Klusums ir stāstošs


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vai Tev pietiek laika būt klusumā? Vai Tev ir izdevies kādreiz tā pa īstam izbaudīt klusumu? Kad no sākuma vienkārši mēģini pavērot savas skrejošās domas par ikdienas notikumiem. Pēc tam tās nomierinās un vēl pēc tam iestājas tāds miers, par kuru reāli varam teikt –tā ir harmonija un sevis apzināšanās vienlaikus.

Un tad nāk pāri atkal kāds domu vilnis. Un tu vienkārši to vēro. Kā tas iziet cauri, atstājot kādas emocijas un jaunas sajūtas, bet pēc brīža atkal atgriezies pie tā miera un harmonijas, ko dod klusums.

Es pēdējā laikā ļoti bieži nedaru neko, vienīgi klausos kā skan klusums. Un citreiz ir tā, ka ārēji es kaut ko daru, bet īstenībā, es klausos tai klusumā.

Man šorīt bija situācija, kur uz ūdens vingrošanu bija sanākušas vienā laikā divas grupas. Nu ļoti daudz cilvēku – ne kur noģērbties, ne kur nomazgāties, visi burkšķ, vadītāji atvainojas, bet es vienā mierā....esmu savā klusumā. Un man ir tik labi. Un es nesaprotu par ko viņi „cepas”. Tai brīdī atcerējos, kā reiz mana jogas skolotāja Tija teica: „jogai daudz cilvēku netraucē. Tas ir ego, kuram nepietiek vietas”. Un man šodien gribējās teikt to pašu – vingrot un baudīt savu ķermeni ūdenī otra tuvums vai cilvēku daudzums netraucē, tie ir pāri malām plūstošie ego, kas nevar paciest, ka viņam kāds pienācis pa tuvu.

Interesanti, ka tad, kad esi savā klusumā, savā iekšējā mierā un komfortā (ar skaidru sajūtu, ka manai dvēselei manā ķermenī ir ļoti, ļoti labi), tad visa tā ārējā šūmēšanās liekas tik ļoti nesvarīga, tik brīžiem pat smieklīga.

Bet es ieklausos. Es pati nerunāju un man tagad ir daudz laika ieklausīties. Ieklausos sevī, ieklausos savās sajūtās, ieklausos arī tajos, kas ar kaut ko nav apmierināti – domāju ko man tas spoguļo un ko saka. Saņemu mācību – ka tas ir mans treniņš – mācīties saglabāt mieru un mīļumu, kad apkārt viss varbūt nenotiek tā kā es gribētu.

Lielākā mērā tas jāmācās, lai tādus notikumus, kā novembrī, varētu izdzīvot ar iekšēju mieru, apzināšanos un mīļumu. Ar pateicību. Ar gaišām domām.

Pēkšņi tagad es saprotu klusēšanas retrītus. Es pēkšņi tiem esmu pilnīgi gatava.

Vakar Kuldīgas seminārā viena meitene izstāstīja fantastisku savu atziņu pēc traģiskā notikuma. Viņa to nosauca ar vienu teikumu: „paskaties uz Augšu!”. Bija tā, ka ieejot lielveikalā viņai nācis pretim puisis, kas tik izteiksmīgi paskatījies uz veikala griestiem, ka neviļus arī viņa paskatījusies. Un tai brīdī sapratusi – ka tieši tas taču ir tas, kas mums jāiemācās. Tieši šis simboliskais viņa skatiens atgādināja, ka mums ikdienā biežāk jāatceras paskatīties Debesīs. Jāatceras paskatīties un jāatceras padomāt par Dievu, Augstākiem spēkiem, likumsakarībām, vērtībām. Ka varbūt esam pārāk aizņemti, noskrējušies, piekusuši ar savu ikdienu un pārāk maz vispār padomājam – ko šeit, šai dzīvē darām. Ka varbūt forma sen kļuvusi svarīgāka par saturu. Ka varbūt tiešām kaut kam tik šausmīgam mūsu dzīvē ir jānotiek, lai mēs kaut drusku izkustinātos no sava ikdienas komforta, vai ikdienas rutīnas (kas nu kuram). Un tādēļ....vienkārši atceries.....un paskaties uz Augšu.

Es pati ļoti bieži skatos uz Augšu. Un nu vēl tam klāt nācis –es skatos uz iekšu. Un tad, kad esi dziļi sevī iekšā, tad pēkšņi tas ir tāds milzīgs atziņām pilns miers un klusums, kurš dod drošību, stabilitāti, spēju atjaunoties un audzēt savu gaismu un mīlestību, līdz atkal sev pierastajam komfortam.

Kad Kristīnei Muciniecei jautāju – nu kāpēc mūs tā sit un purina šai periodā un kad tas beigsies. Viņa atbildēja, ka būs jau tikai vēl vairāk. Mūs mizos kā sīpolus nost kārtu pa kārtai, lai mēs ieraudzītu, kas esam, satiktos paši ar savu būtību un pēc tam šīs kārtas audzētu atpakaļ jau pilnīgi citā kvalitātē.

Turpinu būt klusumā, sevī un dziļumā. Un secinu, ka ir tik labi pamainīt skatu punktu, jo pasauli ieraugu savādāku. Zinu, ka citiem ir otrādi – viņi tik ilgi ir bijuši sevī, ka pēkšņi ir iznākuši ārā. Un arī tās ir pārmaiņas. Un arī tas ļauj paskatīties uz pasauli savādāk.

Jā...mēs visi gribējām pārmaiņas. Tagad tās notiek. Cik ieklausos – tik man apkārtējos cilvēkos pilnīgi visos.

Tieši tā jau ir tā apziņas paplašināšanās un enerģijas transformācija. Ir labi to patiešām tā dziļi apzināties.

 

Ar mīlestību, Inese

Komentāri (3)  |  2013-12-06 06:18  |  Skatīts: 2031x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
estere - 2013-12-06 08:21
skaisti un viedi. te ir links uz intreviju,kur Marta arī runā par šo klusumu pēc traģēdijām. http://www.ieva.lv/blog/not-published/d:2013-12-04/

baibam - 2013-12-06 17:30
Paldies, Estere, par interviju, tā ir ļoti aizkustinoša un atgādina novērtēt savus mīļos kā brīnumu ik dienu.

inese - 2013-12-06 17:34
Estere, paldies. Vienreizējs raksts. Tik vieda jauna sieviete.
Kad ko tādu izlasa vēl vairāk būt šajā dziļumā, mīļumā un klusumā.


Atpakaļ