Vienkārši nevajag strīdēties Komentāri:
Solvita* -
2011-11-07 23:16 Šī viena laba tēma, lai arī nav neviena komentāra pie raksta.
Kāpēc būtiska?
Šajā stāstā ir ietverta liela gudrība, ko tradicionālā Rietumu zinātne apstiprina.
Tieši stress ir tas, ka samazina dzīves kvalitāti, paātrinot novecošanos un tas arī ir faktors, kas ietekmē dzīves ilgumu. Strīdos rodas stress, kas ir destruktīva enerģija.
Fiziskās novecošanās process atšķiras starp dažādiem cilvēkiem, kas ir atkarīgs no savas iedzimtības, fiziskā veselības, dzīvesveida, sociālā vides u.tml.
Mēs nedzīvojam izolētā sociālajā vidē, ikdienas komunikācijā radītie pārbaudījumi var radīt diskomunikāciju, pārpratumus, un strīdēšanās ir viena no tām sociālām parādībām, kas rada papildus stresu.
Rodas jautājums , kā tad izvairīties no šī papildus stresa ?
Cieņa pret sevi un otru ir primārais. Ar mīlestību pret otru.
To jau it kā zinām, taču no kašķēšanās līdz nopietnam konfliktam viens solis.Trausla robeža.
Piemērs iz dzīves.Komunikācijā iesaistītas divas puses. Viens aizrāda otram, bet tam otram nepatīk tas, ka aizrāda. Ja vienu reizi aizrāda, tas nerada atbalsi, tad seko nākamā reize, un atkal nekā, un seko nākamā un viss, pacietības mērs pilns un kašķis iet vaļā. Minu tikai piemēru, kā var attīstīties situācija.
kā rīkoties šāda situācijā ? Paskatīties uz sevi jau var, ieraudzīt, ka nepatīk tāda īpašība arī, pamainīt attieksmi pret mīlošu un nemēģināt aizrādīt arī, bet , nu, to iemeslu , kāpēc bija jāaizrāda jau nevar tāpēc likvidēt, jo komunikācijā iesaistītas divas puses.
Kā tad būtu labi rīkoties, ja ir saskatīts iemesls aizrādīšanai otram? Ja tas ir par tīrību, kārtību, tad skaidrs, bet, ja tas skar kādu smalkāku komunikāciju vai runu. Piemēram, dzirdi, ka otrs nepareizi runā, kā rīkoties , lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva ?:) Kašķējoties par sīkumiem var rasties konflikts, kā no tā izvairīties. Vienaldzība taču nebūtu risinājums, lai izvairītos no stresa. Skatīties uz to askētiski?
Vēl arī spītība var izpausties strīdā. Spītēties par katru cenu - tas jau ir bīstami, tā jau robeža, ka otrā neieklausāmies, tas rada stresu ne vien tam, kam spītē, bet arī tam, kurš spītējas....
Lai gan spītība var būt arī ļoti motivējoša īpašība. Taču šoreiz ne par to. Kas ir spītības pretmets ? Kāpēc viens spītējas , bet otrs - viegli piekāpjas?
Solvita* -
2011-11-08 01:42 jolītei par nepiekāpību. Acīmredzot, šim nepiekāpīgajam cilvēkam patīk ''uzvarēt - zaudēt'' komunikācija. Pozīcija uzvarēt par katru cenu, kas ilgtermiņa nozīmē, ka tas , kurš zaudē negribēs komunicēt ar šādu cilvēku. Atsevišķā situācijā šāda pozīcija noteikti noder, bet , ja katru reizi ar cilvēku jākomunicē kā ejot uz kaujas lauku, tas nogurdina, un rezultātā nav enerģijas no šādas komunikācijas.
Solvita* -
2011-11-08 01:49 Inesei, re, kāds zīmīgs raksts, ko pilnīgi noteikti var uztvert kā tikko uzrakstītu :) taču sanāk, ka rakstam ir neliela jubileja :D
Solvita* -
2011-11-21 20:04 Atgriežos pie šīs tēmas....
Jo ir labs salīdzinājums, kas man noteikti noder, varbūt kādam arī derēs.
Kad gribas ķildoties, vai arī liekas otrs nepatiesi apvaino vai kaut kāda iemesla pēc gribas pateikt kādu sliktu vārdu otram pretī, tad man noderēja Jaunā Derībā Jēkaba vēstulē 3.nodaļā , kur uzrunā draudzes mācītājiem par mēles savaldīšanu salīdzina to ar uguni.
''Mēle veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu!
Un uguns ir arī mēle. No tas pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt''
Un tālāk salīdzina , ka runāt labus vārdus un nolādēt ir pretēji dabas likumiem, jo ''Vai vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni.
Kas jūsu starpā ir gudrs un saprātīgs , tas , lai pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātība''.
Tajā briesmīgajā dusmu brīdī iedomājies, ka turi skaliņu ar liesmiņu, - vai to aizdedzini, lai dotu gaismu un siltumu otram, vai arī šī liesma iekvēlojas mežā iznīcina visu dzīvo, kas apkārt, un tā kļūst nevadāma.
Iespējams , šis vizuālais vingrinājums palīdz apvaldīt dusmas, un iemāca pašsavaldīšanos strīdā , kad apzinies, kādas sekas var izraisīt ar vienu izteiktu vārdu.
Tas nav par diskusijām ar cieņpilnu attieksmi, šis salīdzinājums vairāk par sadzīves ķildām un strīdiem, par konfliktiem, kas sākušies no kāda vārda, kas aizskar otru.
Kā apdzēst liesmu?
Tad ir jāpanāk konsensus - vienošanās , varbūt ne par variantu a un b , bet par variantu c - savstarpēji izdevīgu kompromisu, kas apmierina iesaistītās puses.
Domās var aizvietot vārdu ''nestrīdēties'' ar ''veidot sadarbību'' vai ''vienoties par kaut ko''.
Manuprāt, tam ir pilnīgi cits uzstādījums, nevis bēgšana vai izvairīšanās no kaut kā, bet virzība uz citu rezultātu, uz pozitīvu gala iznākumu.
Arī šeit ir darbība, tikai jautājums , kāda. es atkal par tikumiem.
Kāda gan nozīme būs laimes terapijai, ja neapvaldīsim savas mēles. Viens ļauns vārds var sagraut mīlošas attiecības, un tad vēl viens, un vēl.......Labāk taču tā ne, vai ne :)
Vienoties, tiekties uz sadarbību !
Tāds ir mans secinājums, ar ko vēlējos padalīties.
Vakar dzirdēju vienu īsu viedo stāstu:
Viens vīrs nodzīvojis 130 gadus un žurnālists ieradies viņu intervēt.
Žurnālists jautā: Kā jums izdevies nodzīvot tik garu mūžu? Vai tad nu nemaz nelietojāt alkoholu, nepīpējāt un meitenes nemīlējāt?
Vīrs atbild: kā nu ne, pa bišķiņam iedzēru, pat reiz esmu uzpīpējis un meitas ar mīlējis.
Žurnālists: bet kas tas ir tas noslēpums tik garai dzīvei?
Vīrs: Nu...vienkārši es nekad ne arvienu neesmu strīdējies.
Žurnālists: Tiešām nevienu pašu reizīti? Tas taču nav iespējams!
Vīrs: Nav, tad nav.
Un lēnām devās savās gaitās... :)
Tas mani pamudināja domāt par strīdu enerģētiku. Un lai arī ir teiciens „Strīdos dzimst patiesība”, man šķiet, ka diez vai tā nu būs. Un kas tā par patiesību, kas dzimst no agresijas.
Cita lieta, ka runājot katrs aizstāvam savu viedokli, ar cieņu ieklausāmies otra domās, stāstām savējās. Par to, protams, nav iebildumi.
No enerģētikas viedokļa svarīgi ir nepārkāpt to robežu, kad rodas iekšējs stress. Kad nav vairs tik svarīgi, ko tas otrs runā, bet jau skaļāk gribas pateikt jau savu sakāmo. Un tam otram tāpat. Un tad nu pienāk brīdis, kad neviens tā īsti neklausās, bet abi nu jau diezgan skaļi, piepalīdzot žestiem un izteiksmīgai mīmikai, sparīgi aizstāv katrs savu viedokli.
Un kad netiek galā, tad diskusija tiek papildināta ar konkrētiem epitetiem, vai personīgiem apvainojumiem.
Jā – diez vai, diez vai pie šādiem apstākļiem kas labs var saveidoties.
Man, šķiet, ka pēdējo laiku liela problēma ir cilvēku neprasme klausīties. Nevis dzirdēt, bet klausīties. No tā arī rodas šī pārāk lielā sava viedokļa svarīguma izjūta.
Jo faktiski, ja vien cilvēks ieklausās otrā, tad, ja vien ir vēlēšanās, tad ļoti ātri var saprast kurš kādu viedokli pārstāv un kādēļ. Un ja ir saprotams kādēļ otrs domā savādāk, tad ko tur daudz pārliecināt. Tik un tā viņam šobrīd ir cita situācija, citi argumenti, varbūt bijusi cita audzināšana, varbūt savādāka pieredze tieši šajā jautājumā. Un tad atliek vien pieklust un ļaut cilvēkam nonākt līdz secinājumam pašam. Galu galā tā taču ir viņa pieredze.
Un mums mūsējā – piemēram, iemācīties nestrīdēties. :) |