Atbildība


sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: ALEKSANDRS MANTESS

 Ko Tu redzi sev apkārt? Ko jūti? Dzirdi? Tev tas patīk, sniedz prieku un iedvesmo? Vai gribās novērsties no tā un aizbēgt prom? Izdarīt tā, lai nekā tāda nebūtu un nekad, nekad vairs neatkārtotos?

Izteiktu vārdu, tāpat kā izšautu lodi vairs nevar apturēt, pat ja esam pārdomājuši un ļoti, ļoti to vēlamies. Var darīt, vai vismaz censties darīt daudz ko – noliegt, ka esam šāvuši. Aizvērt acis un ausis pēc šāviena. Kliegt, ka to darījis kāds cits, rādot uz viņu ar pirkstiem. Lūgties piedošanu, sakot, ka nekad tā vairs nedarīsim un gan jau vēl daudz ko citu. Taču... nekas no tā neapturēs lodi, kura tomēr tika izšauta. Tas varbūt mainīs lodes trajektoriju, trāpot ne tam, kam sākumā bija domāts (domāts netika vispār), vai pievērsīs citu uzmanību, kuri to nebija manījuši, bet neapturēs.

Ja Tu teiksi, ka nekad nevienam neesi šāvis, es Tev ticēšu! Taču tikai tik ilgi, līdz teiksi liktenīgo „bet”, ka, lūk, zini gan, kas tā ir darījis. Tas nozīmē, ka šāviens ir skāris arī Tevi, pat ja tā būtu tikai viena reize dzīvē. Un, ja reiz šis šāviens ir skāris Tevi kā šķietami bezvainīgu upuri, tātad Tu tajā esi spēlējis tik pat lielu lomu kā šāvējs.

Sāpe spēj ienākt vien tur, no kurienes tiek atstumta Mīlestība. Un sašaut var vienīgi to, kura sirdī jau ir ieperinājusies sāpe, vai kurš to sevī ir ielaidis Mīlestības vārdā... Tas notiek tā, un nevis otrādi! Katru reizi, kad Tev neapzināti sāp, Tevī ir dusmas un aizvainojums - Tu izsauc ložu krustugunis savā virzienā, pakļaujot tām arī tuvākos, bet mednieks vai gluži nejaušs šāvējs nebūs ilgi jāgaida. Viņš nāks saskaņā ar Tavu izkropļoto gribu, kā maitu ērglis pēc savainotas stirnas. Izproti savu sāpi – ieklausies, ko tā Tev vēlas pasacīt, pirms noliedz, vai agresīvi izgriez ar ķirurga skalpeļa palīdzību!

Paga, paga, ko Tu runā, Aleksandr, - varbūt teiksi? Bet kā tad ir ar tām miermīlīgajām stirniņām, kuras tiek mednieku slaktētas? Kā ir ar dvēseliskiem cilvēkiem, vai maziem bērniem, kuri nevainīgi un tīri aiziet vardarbīgā nāvē, - Tu jautāsi?

Vai esi par tiem dzirdējis? Redzējis? Tas raisījis pārdomas? Tad nekavējoties pasaki Paldies šīm Mīlestības pilnajām būtnēm, kas likušas Tev aizdomāties par to! Pasaki paldies un pārtrauc šaut, rādot un rādot un rādot visriņķī, kā to dara citi! Iemīli viņus par to, ka ir atrādījuši Tavu sāpi, izmisumu un ciešanas, un atlaid ar Mīlestību! Tas būs vislabākais, ko savā dzīvē vari darīt šobrīd pat! Ja tas neizdodas uzreiz, nekas - varbūt tiks izšauts vismaz par vienu lodi mazāk, bet katra neizšauta lode jau ir potenciāls Miera priekšvēstnesis. Taču vainīgo meklēšana vairo bailes un paniku. Un iespēju jauniem neprognozētiem šāviņiem...

Es mēdzu šaut! Diemžēl. Ja nekad to nedarītu, nekad arī neaizdomātos līdz šāda raksta tapināšanai. Taču es nevainošu nedz sevi, nedz kādu citu un nelūgšu tukšu piedošanu, bet apstāšos tagad pat, lai pārdomātu visu riņķī notiekošo un aplūkotu to Mīlestības acīm.

Jā, manī ir daudz potenciālās agresijas. Sākot ar dusmām par līnijām pirms luksoforiem, apstājoties pie kurām paši luksofori vairs nemaz nav redzami. Dusmām par „nesalāpītiem” ceļiem. Līdz dusmām par nesakārtotu valsti un nolaidīgu darbinieku attieksmi. Bet, vai zini, kādas dusmas un agresija ir vislielākās? Dusmas par nepadarītajiem darbiem. Saviem! Par nepateiktiem labiem vārdiem. Par neatdotiem parādiem. Par nenodibinātiem sakariem un nenokārtotām lietām.

Potenciālā agresija, tas ir riskanti! Lai gan tā parāda, ka enerģija ir, taču tas ir gluži kā dinamīta kaudze vai milzīga malkas grēda blakus liesmmetējam, ar kuru varētu sildīties ziemas spelgonī, vai vesela Saule, kas var sniegt enerģiju dzīvībai uz simtiem planētu. Ja degvielu aizdedzinātu uzreiz un visu, pie tam, nevis lai sasildītos, bet vienkārši tāpēc, ka tā labi deg, vai Saule atdotu visu savu miljoniem gadu paredzēto enerģiju uzreiz – tas vairs nebūtu labi! Tā būtu katastrofa!

Ja jūti, ka Tevī ir kaut neliela agresija, apstājies – novērs katastrofu! Ja jūti, ka gribi pasacīt skarbus vārdus savam dzīvesbiedram par neizdarītām lietām – apstājies! Ja jūti, ka esi neapmierināts savā darbā – apstājies jau ceļā uz to! Apstājies arī tad, ja redzi, ka dusmas Tevi pārņem par to, ka veikalā daudz kas ir tik dārgs un nekvalitatīvs! Apstājies, ja uz ceļa ir bedres, kas Tevi tracina, bet valdībā cilvēki, kas kaitina un izved no pacietības! Apstājies kaut mirkli pirms katastrofas, bet noteikti apstājies, pirms esi izšāvis varbūt liktenīgo lodi, kas var sabojāt visu dzīvi un ne Tev vienīgajam! Apstājies, lai pēc tam nav jāsaka – bet es tā nemaz negribēju...

Apstājies, novērtē savu vēl neizniekoto potenciālu un sāc radīt! Ļauj tam plūst brīvi, nekrājot to draudīgā bumbā ar emocionālu laika degli. Tev noteikti ir kaut kas tāds, ko darīt tiešām dvēseliski patīk! Dari to! Un es Tev apsolu – šāda radošās enerģijas plūsma spēs pabarot, apģērbt un nodrošināt nesalīdzināmi labāk, kā visapmaksātākais darbs, uz kuru dodies vien naudas pēc!

Es esmu pieļāvis katastrofu! Es esmu uzsprādzis, un esmu nogalinājis... Un man patiešām ir grūti ar to sadzīvot šobrīd! Tik grūti, ka gribās ļauties prāta spēlēm, kas to vien dara, kā ģenerē attaisnojumus šādās situācijās. Tik grūti, ka gribās aiziet tālu, tālu un nekad vairs neatgriezties...

Taču tad es nebūšu atdevis parādu. Manā vietā nāks citi, kas nezinās par manu kļūdu un tās sekām, un iespējams, pieļaus to vēlreiz. Var būt pat daudzkārtīgā apmērā. Un tā būs mana kā bēdzēja atbildība. Tāpēc es atzīstu, ka esmu kļūdījies, šāvis un... nogalinājis...

Es varu uzņemties upura lomu, un ielaist savā sirdī tādu sāpi, ka visas naidīgās lode atgrieztos atpakaļ, caurdurot mani kā sietu, lai atdotu parādu, taču es gribu vairāk! Es gribu nodot savu sapratni, kas manī nākusi caur manām kļūdām, lai tādas kļūdas vairs nebūtu jāpieļauj Tev! Es gribu būt stiprāks par Tavām pelnītajām dusmām pret mani kā slepkavu un nodevēju un savā mīlestībā tās pārkausēt. Tieši tāpēc jau es rakstu šobrīd! Tieši tāpēc es runāju ar Tevi – domās, vēstulēs, semināros, izģērbjot un rādot arī nepilnības sevī. Tas manī atgriež laimi, ja redzu, ka Tu kaut nedaudz ieklausies! Un pat ja tomēr šausi atpakaļ, nekas – es Tevi sapratīšu un nākamajā reizē, varbūt pat nākamajā dzīvē, ja nevarēšu vairs piecelties, sakrāšu vēl vairāk Mīlestības savās saujās lai uzrunātu Tevi vēlreiz bez vārdiem! :)

Komentāri (6)  |  2013-12-02 19:37  |  Skatīts: 3508x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
dagnucis - 2013-12-02 20:42
Paldies Liels par rakstu! Lika aizdomāties ļoti, ļoti..

dakuss - 2013-12-03 06:41
Paldies...

rudite - 2013-12-04 00:14
Super, paldies! Esmu sagaidījusi, ko gribēju visu šo laiku dzirdēt: atbildība. Un, ka par to runā vīrietis. Jā varbūt kaili, bet toties patiesi! Paldies!

ancite - 2013-12-05 21:28
Liels paldies, Aleksandr, par rakstu!Divu gadu garumā ir ievilkusies iemīlēšanās stadija. Un tas ir tikai tāpēc, ka mīlu tikai es. Otra puse nedod izdzīvot attiecības līdz galam. Ar prātu es saprotu, ka nekas tur nav un nebūs, bet kaut kas liek man ciest un ilgoties. Ielaižu sevī aizvainojumu, neapmierinātību. Tik precīzi Jūs aprakstījāt manu situāciju!Bet ko darīt, kā būt? Es vēlos attiecības, bet kā var ienākt manā dzīvē jauns cilvēks, ja nevaru atrisināt iepriekšējās. Varbūt kāda meitene var padalīties, kā būt?

ilziite - 2013-12-16 22:39
ancīte,sarežģīti,jo milet ir forši,bet gribas ko vairāk!Man iet līdzīgi,tikai stāsts vel nav divu gadu garumā.Mācos mīlēt,piedot,ka otrs nedara un nevar darīt tikai to,ko vēlos es,saprast to mācību,kas man caur šīm attiecībām jāiemācās.Brīžam gribas mukt prom,ļauties kaut kam vieglākam,bet ir sajūta,ka Dievs īstā brīdī aizliek pirkstu priekšā,lai es nesastrādāju muļķības.Un tad manā dzīvē ienāk atbildība.Saprast,ka Mīlestība ir Dieva dāvana,visiem tā nemaz netiek!Un spēlēties ar jūtām vienkārši nedrīkst.Pat tad,ja viss nenotiek pēc mana prāta.Jā,grūti,bet kurš man ir solījis,ka būs viegli?Tādas manas domas,bet katram sava mācība...

bilze - 2013-12-31 07:27
Paldies Aleksandr! Atbildība ir viena no manām mīļajām tēmām. Šauju. Un bēgu. Tad atvainojos, bet pēc mirkļa atkal. NEDOMĀJOT, neiedomājoties, ka tas, ko daru var sāpēt. Mācos. Un vēl vairāk tieku apšaudīta, jo uzprasos. Citreiz pat šķiet, ka šauju pati sev. Tagad mācos piedot sev, ka man nepielec tik ātri, kā gribētos.

Nesen par to pilnumu un tukšumu mīlēšanā domājot nonācu līdz domai, ka iemīloties esmu tukša, otram ir viss tas skaistais un brīnišķīgais, kas manu dzīvi piepildīs un tad gaidu, kad tas otrs man iedos (un kā likums, nedod :D) , taču mīlot es dodu un ceru, ka otrs pieņems (un parasti pieņem). Man šī atkarīgā iemīlēšanās šķiet vardarbīga un nu meklēju, kā tur nenonākt..


Atpakaļ