Saslēgums


autors: SANTA LĪVZINIECE
sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
 
 Nu jau pagājušas vairākas dienas, kopš pirmā Aleksandra Mantesa semināra Pavasara studijā, bet tā atskaņas sevī jūtu vēl joprojām. Nebūtu godīgi apgalvot, ka šis trīs stundu notikums tā pēkšņi, vienā piegājienā būtu nesis man apgaismību un sakārtojis dzīvi, jo es jau neatnācu uz semināru kā balta lapa un neizdzirdēju arī neko tādu, ko līdz tam nekad iepriekš nebūtu dzirdējusi vai lasījusi. Bet – manī notika saslēgums. Es pilnīgi precīzi zinu tos notikumus un informāciju, ko Aleksandra stāstījums „savilka kopā”, saslēdza vienotā ķēdē un pilnīgi noteikti ļāva man pakāpties uz nākamā pakāpiena, ienesot sirdī absolūtu mieru un apziņu, ka viens mokošs posms dzīvē ir noslēdzies; ka vairāki izmisuma „kartupeļu maisi”, kurus tik ilgi biju staipījusi uz saviem pleciem, beidzot ir atstāti ceļmalā.
 
Sākotnēji paredzētā un izsludinātā semināra tēma bija „Sieviete vīrieša aizvējā”. Bet mēs aizrunājāmies daudz tālāk un daudz dziļāk, un vismaz es noteikti biju ieguvēja. Tā kā man ir bijusi fantastiska iespēja pat vairākas reizes noklausīties Andritas Krūmiņas lekcijas Pavasara studijas Sievišķības skolā un piedalīties arī Ineses semināros par līdzīgām tēmām, jutu, ka šoreiz man ir vajadzīgs kas vairāk nekā vēl viena instrukcija, kā pēc iespējas elegantāk un virtuozāk piedabūt vīrieti „brīvprātīgi” iznest miskasti :) Man bija vajadzīgs Aleksandra globālais skatījums uz Visumu, uz pasaules lietu kārtību. Pēc mūsu pirmās sarunas Pavasara studijā es jau nojautu, ka viņš noteikti savā stāstījumā izies krietni ārpus jebkuras tēmas uzliktiem rāmjiem, jo viņš nemaz citādi nevar :) Un labi, ka tā.
 
Varbūt kādai no meitenēm Aleksandra pasniegšanas veids šķita par sarežģītu, par teorētisku, par tehnisku, par zinātnisku, bet man šoreiz tieši tie procenti un fizikas (? :)) termini palīdzēja visam iepriekš apgūtajam saslēgties IZPRATNĒ. Izpratnē par to, kāpēc sievišķībai sievietē jābūt 80% un vīrišķībai – 20%, savukārt vīrietim vīrišķībai - 80% un sievišķībai – 20%, jo, šis ir Dabas noteikts līdzsvars un, to izjaucot, iegūtajā ne-līdzsvarā vairs neatrodam ne patiesi sievišķīgas sievietes, ne patiesi vīrišķīgus vīriešus un beigu beigās visi esam nelaimīgi (un pret Dabu bezspēcīgi ir jebkuri prāta un ego argumenti no sērijas „bet es taču....! a bet kāpēc viņš.....!”, vismaz to taču mēs visas atzīstam, vai ne? :)). Izpratnē par pašnāvniecisko sevis ielikšanu stereotipu un priekšstatu rāmīšos.... Bet pats galvenais - atslēgas vārds, ko no šī Aleksandra semināra paņemšu līdzi visam mūžam - ir „pārmēra potenciāls”. Līdz asarām pazīstamā gribēšana, alkšana, teju apsēsta tiekšanās pēc cilvēka, pēc lietas, pēc nākotnes vai gluži otrādi – pēc pagātnes, pēc.... Pēc kaut kā, bez kā manai dzīvei taču nebūs jēgas....

„Pārmēra potenciāls”, kuru kā tērauda svaru bumbu piekarinām sava sapņa spārniem, nogalina šo sapni jau pašā tā dzimšanas brīdī, jo tas pat nespēj atrauties no cilvēka un uzsākt savu īstenošanās ceļu Visumā. Sapni vajag tikai palaist Visumā un tālāk dzīvot tikai SAJŪTĀS un sajūtās jau baudīt tā piepildīšanos. Ar vieglumu, noliekot malā prātu, bez pārmērīgas detaļu vizualizēšanas, tā, lai neuzliktu Visumam ierobežojumus, jo Visums, ja vien spēju patiesi uzticēties, ļauties un paļauties, pats pēc pilnas programmas izdarīs to labāko, un, ja vien tas man patiešām būs vajadzīgs, ļoti iespējams dos man pat daudz vairāk, kā es pati ar prātu būtu spējusi uzvērpt un sakombinēt.
 
Cik interesanti – tieši šis palaišanas jautājums man burtiski pēdējās nedēļās bija tā aktualizējies, ka ikdienas lūdzu Debesīm, lai dod man spēku – palaist. Un tiku sadzirdēta. Dažu dienu laikā notikumi, sarunas, nejaušu cilvēku sastapšana saslēdzās tā, ka burtiski aiz rokas tiku aizvesta līdz atbildei. Aleksandrs tikai visu „savilka kopā” un pielika punktu.
 
Es sajutu neizsakāmu vieglumu, jo līdz šim manī šis „palaišanas mehānisms” nebija saslēdzies. Es ilgi domāju, ka daru svētīgu darbu – eju uz savu mērķi. Bet pa vidu šai iešanai, kas brīžiem gan pēc sava fizisko un morālo spēku patēriņa vairāk atgādināja ogļrača darbu šahtās, pat nebiju pamanījusi, ka patiesībā esmu tāda kā pa pusei paralizēta, gandrīz vai akla – es pēros tā, ka man nepietika spēka nekam citam, man patiesībā pa šo laiku nebija spēka dzīvot. Es nepratu palaist savus sapņus brīvībā. Es nemācēju dzīvot sajūtā „šeit un tagad”. Es nemitīgi strādāju ar sevi kā tāds galeru vergs, pilnveidojos, veidojos, uzlabojos un mainījos, bet tai piektdienā es sapratu – es varētu nopilnveidoties kaut par pašu Andželinu Džoliju, bet laimīgāka no tā nekļūtu. Man pašai patiesībā nemaz nevajag manīties. Man beidzot vajag sevi novērtēt un ar mīlestību pieņemt, bet mainīt vajag tikai savus rīcības modeļus, vārdus, domas, ja kādā brīdī mani neapmierina tas, ko redzu patiesākajā spogulī – dzīvē. Un – nenožņaugt sapni ar „pārmēra potenciālu”. Tas arī viss. Kā saka Aleksandrs pats - tik vienkārši, un reizē – tik sarežģīti...  
 
Es esmu pilnība un esmu patiesi laimīga šeit un tagad, ar to, kas man ir šeit un tagad, pat ja visas manas „ievēlēšanās” vēl nav piepildījušās un varbūt pat nekad nepiepildīsies. Un nu jau šī apziņa ir patiesi mana daļa – tāda pati kā roka, vai kāja, vai deguns.

Tas bija mans saslēgums.
 
 
Komentāri (7)  |  2013-11-20 22:33  |  Skatīts: 3246x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
dagnucis - 2013-11-20 22:58
Jūtu, ka man arī kas tāds nepieciešams! Ļoti aizraujoši!

inese - 2013-11-20 23:50
Santu!!! Paldies!! Tu tik fantastiski esi uzrakstījusi. Tik dziļi un labi, ka lasīju divas reizes!!

Milzīgs paldies :)

alika - 2013-11-21 00:17
Santu,
piekrītu Inesei uz visiem 100%. Un es arī lasīju divas reizes :) Kaut nepiedalījos seminārā un it kā nav ar ko salīdzināt, bet Tu esi uzrakstījusi tik dzīvi, tik jūtami, tik "par mani"...

Tev noteikti vajag rakstīt! Noteikti.

Paldies liels!

moodra - 2013-11-21 01:37
Ļoti, ļoti ...paldies, Santa! Tevis rakstītais tik dziļi savibrēja ar visu, kas manī pēdēja laikā atgriežas.
Ar to saslēgumu, kas manī notika pirms vairākiem gadiem S.Slobodčikova seminārā,un, kuru atļāvu sev pazaudēt....ar protestu un pieņemšanu šovasar pie Aleksandra....
Tik saprotami tas un tik spēcīgi pieredzēts.
Piekrītu Tavam rakstam par visiem 100% :))) Ļoti bieži savas prakses un nodarbību laikā piedzīvoju, ka sievietēm grūti pieņemt līdzīgas atziņas...Ka mēs jau piedzimstam skaistas...ka sievišķība nav tikai "mīļa murrāšana" un ārēja sevis mainīšana, ir tā, kā Tu raksti - sarežģīti un reizē vienkārši.

Un ir tik neaprakstāms prieks par Tevi, ko grūti vārdos izteikt.



ilze - 2013-11-21 05:03
Santiņ, Malacis! Un nekad nevajag baidīties vai attturēties "piecirst kāju", atņirgt zobus, ja tās nāk no sirds, kad vajag - likt lietā sievīšķīgo viltību un gudrību, ar kuru Mūs Dievs tik dāsni apveltījis, Mūsos ir viss, sākot no svētdienas pēcpusdienas saules līdz orkānu nevaldāmajam pūtienam. Tāda ir Daba tās daudzveidībā un Sieviete ne velna no tā visa neatpaliek, bet gan ir fantastiska tās daļa! Jādid sev vaļa, nu tādā foršā, sulīgā un dzīvelīgā veidā!
Lai notiek dzīve uz pilnu klapi!
No sirds vēlot,
Ilze

illva - 2013-11-21 07:45
Tik...ļoti paldies Santiņ)))))...par šo Tevis uzrakstīto......es....kādu laiku dzīvojos šajā sajūtā......sapņa palaišanu visumā...Tu.....man tik ļoti apstiprināji....manas sajūtas.....Es....Tevis stāstīto...pārlasiju vairākas reizes....lai iesēdinātu sevī...šo brīnišķīg kaifīgo sajūtu)))
Un)))...šis termins....""pārmēra potenciāls""......tas piekar...tik tērauda svara bumbu, kas ir neizsakāma vardos.
Man arī...saslēdzās....Tevis rakstītais.
Paldies, ka padalijies...ar piedzīvoto Aleksandra seminārā....Ļoti sirsnībā.Ilva.

karinchiks - 2013-11-21 22:06
Uh,kāds Tevī spēks,jauda....Nu Tu nodevi pa bundžām:))
Paldies Tev par šo milzīgo saslēgumu.:))

Neatsakies no prieka priecāties....



Atpakaļ