sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien biju iecerējusi uzrakstīt vairākus rakstus, kas tā jau kādu laiku secīgi gaida savu kārtu – par nometni, par dienas režīmu, par laimes dziļumu un dažādām tās pakāpēm, par iespējām sadarboties ar Pavasara studiju, par vakancēm utt., bet kaut kā iegāju draugos, lai apskatītus dienasgrāmatu un pasākuma afišiņu un sastapos ar komentāru, par kuru man tagad ir jādomā.
Komentārs bija mana profila galerijā pie afišiņas par Andžeja Reitera viesošanos Pavasara studijā. Un skanēja ar domu – kāpēc uzlikta (tik interesanta) cena un vispār, ka vakar Siguldā, lūk, Andžejs esot runājis bez maksas.
Un protams, ka es iekomentēju, ka nekas jau nav bez maksas – ka kāds jau tik un tā sedz izdevumus un galu galā – kāpēc mums būtu jāgrib, lai kāds strādātu pa velti.
Bet tālāk es turpināju domāt – diez no kā tas rodas? Kāpēc cilvēks grib kaut ko dabūt uz cita rēķina? Par kaut ko nesamaksāt? Kaut ko labu dabūt, neko neieguldot?
Vai tā ir upura/tirāna loma? – kad esmu nabadziņš un nevaru atļauties samaksāt? Un tagad burtiski kliedzu par to, lai mani aprūpē, samīļo un dod kaut ko man pa velti?
Vai arī varbūt tā ir nabadzība, kad tiešām naudas nav? Nu...bet ja naudas nav un nevaru atļauties, tad vienkārši neeju. Arī man (un mums katram) taču ir lietas, ko mēs tīri finansiāli nespējam apmaksāt. Un droši vien, ka vienkārši to neiegādājamies. Vai arī sākam ieguldīt cita veida enerģiju, lai nokļūtu turp, kur gribam un dabūtu to, ko mums vajag.
Man patika, ka pie Siņeļņikova bija izveidota tāda sistēma priekš tiem cilvēkiem, kas nevar sakrāt dalības maksu, bet noteikti grib tikt uz semināriem vai kādu apmācības kursu. Lūk, tad viņi piesakās palīgā Svetoč nometnē par brīvprātīgajiem un strādā diendienā tur veselu mēnesi vai nu uzkopšanas darbos vai virtuvē un tad par to iegūst iespēju tikt uz kādu no kursiem citā laikā. Lūk – brīnišķīgi. Pēc būtības šis cilvēks ciena sevi un savu darbu un ciena otru un viņa darbu. Viņš iegulda, lai pēc tam saņemtu atpakaļ desmitkārtīgi.
Arī mums ir meitenes, kas brīvprātīgi palīdz vai ir palīdzējušas Pavasara studijai, un viņas saņem Andžeja (vai kādu citu) nodarbību kā dāvanu par savu sniegto dāvanu mums.
Redz pieprasīt no otra var tikai tik daudz, cik tas otrs ir gatavs dot. Un tad tam otram ar ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc viņš grib dot un ko tas viņam pašam dod. Sadarbība ir mijiedarbība, kas patīkama (vai varbūt izdevīga) abiem.
Esmu sapratusi – ja es tikai ļautos, man vispār būtu jāstrādā no rīta līdz vakaram bez maksas, un arī tad vēl būtu cilvēki, kas šķendētos, ka kaut kas nav līdz galam ērti un ka noteikti es varētu darīt vēl vairāk laba un dot no sevis vēl vairāk.
Ticu, ka arī Tev tā ir.
Un tad ir tā lēnām jāpārnes centru sevī un jāatgriežas pie savas vērtību sistēmas un jāpajautā sev – kā tu gribi dzīvot un kas tev sagādā prieku, un kas vairs nesagādā.
Piemēram, cilvēkiem, kas strādā enerģētiski spēcīgu darbu – lektori, autori, aktieri, skolotāji – viņiem visu laiku ir jādomā kā atpakaļ sapildīt enerģiju, kuru viņi atdod lielai auditorijai. Viņa devumam ir jābūt kompensētam jaudīgā enerģijas apmaiņā – laiks, nauda, iespēja atjaunoties, mācīties, uzpildīties - tam visam ir jābūt līdzsvarā. Redz, no malas jau tā izskatās, ka tas lektors tā mierīgi un dabiski iznāk, parunā, saņem simtiem latu un aiziet. Bet padomā cik viņš ir ielicis laiku, spēku, zināšanu, lai viņam vispār būtu, ko teikt. Lai viņam būtu tik laba un spēcīga enerģētika, ka cilvēki ar prieku nāk un viņā klausās.
Šeit Robins Šarma dod vienu eksellentu piemēru par Pikaso:
https://www.youtube.com/watch?v=0ui9WVj-zWU
Jā – redz visur un visos laikos ir cilvēki, kas grib izmantot otra darbu un otra izcilību (kā Šarma saka) pa velti. Jo...viņi nenovērtē kāds darbs aiz tā stāv. Viņi nenovērtē sevi - jo iestāsta sev, ka nevar nepelnīt, nevar samaksāt, nevar atļauties....un izvēlas dzīvot upura lomā. Un grib, lai arī citi dzīvo upura lomā.
Redz, kamēr tas ir tikai kā hobijs – nu piemēram, kāds cilvēks uztur savu profilu draugos un liek savā dienasgrāmatā jaukas interesantas lietas, savukārt citi tās izlasa, iekomentē un dod šī profila turētājam uzmanību, mīlestību , pateicību un savu daļu enerģijas. Tad šim cilvēkam tieši tik arī vajag – viņam vajag uzmanību. Viņam vajag auditoriju, kas viņu klausās vai novērtē.
Bet tie cilvēki, kas šo visu dara jau daudz jaudīgāk nekā tikai hobija līmenī, viņi patiešām to nedara uzmanības trūkuma vai liekās enerģijas realizēšanas dēļ. Visticamāk, ka viņi (es tai skaitā) ir atraduši to savu pašrealizācijas veidu, kas saskaņā ar viņa dotām spējām, talantiem, pieredzi un izglītību – dod iespēju ar to nodarboties profesionāli. Un par profesionalitāti, par tīru labu enerģiju, par līdz izcilībai uzspodrinātām lietām – ir jādod pretim tikpat liela enerģija (naudas, ieguldījuma, jeb savas kādas citas kvalitātes formā). Un tā kā mūsdienu sabiedrībā šī enerģijas apmaiņa ir noteikta kā nauda- tādēļ ir cenas, dalības maksas, ziedojumi, atlīdzības. Par velti nav nekas. Ja kaut kas ir par velti – tad tur nav mijiedarbības. Tad tur nekas nenotiek. „Zem stāvoša akmens ūdens nekust”. Ir vērts par visu šo padomāt.
Savukārt es vēl uzklikšķināšu paskatīties Robinu Šarmu. No viņa tik labi var iedvesmoties. Kādu laiku nebiju viņu skatījusies, un šobrīd man ir tāda sajūta, kad atgriežos pie kaut kā sev mīļa un zināma. Galu galā – es taču tagad arī esmu „Klubs 5” sastāvā. Vai zini, kas ir klubs 5?
Šodien Tev vēlu - lai enerģijas un naudas pietiek visam, ko tiešām savā dzīvē gribi sasniegt un lai nav jāprasa, lai kāds ko darītu pa velti. Taču, ja dara - lai prieks to saņemt!
Jauku un brīnišķīgu dienu vēlot -
ar mīļiem sveicieniem, Inese