sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA
Cik bieži Tu domā par savu pašapziņu? Cik bieži Tu izjūti tās trūkumu? Un kur Tavā ikdienā iekļaujas Tavs ego? Kā vispār tas viss apvienojas veselumā? Vai Tu jūties kā veselums? :)
Lūk, šodien manas pārdomas ir par visiem šiem jautājumiem... Par to, cik ļoti mēs kalpojam kaut kam iedomātam. Cik ļoti mēs barojam savu ego... Vai arī, cik ļoti dzīvojam saskaņā ar savu patieso būtību un apzināmies, kas esam attiecībā pret Dievu, līdzcilvēkiem, sevi...
Izmēģini vienu uzdevumu – noliec pa rokai papīra lapu un pildspalvu – un skaties līdzi savās sajūtās un notikumos ap sevi. Pieraksti ikvienu situāciju, kas Tevī izraisa negatīvu vibrāciju. Piemēram – ir iebildumi, pret kāda viedokli, dusmu kamols sakāpj kaklā, aizvainojums, nesapratne, īgnums, kritika... Tieši sajūtu līmenī.
Piemēram. No rīta piecelies, esi pateicīga un laimīga par šodienu, sāc šo dienu brīnišķīgi. Tieši šis rīts šķiet tik pasakains, visa ģimene laimīga, bērns paklausīgs, vīrs mīļš. Laime pilnībā. Bet tad, Tu dodies savās gaitās – iekāp mašīnā, sāc braukt. Un še Tev, viens nogriež ceļu... Kas ievibrē Tevī? (Ļoti labi, ja pilnībā nekas, aizsūti viņam mieru un harmoniju). Iekāp sabiedriskajā transportā, tur divas tantiņas, sēž un runā, cik viss ir slikti... Kas notiek? Vai darbā, dzerot rīta tēju/kafiju, visi kolēģi sāk nosodīt vadību... Ko Tu? Vai dienas laikā kāds Tev aizrāda – nu šitā gan nevajadzēja... Ko dari?
Kāpēc tas ir svarīgi. Kad apzināti esi pievērsusi uzmanību tām lietām, kas Tevi negatīvi aizskar, zini, kas ir tas, ko nākas saprast. Mēs sadusmojamies, galvenokārt, par lietām, kas principā uz mums vispār neattiecas. Vai varbūt pat vēl precīzāk, mēs sadusmojamies uz otru, jo tas aizskāris mūsu ego, bet patieso reakcijas un emociju iemeslu nemaz necenšamies saprast. Un tagad vēlreiz paskatāmies uz iepriekš minētajām situācijām. Kāpēc dusmojies, ka kāds nogriež ceļu – ir aizskarts ego – kā tā var, es NEKAD (pievērs uzmanību šim vārdam) tā nerīkojos pret citiem, kā viņš tā var pret MANI (ego izlien priekšā). Tantiņas runā, ka viss ir slikti – atkal ego uzdarbojas – nu ko var vienmēr sabiedriskajā transportā apspriest šādas lietas... un kas ir smieklīgākais, tik ļoti reaģējot uz konkrētu lietu, mēs tieši to arī sastopam – katru rītu, vai vakaru braucot sabiedriskajā transportā, to tik dzirdam, ka kāds sūdzas. Un atceries, dzirdam tieši to, kas ir mūsos pašos... Un par tiem kolēģiem darbā – sākam gaudot līdzi...mēs visi tik labi, mūs neviens nenovērtē... ego raud, cenšas Tevi un citus iežēlināt... Bet Tu taču zini, esi jau šur tur lasījusi, ka mums ir tieši tik, cik esam pelnījuši, tik, cik ļoti paši sevi novērtējam!
Mums ikdienā nemitīgi rodas situācijas, kurās ego izlien priekšplānā un sāk spodrināt savas spalvas. Mēs ik uz soļa sajūtam, jā, ir, ego savā vietā. Katrs atšķirīgās situācijās, kur vienu tas „ievibrē”, tur citam, pilnīgs miers... un otrādi. Cik daudz ikdienā ir situāciju, kurās viss nenotiek pēc Tava prāta, pēc Tavām sajūtām, kā vajadzētu? Un kurās no šīm situācijām Tu citiem vai sevī sāc pierādīt savu taisnību?
Pieraksti... lai pēc tam ir ko paanalizēt. Ne jau priekš kāda cita. Priekš sevis. Esi godīga. Lai sajustu, saprastu, cik ļoti Tavs ego spirinās, cik ļoti tas grib būt labāks, pārāks par citiem. Un cik ļoti viņam izdodas tās sajūtas notvert. Mums visiem ir ego,kurš mīļu prāt uzkāptu uz galda un klanītos. :) Tikai atšķirība ir tajā, cik ļoti mēs kalpojam tieši viņam.
Un tad, blakus, šim visu varošajam ego, ir mūsu dvēsele, mūsu dziļākā būtība. Daļa no Dieva, no absolūtās Mīlestības. Mūsu dvēselei pilnībā neinteresē konkurence, pierādīšana, pārākuma apziņa, spēka izrādīšana. Mūsu dvēsele ir absolūti mīloša. Mūsu dvēsele nemitīgi tiecas uz Debesīm, vēlas tuvināties Dievam, vēlas mīlēt, ikvienu. Mūsu dvēsele ir tā, kas pieņem, ka vienkārši viss notiek kā tam jānotiek. Mūsu dvēsele spēj priecāties, līksmot, būt laimīga – jebkurā dzīves situācijā. Jo dvēsele ir bezgalīgi pateicīga, par to, ka šobrīd ir uz Zemes un mācās, aug, pilnveidojas un kļūst arvien mīlošāka.
Mēs esam trīsvienība (ķermenis, prāts (ego) un dvēsele)... (zinātāji vēl vairāk izdala šīs lietas). Tātad pašapziņa – ir sevis apzināšanās, ka mūsos apvienojas visas trīs daļas. Svarīgi, lai tās visas trīs ir harmonijā viena ar otru... Lai ar ego mēs nedarām pāri dvēselei un ķermenim. Vai arī ar to, ka pilnībā nododamies garīgām lietām- neaizmirstam rūpēties par savu ķermeni un prātu. Un kad esam mierā un harmonijā ar sevi, tad daudz vieglāk ir pieņemt, ka citiem ir savs ceļš. Kad cienām sevi un savas izvēles, tad nevilšus sākam daudz dziļāk un patiesāk cienīt līdzcilvēkus. Ja kādam ir jāsteidzas, lai steidzas, esi tā, kas vairo mieru un harmoniju. Ja kāds sūdzas, pieņem, tā cilvēks iziet savu šķīstīšanos, mācās savas mācības. Saskati sev apkārt skaisto, sadzirdi skaisto, tad mazāk sastapsi situācijas, kurās vairojas negatīvais. Tā, ir – es sen neesmu dzirdējusi sūdzēšanos tramvajā vai trolejbusā... Varbūt kāds arī runā, bet es tajos mirkļos, kad esmu transportā, tik ļoti esmu ar sevi, ka neko nedzirdu apkārt... Mana meditācija! :) Un sāc novērtēt sevi ikvienā situācijā – mājās, darbā, sabiedrībā, vientulībā...
Līdz sirds dziļumiem apzinies, ka esi brīnišķīga būtne, unikāla tieši šajā izpildījumā! Mazāk baro savu ego negatīvajās situācijās, daudz vairāk pozitīvajās, lai visai pasaulei labums. Dari visu sev un Dievam par godu, dziļā pateicībā un mīlestībā... :)
Kļūstot labākiem pašiem, cilvēki ap mums kļūst labāki un līdz ar to arī pasaule ir par kripatiņu laimīgāka!
