemācās būt blakus, nepārkāpjot robežu. Šai posmā mums jāmācās netraucēt otram iziet viņa mācības un noturēties līdzsvarā attiecībā pret savu dzīvi un mācībām.

Mēs dažreiz, ļoti labu gribot, cilvēku sākam žēlot, vai viņam palīdzēt, vai viņam dot kaut ko no sevis (piemēram, materiālu atbalstu vai savu enerģiju), un, protams, ka iekrītam paši savās radītās lamatās, jo mēģinām apiet vairākus Visuma likumus. Pirmkārt jau brīvas gribas likumu tajos gadījumos, kad mūsu palīdzību neviens nav lūdzis, bet mums ir licies, ka mēs „glābsim”, „sakārtosim”, „palīdzēsim”, „attīrīsim”, „izmainīsim” kaut ko otra dzīvē. Mums šai brīdī ir jāatceras, ka kaut ko no šī visa mēs varam tikai savā dzīvē un savā realitātē. Tiklīdz gribam kaut lūgšanu raidīt Debesīm, lai otram mainītos dzīve, mēs jau pārkāpjam robežu, jo....nezinām vai viņš pats grib, lai viņa dzīve mainās un vai tas vispār viņam būs uz labu. Varbūt tas, ko mēs redzam kā vislielāko grūtumu otra dzīvē, viņam tā ir vissvarīgākā dzīves mācība un svētība. Varbūt viņam šis ir transformēšanās process, kurā viņš mainās un aug. Bet tiklīdz mēs lūgsim, lai šīs grūtības atvieglo, tā būsim izdarījuši „lāča pakalpojumu” viņam un sev.

Tādēļ šai dzīves periodā mums ir jāiemācās gaismas pilna dievišķa klātbūtne un cieņa attiecībā pret otru. Un pat ja viņam sāp, tad novēli, lai šīs sāpes nāk par labu un ir kā milzu svētība viņam, bet..tas arī viss. Vēl vari palūgt, lai viņam izveidojas pašam savas attiecības ar Dievu un Augstākiem spēkiem un lai viņam nebūtu jāsaņem dievišķā mīlestība caur Tevi. Tā mēs sevi varam pasargāt no atkarības attiecībās.

Vai Tev ir kādreiz bijis tā, ka cilvēki nāk un grib tieši Tev izraudāt savas bēdas. Viņam pēc tam paliek labāk, bet Tu pēc tam nezini, kur likties. Ir bijis? Lūk, tad šādos brīžos vari pie sevi palūgt, lai Debesis viņam pa tiešo dod spēku. Lai viņš nenāk pie Tevis to ņemt (it sevišķi, ja pati to negribi). Un tieši tāpat ir ar līdzpārdzīvojumu milzu priekos vai kādā garākā notikumu attīstībā. Tad mammas sāk dzīvot bērnu dzīves, un sievas vīru utt.

Bieži vien ļoti tuvu cilvēku attiecībās sanāk šāda te bēdu izraudāšana un pleca sajūtas došana. Tas ir normāli. Tas ģimenē notiek. Bet arī tad atceries, ka vislabākā palīdzība būs, ja lūgsi, lai viņam (bērnam vai vīram) rodas spēki no Dieva, nevis no Tevis. Cita lieta, ka jūs, protams, mijiedarbosieties un viens otram stāstīsiet kā jums iet un dosiet mīlestību un siltumu. Bet nebūs tā, ka viens otram dēļ tā dara pāri. Mums nebūs jāraud par meitas dzīvi, vai vīra neveiksmi darbā, dēla šķiršanās sāpēm vai kolēģes veselību. Mums jāiemācās būt blakus un dot svētību (nevis graujošu līdzpārdzīvojumu) un tai pat laikā dzīvot savu dzīvi.

Mums katram ir vajadzīgs savs grūtums. Savi pārdzīvojumi. Savas atziņas. Savas atbildes, ko iegūstam kādā (dažreiz mokošā) ceļā. Un arī šo (grūtuma) periodu mēs varam iziet ar bezgalīgu mīļumu, viedumu un gaismu. Un pat tad, kad katrs sevī risina un attīra savu „kravu ar dubļiem”, mēs varam būt līdzās ar cieņu un sapratni, mīļumu un viedumu par to, cik tas ir svarīgi. Ka īstenībā jau tieši tā ir mūsu dzīves jēga – tumsu transformēt par gaismu, grūtumu par vieglumu, skumjas par prieku utt. Tāpēc jau mēs te esam nākuši, lai ar baudu un mīlestību iemācītos izdzīvot jebkuru situāciju, kuru paši esam radījuši un turpmāk radīt tādu savu dzīvi, kādu tiešām paši gribam piedzīvot. Bet ja mēs viens otram atņemsim mācības, vai padarīsim tās grūtas tāpēc, ka gribēsim līdz izdzīvot citu dzīvēm, tad tie būs sprunguļi pašiem savos riteņos.

Šī ir ļoti skaista dziļa tēma, par kuru faktiski varam runāt un vēl runāt. Ja gribi klātienē šo turpināt, tad mēs par to runāsim 7.janvāra seminārā „Horizontālās un vertikālās attiecības”, kur uz katru no situācijām paskatīsimies dažādos dziļumos – cilvēku, mācību, dievišķā, viedā. Lai pēc tam dzīvē vieglāk saprastu un apzinātos, kas tagad notiek un ko Dievs man ar to grib pateikt. Kāda gan ir Visuma mācība šai notikumā un kā iemācīties cienīt otra mācības un dzīvi. Uz semināru var pieteikties pie Santas uz pavasarastudija@gmail.com. Protams, tepat komentāros varam šo tēmu paturpināt sarunās.

Ar mīļumu un sveicieniem, Inese

Komentāri (6)  |  2014-01-05 03:19  |  Skatīts: 2661x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
jannat - 2014-01-05 08:09
Teema-raksts iistaa laikaa!! Arii graabeklis uz kura biezi naacies uzkaapt - laacha pakalpojums, veelme paliidzeet, atvieglot, liidzi dziivot otra maaciibas! Tomeer gadu iesaaku veiksmiigi shai sfeeraa - kur ierastaa laacha pakalpojuma zinjaa, driizaak iedeoshinaaju otru iet pasham chauri nezinaamai situaacijai, jau bez manas paliidziibas, jo taa shis cilveeks tik var patiesi maaciities no savas pieredzes!! Un vinjam tas veiksmiigi izdodas :)

inese - 2014-01-05 17:17
jā, katreiz ir labi, kad noturamies, nepārkāpjot šo robežu. un katreiz grūti, kad tomēr pārkāpjam un ielaižam situāciju sevī.
Nu nekas...tas atkal ir tikai dēļ tā, lai mēs mācītos un kļūtu viedāki.


karinchiks - 2014-01-06 17:57
Inesīt,milzīgs paldies par rakstiņu:))

ilziite - 2014-01-06 23:38
paldies,Inesīt,par rakstu! kā vienmēr,tieši laikā! tēma smaga,bet svētīga,jo tik bieži uzkāpju uz šī "grābekļa",ka puni jau ir kļuvuši hroniski...vajadzētu vēl un vēl par šo tēmu runāt,lai izprotam un pieņemam sīs tik vienkāršās lietas! jā,es esmu iemācījusies nejaukties savu lielo bērnu dzīvēs,ja viņi man to nelūdz,bet ir daudz to,kas lūdz- kaimiņi,radi. un skriet un kārtot citiem jau ir tik viegli,jo no malas viss ir tik labi redzams...un kā lai nepalīdz mīļotajam vīrietim,ja redzu,ka viņam grūti un spēki zūd...pat tad,ja viņs tiešā tekstā nelūdz palīdzību...bet tas,protams,neko neatrisina,tikai samudžina vēl vairāk...

kristine - 2014-01-07 00:51
Man atkal bija tā, viena tuvai paziņai problēmas ar vīru un laulību. Viņa stāsta, raud. Un es domādama un gribēdama labu, sāku viņu mācīt (laikam jau tā), izteikt savas domas, viedokli un piedāvāt risinājumu šai situācjā, kaut arī viņa man to neprasīja. Gala rezultātā mēs pat sastrīdējāmies un ''tā sliktā'' biju es. Vēlāk, analizējot šo situāciju, es sapratu, ka viņa nemaz tā īsti negribēja uzlabot attiecības ar savu vīru, saglabāt laulību. Un tāpēc visi mani padomi, kuri bija vērsti tikai uz laulības saglabāšanu viņu sakaitināja. Lūk tāda laba mācību stunda man, lai es beidzot saprastu, ka padoms jādod tad, kad to lūdz.

inese - 2014-01-07 01:51
ak, jā, meitenes, šitas galīgi nav vienkārši. Un tikai caur grābekļiem mēs vispār varam ko iemācīties ;))

un šim jautājumam atkal ir vairāki līmeņi.
Viens - ka tiešām bez prasīšanas nav jādod padomi.
Bet vēl viens - kā nepatērēt pārāk lielu savu enerģiju domām par citu problēmām. Kā neturpināt domāt pēc sarunas vēl un vēl.

un vispār - kā izvēlēties kam dodam savu enerģiju un kam ne.


Atpakaļ