sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: ALEKSANDRS MANTESS
Mazliet savādi, taču tā bija spoža mēness pielieta rudens nakts, kad es pirmo reizi mūžā apzinājos Gaismas klātbūtni. Tas notika pateicoties Tev, mana Tanilla. Vismaz tā es uztvēru Tavu vārdu... Varbūt tieši šī kontrastu spēle bija tā, kas man palīdzēja atcerēties sevi, lai atkal varētu sajust Tevi? Varbūt tam bija pienācis pareizais laiks, bet varbūt to vienkārši ļoti vēlējās zvaigznes. Es nezinu.. Tādu varbūt var būt tik ļoti daudz, ka paša fakta būtība tajos spētu noslīkt kā smaga rudens lapa varbūtību upes atvarā. Un dzīve tad tiktu notērēta iespējamo varbūtību pārcilāšanā, nevis pašā tās izdzīvošanā. Taču kādam tieši tur arī slēpjas dzīves jēga- iespējamo iespēju baudīšanā. Un kāpēc gan ne? Kas nespēj pārvaldīt realitāti, meklē glābiņu sirrealitātē, jo cilvēkā ir ielikta vēlme būt pavēlniekam. Varbūt arī es šobrīd esmu sintētiskās realitātes varā? Jau atkal šis varbūt…
Pēc mirkļa, kad toreiz aizvēru acis, lai nekad tās vairs neatvērtu, mana sirds sažņaudzās čokurā, un caur cieši saspiestiem plakstiņiem sāka plūst asaru straumes. Tās ritēja teju vai stundu un nebija sevis žēlošanas iespaidā radušās, kā parasti mēdz būt smagos dzīves brīžos, bet nāca no dziļākas būtības. Kā maza meitenīte, kura pirmo reizi izjutusi savas mammas nesapratni, raudāja pati Dvēsele. Tā kliedza un lūdzās tapt sadzirdēta un izprasta. Būt novērtēta. Vajadzīga. Līdz pagura. Un tieši tad atnāci Tu. Iespējams, līdzās biji jau visu šo laiku, taču pamanīju es Tevi tieši tad, kad biju noguris redzēt vispār jel ko. Tu smaidīji. Pareizāk sakot, smaidīja Tavas acis, kas izstaroja neaprakstāmu siltumu. Nekad savā dzīvē nebiju sastapis tādas acis, taču atpazinu tās nekļūdīgi. Man kļuva tik piesātināti silti, labi un mierīgi, ka, neskatoties uz miesā vēl valdošo nespēku, sāka pārņemt kauna sajūta par to, ka esmu tas, kas nepārprotami ņem to, ko nemaz vēl nav pelnījis…
Un tad vienā straujā elpas vilcienā es atvēru savas fiziskās acis, lai ar nebeidzamu prieku un pateicību būtu gatavs ziedot visu savu turpmāko dzīvi, kaut simts gadus, ja tā tiktu atvēlēts, šī neatmaksājamā parāda - Tava mirkļa skatiena izjušanas atstrādāšanai!
Kopš tās nakts un šī ieraksta ir pagājuši vairāki gadi. Gadi, kuros esmu redzējis un izjutis daudz spožu dzīves epizožu, taču joprojām spilgtākais manā apziņā atstātais zīmogs ir šis nebeidzamu mīlestību izstarojošais acu skatiens. Lai kas ar mani notiktu un, lai kur es atrastos, pietiek vien atcerēties tās, un manī rodas jaunas dzīvības enerģijas pieplūdums. Kā tas ir iespējams un kur slēpjas šis noslēpums? Agrāk biju pārliecināts, ka fiziskie spēki uzkrājas pilnvērtīga uztura un atpūtas rezultātā. Nu saprotu, ka esmu maldījies. Enerģijas avots slēpjas pavisam kur citur - tīra Dvēsele ir nebeidzamas fiziskas enerģijas avots! Toreiz, pirms ļāvi man ieskatīties savās acīs, jutos iztukšots kā izstrādāts smilšu karjers. Man nebija spēka pat domāt. Un tieši tad Tu uzlūkoji mani… Šo dažu sekunžu laikā Tavas acis ne tikai piecēla mani sēdus un lika strādāt manai sirdij, bet arī deva atbildes uz visiem jautājumiem. Tajās bija Spēks, Laime, Prieks, Miers un visas, visas tās pozitīvās emocijas, kuras es spētu uzskaitīt.
Runā, ka dabā nemēdzot būt tukšuma. Pat absolūtais vakuums nav tukšs. Tiklīdz ko iztukšojam, jau tajā pat brīdī tas piepildās ar ko citu. Lejot pienu no māla krūkas, tā vietā tūdaļ ieplūst reibinoša ziedu pļavas smarža. Izšautas lodes caurums aizpildās ar smeldzīgu sāpi, bet mīlošas māmiņas siltais skatiens ielīst viņas mazuļa sirsniņā, atbalsojoties platā un draiskā pateicības smaidā. Viss šajā pasaulē ir savienots savā starpā un katra darbība, pat visniecīgākā, rada pretdarbību kā teorijā par tauriņa efektu. Varbūt tieši tāpēc biju spējīgs ielaist kaut uz sekundes simtdaļu savā Dvēselē Tavu Mīlestību, jo biju iztukšots līdz kritiskumam? Ar savu Gaismu Tu to aizpildīji ātrāk, kā tajā paspēja iezagties tumsa, un es esmu bezgala pateicīgs Tev par to!
Savukārt pēc šī ieraksta ir pagājis vēl ilgāks laiks – kopumā vairāk kā divpadsmit gadi. Acīm redzot tieši tik daudz ir bijis nepieciešamas, lai ar prātu spētu aptvert to, kas tobrīd dažu sekunžu laikā norisinājās manā sirdī. Skaidri zināju, ka reiz noteikti tajā dalīšos arī ar citiem, taču šķietami neparedzētu apstākļu pēc šīs darbs visu laiku tika atlikts un atlikts uz nenoteiktu laiku. Nebija īstas pārliecības, vai esmu visu pareizi sapratis, vai spēšu to izteikt vārdos, vai tas viss ir bijis ievērības cienīgs un ārkārtējs notikums. Arī tagad man vēl nav skaidru atbilžu uz šiem jautājumiem, tomēr jūtu, ka nu kaut kas ir savādāk. Cilvēki, notikumi, atmiņas un vieta ir tā pati, bet laiks ir citāds – tas it kā pasācis stāvēt uz vietas, līdz ar to katrs mirklis ir mūžību ietvert spējošs. Bet mūžība ir nekas cits, kā šī mirkļa konkrētās sajūtas.
Kādreiz es domāju, ka savā pieredzē un sajūtās dalīties var vien ilgu zemes mūžu nodzīvojušie. Tie, kas ir daudz mācījušies, izdzīvojuši un apguvuši. Tieši tāpēc arī visu laiku atliku malā to, kas manī jau no pašas bērnības aicināja pievērst sev uzmanību, taču dzīves garums nav stundās, dienās un gados mērāms. Iekšējais košums parāda tava mūža kvalitāti, domas un sirds ātrums - tavas dzīves garumu.
Tāpēc nodzīvo garu mūžu jau šodien pat!
Pele dzīvo vien 2...3 pasaules gadus, taču pavēro, cik ātri viņa tos izdzīvo! Cik daudz izskrien un cik baiļu izdzīvo caur saviem 500 sirdspukstiem minūtē!
Vai esi ievērojusi, kā kustās skudra savās ikdienas gaitās? Kā lido spāre? Tāds sanitār kukainis kā, piemēram, prusaks dzīvo tikai vienu gadu, taču pārvietojas tik ātri, ka, pārvēršot cilvēka auguma proporcijās, tas būtu līdzvērtīgi skriešanai ar ātrumu 300km stundā... Salīdzinājumam, cilvēks ar savu kustību ātrumu tam varētu šķist vien kā vecs masīvs vītola koks, kas lēni un graciozi līgo vējā. Cik gara ir šī kukaiņa viena sekunde pēc cilvēka laika?
Kā jau noproti, laiks – tas ir abstrakts jēdziens un ir atkarīgs no apziņas ātruma. Caur to tas ir vadāms.
Cilvēks ir unikālā būtne, kas pati var noteikt katra sava izdzīvotā mirkļa ilgumu ar neaprakstāmi plašu amplitūdu.
Mēs varam laiski gulēt dīvānā, „sportojot”, „mīlot” un „ienīstot” ar čipsu paku rokās, un nepamanīt, cik ātri jau paskrējis viss vakars. Bet varam arī glābt citu dzīvības, piemēram, ugunsgrēkā, uz operācijas galda vai viesuļvētras laikā, kad domas un sirds strādā tik ātri, ka mirklis šķiet velkamies kā mūžība.
Varam sirmā mūža nogalē, sēžot uz aplupuša soliņa vecas mājas pagalmā, aprunāt katru garāmgājēju, tādējādi atspoguļojot savu iekšējo neapmierinātību pašiem ar sevi, vēlreiz un vēlreiz to atgremojot. Un varam izdzīvot simtiem citas dzīves, kvēlojot savās emocijās kā patiesam aktierim uz skatuves, rakstniekam topošā grāmatā un mūziķim dvēseliskā dziesmā, citreiz aizejot no šī fiziskā iemiesojuma jau agrā jaunībā.
Gandrīz katram kaut reizi gadās piedzīvot situācijas, kad laiks šķiet apstājamies. Pārsvarā tas notiek ārkārtas situācijās, kad nonākam dzīvības briesmās - autoavārijas laikā, aktīvas karadarbības zonās u.tml.
Kurš mūžs ir garāks?
Cik garš bija cienījamā mākslinieka Ēvalda Valtera mūžs ar šajā saulē nodzīvotiem apaļiem 100 cīnītāja, burātāja, sapņotāja, tulkotāja/rakstnieka, dabas mīļa un aktiera pasaules gadiem?
Cik garu dzīvi jau esi nodzīvojusi Tu, un cik garu vēl esi gatava dzīvot?
Ja vēlies nodzīvot patiesi garu un piesātinātu mūžu, sāc to darīt jau šobrīd pat, nepiesārņojot un nebremzējot savu prātu ar tādiem bezjēdzīgiem jautājumiem kā, piemēram, cik man vēl ir atlicis dzīvot, vai - kad būs pasaules gals? Tā vietā prātā vienmēr paturi iespēju, ka šī diena var būt Tavā mūžā pēdējā un nodzīvo katru tās mirkli ar piesātinājumu, darīdama to, kam ir vislielākā nozīme priekš Tevis.
Lai koša Tava esība!
Aleksandrs Mantess
