Dzīvot...nevis eksistēt Komentāri:
iedvesma -
2011-01-26 09:08 Izdzīvot un baudīt - tas ir skaisti un domājams, ka to vēlētos katra no mums.
Bet! Uzskatu, ka noteicošā jau ir mūsu ikdiena, mūsu darbs, pienākumi, dzīvesveids.
Es tagad salīdzinu 2 laikus.
Parasta ikdiena man paiet darbā, kur darāmā ir ārprātā daudz. Normētajā darba laikā to uzpēt ir neiespējami, tādēļ darbs ir jādara ļoti ātri un ir pāris dienas, kad palieku strādāt pēc darba un mājās pārrodos kad jau vēls. Dažkārt darbu ņemu brīvdienās uz mājām, pretējā gadījumā nepadarītais tikai krājas un tas lieki piemēslo ne tikai manu prātu, bet arī domas, apziņu, sirdsapziņu, ka vēl tik daudz nav izdarīts, taču visam ir termiņi. Un ceļš no darba, sarunas ar mīļajiem, rītā pirmās domas ir par un ap darbu, par to, kas dienā jāizdara un kas palicis nepadarīts.
Līdz ar to, nodoties mirkļu baudīšanai, izjust sevi un ieklausīties apkārtējos un būt pret tiem iecietīgai ir ļot, ļoti grūti.
Tagad paņēmu atvaļinājumu 2 nedēļas. Pirmā nedēļa man pagāja kā vāverei ritenī, jo vēl braucu uz darbu padarīt nepadarīto un kārtoju citas lietas, kam ikdienā vnk nebija laiks.
Un tagad rit otrā nedēļa un tikai tagad sāku sajust, ka man ir laiks. Laiks priekš sevis, savām domām. Tagad daudz domāju par savu dzīvi, draugiem, kas man apkārt. Tagad nesteidzīgi uzrakstu vēstules paziņām, kuriem iepriekš tikai atbildēju, kad uzrakstīja. Tagad esmu vairāk pievērsies sevis attīrīšanai. Vakar veicu pirmo attīrīšanos ar sālsūdeni, šodien sev lutināju ar medus maskām un diena pagāja darot patīkamās lietas, jo zināju, ka tās ir man par labu. Šodien ar prieku palīdzēju mazajam brālītim pildīt mājasdarbus, putniņiem liku barību aiz loga, kārtoju māju un gāu pastaigāties, kad sniga.
Un šovakar - jūtos labi!!!
Nezinu - darba specifika man patīk, tikai apjoms milzīgs.
Es ļoti vēlos strādāt savā specialitātē, bet ārkārtīgi vēlos vairāk laika priekš sevis, savas ikdienas. Gribu vairāk mirkļus, ko pārvērst par baudas pilniem!
Es to ļoti, ļoti vēlos un ceru, ka Augstākie spēki mani patiešām uzklausīs!
Paldies, Tev Inesīt - par rakstiņu! :)
iedvesma -
2011-07-28 21:28 Man ir jauki lasīt rakstus, komentārus par to kā cilvēki dzīvo, nevis eksistē, bet man tā nav...
Kad vēl mācījos skolā, tad atceros, ka skolotāja teica, ka nav svarīgi par to, kas cilvēkam pieder, cik viņam ir naudas, statuss, galvenais, lai cilvēks sirdī ir bagāts, bet es jūtos pavisam, pavisam tukša.
Mazliet ir bail no šī vāra, bet patiesībā es tā jūtos. Iedvesmu un sparu sasmeļos tik pa retam, kad parunājos ar kādu sev svarīgu cilvēku vai tad, kad tas mani kārtīgi sapurina. Nepaiet necik ilgs laiks, man atkal rokas ir nolaidušās un neko negribas darīt. Jā, negribas!!!
Šobrīd man ir atvaļinājums un tas paiet, aiziet nemanāmi, bet tukši un nepiepildīti. Ogas lasu tikai tāpēc, ka tas ir jādara, braucu palīgā vecākiem tikai tāpēc, ka man to palūdz, bet priekš sevis man negribas darīt neko. Šķiet, ka staigāju kā tāds nemiera gariņš, pret visu ar paviršu attieksmi, arī pret sevi. Paņemu lasīt grāmatu, paiet 5 min, saprotu, ka gribu skatīties filmu, ieslēdzu to, tad paskatos pa logu, saprotu, ka ir saule un gribu doties sauļoties, aibraucu pie ezera, viena mierā ilgi tur nobūt nespēju, jo kkas dīda...Mājās stāv mantas, drēbes nevietā - saprotu, ka vajadzētu kārtot, bet ir tāds liels vienalga. Ir nepārtraukts nemiers un viss vienalga par visu.
Tas ir kā apburtais loks.
Saprotu, ka ir kkas jāmācās, bet vienmēr atrodu ko darīt citas lietas un jau daudzas naktis redzu sapnī, ka esmu skol''a uz eksāmeniem, bet es neko nezinu un meklēju kādu, kurš pateiks priekšā.
Nezinu, vai ar mani tā ir vienīgo, bet šķiet, ka stāvu uz vietas un griežos pa to pašu apli, ar kuru galīgi neesmu mierā.
:(
sadaļa: JAUNĪBAS NOSLĒPUMS autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien parunāsim par to, kā savu dzīvi no vienkāršas dzīves pārvēst par brīnišķīgu, vienreizēju un unikālu. Kā piepildīt to ar jaunību, vitalitāti, dzīves prieku un baudu.
Klau – ko Tu šobrīd dari?
Labi, labi – sēdi pie datora un lasi manu mājas lapu. Es daru to pašu. Tikai es esmu šajā pusē un rakstu savai mājas lapai. Bet parunāsim par to kā katra šobrīd jūtamies.
Es Tev izstāstīšu kā jūtos es – es turu klēpī portatīvo datoru (zinu, ka tas nav īsti labi tehnikai un ceļiem, bet šādi es jūtos ārkārtīgi labi un to šad tad atļaujos). Es smaidu – jo lielāko daļu no saviem rakstiem es esmu sarakstījusi absolūti īpašā noskaņojumā, kad esmu tik ļoti laimīga un absolūti apmierināta, ka kaut kā pat „fiziski” izjūtu kā tā informācija atnāk un plūst caur mani, lai rezultātā taptu raksts vai grāmata. Īstenībā šis ir mans rakstīšanas noslēpums jeb īstenībā pamatstāvoklis – ka noskaņojos un iejūtos un fiziski sajūtu laimes sajūtu un esmu instruments, lai pierakstītu to, ko man dod. (Es jau tā arī nezinu kur rodas domas un kā tās pie mums atnāk. Paļaujos uz Augstākiem spēkiem un viss).
Lai šādi justos esmu iepriekš visu sakārtojusi – esmu labi gulējusi un no rīta patīkami pamodusies. Esmu no pirmā atmošanās mirkļa priecājusies par man doto jauno dienu. Esmu samīļojusi savu ģimeni, pirms viens devās uz skolu un otrs uz darbu. Esmu izstaigājusies ar suni gar jūru. Esmu veselīgi pabrokastojusi.
Un visu to darījusi, apzinoties un baudot katru soli, katru mirkli, katru brīdi.
Kā ir Tev?
Vai jūties laimīga ik brīdi?
Manuprāt, laimīgu dzīvi no vienkāršas dzīves, vai vienkāršas eksistences atšķir tas – kā to izdzīvojam.
Ja dzīvojam bez prieka, ja steidzamies, skrienam, stresojam un tāpat neko nevaram paspēt, tad rodas īgnums, saguruns un neapmierinātība. Ja jau kopš rīta esam pamodušās ar īgnu garastāvokli, tad tā šī diena arī iet un vienīgā doma ir kaut kā izciest to laiku līdz varēs atkal aiziet gulēt.
Bet .....vai nav žēl?
Vai nav žēl „nomest zemē” laiku, kuru varētu dzīvot ar vislielāko baudu.
Kā pāriet no viena stāvokļa uz otru?
Es daru tā.
Ja piefiksēju, ka kādu laiku man nav prieka no tā, ko daru – tad žigli apsēžos un padomāju kas ir mainījies un kas man to prieku ir atņēmis. Ja esmu piekususi, nepaēdusi vai kaut kā savādāk man piezadzies tīri fizisks diskomforts – tad nav variantu - vispirms ir jāatgūst nokavētais un ir jāatpūšas, ir jāizguļas, ir jāpaēd un jāsaved sevi fiziski kārtībā.
Atceries – ja nebūsi izgulējusies, laimes nebūs. (22:00 ir jāiet gulēt – tas ir pirmais solis pretim laimīgai dzīvei)
Bet ja ir tā, ka visam it kā būtu jābūt kārtībā un fiziski nekas it kā netraucē, bet....īstas laimes nav. Tad nav ko atlikt – tad iemācies sajust laimi kaut tūlīt.
Lai kādu darbu Tu darītu – izdari to maksimāli labi, cik vien spēj. Lai Tu sajustu savu ģenialitāti un spēku, lai Tu sajustu savu mīlestību, ko šim darbam atdevi, lai Tu sajustu kā Tu šo situāciju mainīji. Izjūti saikni ar to, ko dari.
Labi – atgriežamies pie tā, ka Tu šobrīd lasi manu tekstu. Nu tad lasi to tā, ka pilnīgi izjūti kā Tevī ieplūst enerģija. Kā Tu gūsti kādu jaunu atziņu un iedvesmu. Kā Tu sāc apzināties, ka tam, ko lasi ir jēga un nozīme Tavā dzīvē. Izbaudi šo mirkli. Izbaudi šo pārvērtību. Saproti priekš kam Tev tas ir vajadzīgs.
Neko nevajag darīt pa roku galam tāpat vien, vai „nositot laiku”. Cieni sevi. Cieni savu laiku. Mīli sevi. Izproti, ka šis mirklis ir unikāls.
Sajūti, ka Tu ne tikai lasi, bet Tu lasi ar kaut kādu mērķi.
Varbūt, ka Tev ir vajadzīga motivācija ķerties klāt jauniem darbiem. Varbūt, ka Tev ir vajadzīga iedvesma, lai sadūšotos kādam solim. Varbūt, ka Tev ir vajadzīgas zināšanas, lai novērtētu un izvērtētu to, kas Tavā dzīvē notiek.
Paanalizē. Izproti. Nesēdi šobrīd pa tukšo. Padari šo brīdi vērtīgu. Tas ir tikai Tavos spēkos. Tu esi savas dzīves autors. Un Tu vari vienkārši pārskriet ar acīm pāri šīm rindiņām, un Tu vari izjust, izbaudīt, izprast, pieņemt lēmumu – vārdu sakot, sākt darīt.
Ar to arī atšķiras parasta dzīve no brīnišķīgas dzīves. Eksistēšana no dzīvošanas.
Brīnišķīgu dzīvi bauda. Un bauda sevi šajā dzīvē. :)
Un baudi katru mirkli, lai kur Tu šobrīd būtu, lai ko darītu un lai ko darītu pēc tam. :)
Es Tev novēlu sākt dzīvot fantastisku, skaistu un laimīgu dzīvi.
Sāc to šodien! :)
Sāc tagad! :) |