Es Esmu


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Līst lietus. Man durvis ir līdz galam vaļā un ir sajūta, ka lietus ir tepat. Ka tas viss notiek manī. Es nedaru neko, tikai esmu.

Šis stāvoklis ir mans pēdējā laika atklājums. Un tas ir kaut kas priekš manis tik neierasts un jauns, ka izvēlos to baudīt katrā brīdī, kad vien to sajūtu. Es pēc dabas esmu darbības cilvēks. Es patiešām ļoti daudz daru. Es kaut ko izdomāju un to ielaižu savā dzīvē caur izmēģināšanu, caur iztestēšanu, caur darbību, caur pamēģināšanu. Un šķiet, ka nu es savā dzīvē beidzot esmu nonākusi līdz tam, par ko raksta Tolle, vai par ko runā Kristīne mūsu Gaismas skolas semināros – arvien biežāk es nedaru neko.


Un tā nav slinkošana. Un tā nav izlaišanās. Tas ir apbrīnojams stāvoklis, kura vērtību pat nemāku vēl ne novērtēt ne aprakstīt. Varbūt, ka to var nosaukt par SAPLŪŠANU. Varbūt, ka par MIERU. Varbūt, ka par HARMONIJU. Varbūt par ES ESMU.

Tas ir tā, ka nedari pilnīgi neko, bet tai pat laikā ļoti audz jebšu jau esi ļoti liels. Kad apzinies, ka viss, ko redzi, ko dzirdi, viss, kas notiek, tas arī esi tu pats, un tai pat laikā tava apziņa ir kā vēl atsevišķi ārpus tā visa stāvoša. Tu it kā skaties uz sevi no malas, bet tu esi lielāks, kā vari aptvert. Sajūta ir tāda, ka prātam brīžiem liekas, ka tas var „pārsprāgt”, jo...ar prātu to aptvert nevar. Un tieši šis mirklis ir ļoti patīkams, jo tu vari atlaist prātu atpūtā un nedomāt neko. Arī apziņu es labprāt palaistu, bet īsti neesmu droša, ka tas ir iespējams, tādēļ sēžu un vienkārši paplašinu apziņu arvien lielāku un baudu tās savas milzīgās sajūtas.

(Man šķiet, ka nesagatavotam lasītājam šis viss jau sāk likties pilnīgs kukū un izsauc vai nu trauksmi vai smieklus).

Kāpēc to vispār rakstu? Jo zinu, ka daļai no jums arī kas tāds notiek. Šīs ir Jaunās vibrācijas, kas nāk mūsos, kas ver vaļā apziņu, kas veido mūs savādākus. Cilvēkam, kas vēl nav modies, šito grūti saprast. Man pirms gadiem būtu bijis grūti saprast. Es pat nepūlētos.

Bet tagad ir interesanti uz to visu noskatīties un tajā visā piedalīties.

To var salīdzināt ar Berlīnes mūra krišanu vai Padomju Savienības sabrukšanu. Ka kaut kas, ko tu pats esi uzskatījis par stabilu un mūžīgu (ierobežojumu), pēkšņi veras vaļā un tu sāc dzīvi bez robežām. Un nevis bez robežām savā bezatbildībā, bet bez robežām savā veselumā, savā saplūšanā, savā apziņā, arī atbildībā.

Man ļoti patīk šis stāvoklis. Es labprāt šādā atrastos visu laiku. Bet pagaidām tas uznāk un pāriet, uznāk un pāriet. Piedevām, es nekad vēl to apzināti neesmu izsaukusi pati. Tas gluži kā apgaismība jeb kāda citādāka izpratne par notiekošo atveras pats. Un tad aizveras. Un atkal sākas dienas notikumi – semināri, vebināri, konsultācijas, lasīšana, rakstīšana, ikdienas situācijas, pusdienas, vakariņas, iešanas, skriešanas...vārdu sakot ikdienas laime. Bet šis stāvoklis ir tāds ... virs pasaulīgās laimes. Atceros reiz kādā komentārā Tija bija ierakstījusi – mēs atpūšamies Dievā, un nu man šķiet, ka šīs izjūtas ir kaut kas tāds, kad nevis runā ar Dievu, kad nevis domā par Viņu, nevis lūdz, nevis ...., bet vienkārši esi Viņā iekšā.

Turpina līt. Laikam tieši lietus šoreiz bija tā izraisošā mistiskā sajūta. Pagaidām to saucu par mistisku tikai tādēļ, ka tā nav mana ikdienas jušanās. Man vēl pie tās ir jāpierod. Zinu, ka pieradīšu. Zinu, ka ar laiku mēs visi tā jutīsimies visu laiku. Mēs visu laiku būsim saskaņā ar Veselumu. Un tad nu beidzot mums būs iespēja saprast un sajust ko nozīmē „Viss ir Viens”.

Sākās pērkons. Lietus kļūst stiprāks. Zāle košāka. Zeme ir gaišāka pa debesīm. Fantastiska sajūta.

Es esmu. Vienkārši esmu un to visu baudu. Ir miers. Lietus. Pērkons. Laime. Miers. Pilnība.
 
Inese
Komentāri (5)  |  2013-08-13 22:26  |  Skatīts: 2097x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
maara - 2013-08-13 22:51
Jā, Inesīt, šī sajūta ir brīnišķīga. Un šķiet, ka tieši tad, kad ir kaut kas tāds, kā lietus, putenis, nu kaut kas mazliet ne tik komfortabls, tad viņa drīzāk atnāk . Nu vismaz man tā ir. Es šīs sajūtas sāku iepazīt pagājušajā ziemā. Man bija periods, kad jutos ļoti slikti. Un tad es gāju staigāt pa klaju lauku putenī, tādā, ka visas acis aizķep ar sniegu. Es gāju un darīju visu - skaļi smējos, skaļi raudāju (jo tur, protams, cilvēku nebija) un jutu, kā saplūstu ar Visumu... un attīros... un spēju dzīvot tālāk...

inese - 2013-08-13 23:03
Māriņ, jā. Putenī ar tas būtu reāli sajūtams. Vēl man tā dažreiz ir ļoti agros rītos, kad ir tāds pilknīgi reāls Klusums un kad esmu viena pati.
Vēl man tā ir bijis milzīgā ņudzeklī, kad ir daudz cilvēku, kas visi skrien un dara nesaprotamas lietas. Vēl man tā ir bijis, kad ir informācijas pārslodze.
Jā, šķiet, ka tas izsaucas tad, kad prāts netiek galā un kaut kā pats atslābst. Mani pie tā noveda darbošanās ar vebināriem, kad caur sevi izlaidu tik daudz jaunas informācijas, kuru pat pilnīgi godīgi nespēju atcerēties. Un tad lēnām atslēdzas atmiņa (kad neatceries ikdienas vārdus un ikdienas notikumus), tad atslēdzas kontrole un pārraudzīšana, atslēdzas režīms un ikdienas rāmis, un iestājas šis ES ESMU stāvoklis.
No sākuma man likās, ka tā ir tāda pašaizsardzība, lai vienkārši nesajūku prātā. Bet pēc tam es sapratu, ka caur šo diskomfortu ar informācijas pārbagātību, es ieeju jautā komfortā, kur pilnīgi dabiski ir apzināties milzīgu informācijas daudzumu, bet nevis vairs ar prātu un saprātu, bet gan ar apziņu un savu energo lauku.
Tas ir kad sākam domāt nevis ar galvu, bet ar visu smalko plānu.
Apbrīnojama sajūta.Un apbrīnojams pārmaiņu laiks, ko varam baudīt.

Tas ir tāpat kā jauno tehnoloģiju attīstība, kas iet neaptveramā ātrumā uz priekšu, tāpat arī mūsu pašu attīstība. Varam tik spēt ņem to visu pretim un kļūt par advancētiem lietotājiem :D

ilze - 2013-08-14 02:30
Čau, čau Inesīt! Nevarēju nerakstīt, tā norezonēja! Man līdzīgs - it kā azpiņas, it kā bezapziņas - būšanas - stāvoklis, nemāku nodefinēt, aizvien biežāk uznāk tieši aktīvas darbošanās vidū. Tāpat kā Tu, esmu izteikts darbības cilvēks, vēl vairāk - dzīves baūdītājs visās izpausmēs. Es sevi bieži pieķeru, ka kaut ko aktīvi darot, skatos uz to visu no malas, sajūtas ir neaprakstāmas, process virzās ātri, viegli, es it kā esmu klāt un it kā neesmu, mani pārņem it kā tāda viegla, zeltaina sajūta, laikam tas ir tas Jaunais zelta laikmets, jaunās vibrācijas. Tā kā šovasar, tā vēl nav bijis. Šīs sajūtas nebūt nav visu laiku, viņas ir tad, kad atļaujam tām būt - viegli, gaisīgi, it kā aktīvi un vienlaicīgi gandrīz neko nedarot, ielaižot sirdi procesā un prātu pavirzot citā vietā!
Uh, kaut mums šīs burvīgās sajūtas vairāk un biežāk!
No sirds to novēlot,
Ilze

inese - 2013-08-14 18:28
O, Ilzīt, es tik priecājos, ka visu šo esam izrunājuši Kristīnes nodarbībās un zinām cik tas ir normāli un šim laikmetam atbilstoši. Savādāk jau brīžiem ir tāda kā jocīga sajūta.

Samīļoju Tevi!

lindar - 2013-08-16 19:47
oj, jutu sevī ko līdzīgu , bet nekad nebiju sapratusi kas tas ir..Inese tik labi uzrakstījusi...Paldies mīļš... Vispār , ir tā- kā ieeju šajā lapā, tā uz pāris stundām izkrītu no aprites........Un vēl ilgi domāju, tagad gan jāsaka- jūtu.......


Atpakaļ