sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vēl arvien esmu nometnes sajūtās, un lai arī sazemēšanās notiek ik uz soļa un bez tā jau nevar, ik pa laikam vēl un vēl atpūšos tajā bezgalīgi tīrajā, mirdzošajā mīļumā, kāds bija nometnes trīs dienās.
Viena dalībniece (paldies, Inesīt) braucot prom teica – „Esmu bijusi vairākās šādās nometnēs, un visu laiku gribu noformulēt, kas šai nometnē bija absolūti unikāls, un pēkšņi zinu – tas ir tas bezgalīgais mīļums visas nometnes garumā. Lūdzu, nepazaudējiet to.”
Un tā ir arī tā mana sajūta, ka visvērtīgākais visā šai notikumā bija tieši tā enerģētika, kādu pašas radījām un kādā pēc tam pašas trīs dienas „plunčājāmies”. Starp citu – šīs nometnes tēma bija tik gaisīga, tik viegla, tik jauka un jautra, tik triku pilna, ka brīžiem tas patiešām viss izskatījās pēc plunčāšanās. Un tai pat laikā, tam visam bija dziļums, kas deva atslābumu un attīrīšanos un pēdējā dienā pat vairakkārt izplūdām asarās dēļ tā, kad emocijas nāca vaļā un tām vienkārši bija jātiek ārā.
Jau pirmajā aplī izrunājām – ko paši radīsim, tas strādās. Lūk – radījām mīlestības enerģiju, kura mūs transformēja trīs dienu garumā.
Man ļoti patika kā viena meitene man ir atrakstījusi par vebināriem : „...es Tev gribu pateikt mīļu, mīļu paldies par Taviem vebināriem. Tavos vebināros pasmeļos arī mīļumu. Vienubrīd pat iedomājos, ka varētu klausīties, ka Tu stāstītu kaut vai par traktora uzbūvi, es gribētu klausīties, lai tik varu pasmelties to enerģiju, kas tur plūst :) Dzeru vienu tēju pēc otras, peldos tai enerģijā un jūtu, ka beidzot pa īstam atslābstu. Turklāt taču arī sadzirdu sev ļoti noderīgas lietas!”
Lūk – un tieši tā bija nometnē. Mēs klausījāmies noderīgas lietas un tai pat laikā baudījām laimes un gaismas enerģiju.
Kad tagad tā jau nedaudz distancējoties domāju vai bija vērts un vai taisīt vēl – ir skaļi jāatzīst – jā, bija vērts un ir jādara vēl. No vienas puses tāpēc, ka tiem, kas bijām, gribās baudīt to vēl un vēl. No otras puses tāpēc, ka gandrīz vai katra dalībniece pateica – klau, es zinu vairākus, kam šo tik ļoti vajadzētu un kuri tik ļoti to gribētu izbaudīt. Jā – es arī pati zinu diezgan daudz meiteņu, kas kaut kādu apstākļu sakritības dēļ šogad netika. Nu nekas..nākošgad. Viss notiek uz labu un visticamāk, ka bijām tieši tie, kam bija jādzird un jāizdzīvo tieši šis un šādi.
Vakar pirms vebināra ar Aijiņu pārrunājām – „Nu pieiesim tā kritiski – ko mēs būtu varējušas darīt savādāk un ko būtu varējušas darīt labāk un secinām – neko. Ka viss bija tieši kā iecerēts un vēl labāk. Ka bija saslēgušās visas enerģijas tā, ka labāk nevarēja. Varbūt varēja savādāk, bet....šķiet, ka labāk vai pilnīgāk ne. Kapēc? – tādēļ, ka viss notika ar dievišķās enerģijas klātbūtni un absolūtu mīlestību”. Un tad nospriedām – darīsim to tieši tik bieži vai reti, lai nepazaudētu šo unikālas mīlestības sajūtu. Lai neieslēgtos sajūta, ka tas ir darbs un jāsaņemas un jāorganizē atkal. Darīsim to tik, cik pašām tie būtu svētki un cik pašas to gribam izbaudīt. Un ticu, ka Santa un Daina teiktu to pašu (vai ne, meitenes?)
Ja domāju tālāk par nometnēm un sapņiem, tad šodien aizsapņojos, ka gribētu piedalīties (organizēt) tādā ļoti meditatīvi plūstošā nometnē, kur būtu ne tik daudz informācijas, kā sajūtas. Vēl jāpadomā un jāsajūt kā un kas tas varētu būt, bet šķiet, ka viens virziens būtu šis Gaismas un tīru vibrāciju ceļš. Man ieinteresēja, ko Varis Vētra stāstīja par dziļajām meditācijām. Arī tas tur varētu būt. Varbūt pirts rituāli. Varbūt gongu vibrācijas. Varbūt spēcīgi rituāli. Varbūt spēka dziesmas. Varbūt ....varbūt....varbūt...
Un sievišķības tēma jau arī, protams, vairs no Pavasara studijas nekur nepazudīs. Un laimes terapijas tēma. Un pilnības, pārpilnības, bagātības, veselības, veseluma tēmas un viss, kas saistīts ar sava energolauka apzināšanos un paplašināšanos un laimīgas ikdienas dzīves šeit un tagad sakārtošanu. Īstenībā ir sajūta, ka tik ļoti daudz virzienos šim visam varētu ļaut attīstīties, ka ir pilnīgi ....jāapstājas...un jāieklausās klusumā....jāpavēro, kas tālāk notiks. Savādāk sanāks saviem sapņiem un mērķiem pakaļ skriet un tad var pazaudēt to pašu svarīgāko – unikālo tīrās enerģijas un mīlestības sajūtu, par kuru rakstīju sākumā.
Mans ieguvums jau ir tas, ka esmu atklājusi šādu kopā nākšanas un dzīvošanās burvību. Ja līdz šim teicu, ka nē – es neesmu nometņu cilvēks, izrādās, ka tagad būs jāatzīst, ka esmu gan un patiešām saskatu, ka to, ko var izdarīt šādi, nevar izdarīt nekā savādāk.
Lūk, – tādas manas šā rīta pārdomas vēl arvien nometnes noskaņās.
Ar mīļumu, Inese