Un Viņš radīja dievieti Sievieti


Komentārs:

ronda - 2013-10-13 05:36
Sveiks, Aleksandr! Es nezinu, kas Tu esi un no kurienes šeit uzradies, bet Tavs raksts mani vienkārši "atsēdināja"! No Tevis nāk TĀDA enerģija, nu tāda vīrišķīgi vieda un mīlestības pilna, ka man pilnīgi trūkst vārdu... Esmu fascinēta, PALDIES! Šo rakstu izlasīju, pilnīgi aprijot katru vārdu un pie šī raksta vēl atgriezīšos daudzas reizes. Es ceru, ka Tu šeit rakstīsi bieži ;) Paldies, lai veicas!


sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: ALEKSANDRS MANTESS

 Ir vietas, personības un notikumi, kurus neietekmē nedz laiks, nedz apkārtējie apstākļi, nedz mūsu pārdomas par tiem, jo tie stāv tam visam pāri. Precīzāk – visa pamatā, bet vienlaicīgi neitrāli pret visu. Taču ir kāds paradokss – jo svarīgāku lomu kaut kas spēlē Visuma harmoniskajā kārtībā, jo bieži vien tam pievēršam savu cilvēcisko uzmanību vismazāk. Ir pat zināms tāds psiholoģisks fenomens – ja kāds vēlas ko labi noslēpt no citiem, par to runā un pievērš tam uzmanību tik ilgi, līdz tas sāk devalvēt savu vērtību apkārtējo acīs un turpmāk tiek vienkārši ignorēts, pat ja nepārtraukti atrodas pašā degungalā. Un patiesi – cik bieži mēs pamanām paši savu degunu, lai gan tas nepārtraukti atrodas mūsu redzeslokā? Diemžēl cilvēka psiholoģijas dabā ir domāt, ka īstās un patiesās zināšanas ir kaut kur dziļi apslēptas un nepieejamas parastam iesvētītajam. Zināšanas par laimi, prieku, harmoniju. Tam pat ir radīti tādi īpaši apzīmējumi kā ezotērisks vai okults, kas tieši tā arī tiek tulkots no latīņu valodas – slepens, apslēpts.

Piemēram – Radītājs – kas gan varētu būt vēl svarīgāks par Viņu? Svarīgāks par sevis apzināšanos Viņā? Svarīgāks par jūtām pret Viņu? Svarīgāks par Mūžības apjausmu? Līdz brīdim, kad atskan telefona zvans ar bosa jautājošo neapmierinātību – cik ilgi man tevi vēl jāgaida?? Un tūdaļ pat tu atceries, ka esi aizmirsusi nosūtīt tāmi līdz šā rīta plkst. 10:00, par ko vienojāties 3 dienas iepriekš, bet plkst. 11:00 ir ģenerālsanāksme... Tava sapņainā brīvības sajūta tūdaļ pat nomirst, lai nekavējoties vietā stātos baiļu dzītais pragmatisms, kas pilnīgi un neglābjami iesūc visu tavu apziņu savā iluzorajā realitātē līdz kādai citai neprognozējamai apskaidrības reizei.

Vai vēl kāds līdzīgs scenārija turpinājums - nebeidzamas harmonijas pārņemta sapņaini sūc savu rīta kafiju, kad straujš sitiens pa roku ar kādas enerģiskas garām traucošās pasažieres pleca somu jūras konteinera izmērā, kafiju izcienā tavam klēpim. Ar to pašu brīdi visa tava radošā apziņa banāli transformējas slapjās biksēs/kleitā/svārkos.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man nav bosa, un kāpēc nemēdzu dzert kafiju sab.transportā, taču stāsts nav par to. Vēlos ar Tevi parunāt par Apzināšanos. Manis iepriekš aprakstītās situācijas neatspoguļo patieso Apzināšanos. Varbūt vien centienus pēc tās, ilgas vai negatīvu pieredzi, taču ne Apzināšanos. Sevis apzināšanās – tā jau ir mūsu pašu būtības atklāšana, kas nav nejauši pārtraucama un izslēdz negatīvo scenāriju kā tādu. Tā var notikt apzināti acu mirklī te pat un tagad, bet var neatvērties arī visas dzīves garumā, ja no tās bēg ilūzijās. Jā, apzināšanās ir aktīva darbība, kuru vai nu vienkārši veicam, vai ne. Gluži kā aiziet līdz ledusskapim pēc piena. Vai nu pieceļamies un to izdarām, vai arī daudz par to lasām, dzirdam un zinām, kā tas darāms, bet tā arī nekad pienam pakaļ neaizejam. Līdzīgi, kā sevis vērošana spogulī. Kā teicis kāds multfilmu varonis vārdā Šreks – mēs esam gluži kā sīpoli ar daudzām kārtām un līmeņiem.

Vērojot sevi spogulī, varam neredzēt neko vairāk par pumpām vai izsmērētu lūpu krāsu, un varam saskatīt arī visu Visuma uzbūvi ar tā Radītāju priekšgalā. Tikai caur sevis apzināšanos mēs varam dievišķi veidot savu realitāti, nevis dzīvot kā atgadās, vien reaģējot uz ilūziju radītiem kairinājumiem. Kā, piemēram, atšķiras skats uz Temzas upi, kuras krastmalā sēžu, no tūristiem domātās bronzas plāksnītes ar iegravētām upes otrā krastā redzamo ēku kontūrām un to nosaukumiem, tik pat ļoti dievišķā Realitāte atšķiras no ilūzijas. Informācija ir, bet Patieso sajūtu nav (ar uzsvaru uz Patieso, par ko nedaudz vēlāk). Patiesās sajūtas ir daudz košākas, jo nāk caur „sīpola” dziļākajām kārtām un gūstamas vien caur sevis un apkārtnes apzināšanos kā vienotu un nedalāmu Radītāja veselumu. Kad skats, ko redzam, kļūst par mums pašiem, gaiss ko elpojam, esam mēs paši, un mīlestība, ko jūtam, top par mums pašiem.

Starp citu, esmu Island Gardens parkā Londonā. Ar ko šī vieta ir īpaša, par to citu reizi, bet pagaidām vienkārši pamāšu Tev ar roku un turpināšu savas pārdomas par sievietes apzināšanās tēmu, kā vienojāmies iepriekš.

Tagad, lūdzu, iedomājies, ka mēs skatāmies mākslas filmu. Tā Tevi ir pilnīgi aizrāvusi savā varā un Tu seko līdzi visiem notikumiem ar pilnu emociju gammu. Tumšā pagrabā iečīkstas durvis, un sirsniņa pa īstam saraujas baiļu čokurā. Mīļotais, pasacījis skarbus vārdus, dodas prom, atstājot īstu aizvainojuma kamolu Tavā kaklā utt.

Atkarībā no tā, cik dziļi mūs aizrauj sižets, emociju gamma šķiet gluži kā patiesas sajūtas. Taču tā ir vien līdz brīdim, kamēr neesam nolobījuši nost savu „biezo sīpola virsādu” un neatklājam savu vienotību ar to, kas mūs ir radījis. Šādi savu dzīvi dzīvo aptuveni 99% cilvēku – reaģējoši. Tā ir tā bronzas plāksnīte ar ēku siluetiem Temzas krastā u.c. pilsētas nostūros, ar kuru mēs identificējam dzīvi, taču tā vēl nav pati dzīve. Dzīve sākas vien tur, kur ir radošums. Tā ir galvenā atšķirība, kas mūs šķir no citām būtnēm, un kas reprezentē to līdzību, ko Radītājs mūsos ir licis no Sevis.

Pēc šo rindu izlasīšanas, vēlos, lai Tu šobrīd pat izdarītu kādu ļoti svarīgu lietu. Pat, ja ko līdzīgu kādreiz jau esi darījusi, nostājies, lūdzu, spoguļa priekšā un ieskaties dziļi, dziļi un patiesi savās acīs. Pavēro savas rokas, plaukstas, matus, krūtis. Nomet uz brīdi iluzorās drēbes nost un aplūko sevi kailu. Es vēlos, lai ar šo brīdi Tu piedzimtu no jauna, ar jaunu un debešķīgi tīru apziņu. Sievietes apziņu. Es vēlos, lai Tu atbrīvotos no paša lielākā grēka – sevis nemīlēšanas. Jo raugi, Tu esi Radītāja nebeidzamā Mīlestībā radīta un Tev nav pamata to neatzīt. Nemīlot sevi, Tu zaimo Viņu, kas atdevis Tev ir visu no Sevis. Nemīlēt sevi Tu varētu uzdrošināties vien tad, ja būtu pārliecināta, ka radījusi sevi esi pati. Bet vai tā ir? Tas, kādus sevi laika gaitā esam izveidojuši, protams, gulstas uz mūsu pašu pleciem, taču radīti esam ar nebeidzamu potenciālu. Ja to nenovērtējam un neizmantojam, ar to katru brīdi nodarām nepelnītas ciešanas Tam, kas mūs tik ļoti patiesi Mīl. Un tikai Tu kā sieviete, kas esi izdarījusi savu izvēli tāda atnākt šajā pasaule, to vari apzināties vispilnīgāk un palīdzēt saprast saviem tuvākajiem.

Tava būtība ir apzināties Radītāju caur sevi un izdzīvot Viņu šobrīd caur sevi kā Sievietei. Kā sajust savus bērnus un būt vislaimīgākajai tad, kad laimīgi ir viņi, Tev būs izprast Radītāja Laimi, iepriecinot Viņu caur savu nebeidzamo dzīvesprieku, jo cita veida, kā just, Radītājam nav. Arī apzinātās skumjās, kas tiek izdzīvotas ar pateicību, ir Prieks. Arī piedošana ir Prieks, un pieņemšana tāpat, taču nekad, nekad vairs neaizmirsti sevi un neatsakies no Radītāja Mīlestības sevī, Sieviete. Ar šo brīdi Tava plašā sirsniņa iedegsies un pārstās sāpēt, jo to vairs neplēsīs tukšuma vakuums. Un tā būs dievišķās enerģijas pilna bez vārdiem atmodināt jebkuru vīrieti un darīt viņu stiprāku par visstiprāko palīgu Tavā esībā . Ar šo brīdi sāksies apzināta dzīve Patiesu sajūtu caurvīta. Apzinātā dzīvē pat kafija nekad neizlīst klēpī nejauši, bet ar nodomu atmodināt un uzdot sev jautājumu – vai tam, ko šobrīd daru, ir nozīme attiecībā pret mūžību? Un vai es joprojām mīlu savu Radošo Sievišķību sevī, ko manī ir licis Radītājs?

Kad savas būtības pamatā sevī tiešām liksi šo kluso, bet primāro Sievietes apziņu, Tava dzīve tūdaļ pat atplauks kā brīnums. Tam nav nozīmes, kāds ir Tavs vecums, statuss vai situācija, un tam nav vajadzīgs laiks – tas stāv pāri visam, un caur to Tavā dzīvē ienāks viss pārējais nepieciešamais.

Lai burvīga Tava esība, Sieviete, un rīta kafija/tēja tiek baudīta caur Apzinātu un Sievišķīgu mīlestību!

Aleksandrs Mantess
Ar vīrišķīgu mīlestību Sievišķības Skolas Sievietei. :)
Komentāri (6)  |  2013-10-13 03:22  |  Skatīts: 3739x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ronda - 2013-10-13 05:36
Sveiks, Aleksandr! Es nezinu, kas Tu esi un no kurienes šeit uzradies, bet Tavs raksts mani vienkārši "atsēdināja"! No Tevis nāk TĀDA enerģija, nu tāda vīrišķīgi vieda un mīlestības pilna, ka man pilnīgi trūkst vārdu... Esmu fascinēta, PALDIES! Šo rakstu izlasīju, pilnīgi aprijot katru vārdu un pie šī raksta vēl atgriezīšos daudzas reizes. Es ceru, ka Tu šeit rakstīsi bieži ;) Paldies, lai veicas!

illva - 2013-10-13 05:47
Ak...Aleksandr!!!!......Nu...tik ļoti koncentrētā veidā...Tu...tik fantastiskas lietas pateici, ka man būs ko domāt un domāt....Šo...Tevis rakstīto...nevar vienkārši izlasīt un iet tālāk...to ir jāšķirsta un jāšķirsta vēl un vēl....un burtiski rindkopu pa rindkopai....burtu pa burtam.....Man ir ko domāt....un šī Dievišķā enerģētika...,kas manī ieplūda burtiski caur šo rakstiņu...šķiet....es esmu tik ļoti apzinātā dzīvē.....un tik ļoti prieka piepildīta....,ka esmu pateicīga Dievam....,ka tieši šobdŗi Tu esi uzrakstijis...un tieši šovakar man vajadzēja šo izlasīt.
Ļoti sirsnībā....Ilva.

karinchiks - 2013-10-14 20:00
Paldies par rakstiņu:))


litalita - 2013-10-19 00:06
Brīnišķīgs un patiess raksts...patiešām iedvesmojošs un apskaidrojošs...paldies!

di - 2013-12-22 09:42
Hmm... vai pastāv sievietes un vīrieša apziņa? man šķiet, ka tā ir viena abiem dzimumiem.

inese - 2013-12-22 20:48
apziņai un mūsu spējai apzināties ir vairāki līmeņi. Cilvēciskajā ego (kā arī astrālajā un mentālajā) līmenī mums apziņa ir atšķirīga vīriešiem un sievietēm, bet dvēseles līmenī jau visiem kopēja dievišķā apziņa.


Atpakaļ