ilze - 2013-01-24 19:37
Paldies Inesīt, paldies Dacīt! Brīnišķīgs stāsts, arī saņēmu kā apsveikumu! Tik skaisti pateikts! Tagad vēl vairāk saprotu, kāpēc man tik ļoti patīk kafija - kā jau īstenai dzīves svinētājai!

Mums ar vīru ir tāds ļoti mīļš secinājums vai fakta konstatācija, kuru ik pa laikam abi apstiprinām - dzīvē iet visādi - uz augšu, uz leju, dažādi pagriezieni un notikumi, kopumā jau visnotaļ pozitīvi, un tad ar prieku secinam - lai vai kas notiek, bet Dzīvi gan Svinam Vienmēr, laikam jau tas paradums tik spēcīgi iegājies un tad tiešām var ķert kaifu no šīs Lieliskās Dzīves arī ikdienā!
Lai mums visiem izdodas Dzīvot katru dienu!

baibam - 2013-01-24 19:40
Reiz dzīvoja Skolotājs, kurš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Tomēr viens no mācekļiem izdomāja jautājumu, uz kuru Skolotājs, viņaprāt, nezinās vis, ko atbildēt. Viņš devās uz pļavu, noķēra tur taureni un noslēpa savās plaukstās. Taurenis sitās un mēģināja izkļūt no plaukstām, bet māceklis turēja cieši un jautāja Skolotājam: "Sakiet, vai manās rokās ir dzīvs vai beigts taurenis?" Viņa aprēķins bija vienkāršs: ja Skolotājs teiks, ka beigts, viņš palaidīs taureni vaļā, ja teiks, ka dzīvs, acumirklī saspiedīs rokas. "Nu tad - dzīvs vai miris?"
Skolotājs paskatījās uz mācekli un teica: "Viss tavās rokās."

Biju lasījusi jau to iepriekš, bet nesen mana draudzene to savā blogā tā skaisti nopublicēja (http://putnumeitene.blogspot.com/)

daina - 2013-01-25 00:50
Šīs lietas man ļoti patīk un es vienmēr iekopēju savā mapītē. Varbūt šis ir dzirdēts, bet es to decembrī pirmo reizi dzirdēju skolā, vecāku sapulcē, ko tad treneris mums visiem pēc tam atsūtīja elektroniski:)
Dzīves filozofija.
Kad dzīvē visa kā šķiet par daudz, lai to nestu, kad 24 stundas diennaktī ir par maz, atceries šo stāstu par burku un alu.
Kāds profesors filosofijas lekcijas sākuma stāvēja pie galda, uz kura bija izkārtoti dažādi priekšmeti. Kad lekcija sākās, viņš neko nesakot paņēma lielu, tukšu burku un piepildīja to ar golfa bumbiņām. Un tad viņš jautāja studentiem, vai burka ir pilna. Viņi piekrītoši atbildēja, ka esot. Tad profesors paņēma kasti ar oļiem un iebēra tos burkā. Oļi ieripinājās spraugās starp bumbām. Un viņš atkal jautāja studentiem, vai burka ir pilna. Viņi piekrita. Tad profesors paņēma kasti ar smiltīm un iebēra tās burkā. Smiltis piepildīja visas spraudziņas starp oļiem un golfa bumbiņām. Un viņš no jauna jautāja studentiem, vai viņi piekrīt, ka burka ir pilna, uz ko studenti atbildēja ar vienbalsīgu "JĀ". Tad profesors paņēma no galda apakšas divas alus pudeles, atvēra tās un ielēja pilnajā burkā. Alus iesūcās smiltīs.
Studenti sāka smieties. "Un tagad!', teica profesors, kad smiekli bija pierimušies, "es gribu, lai jūs atzītu, ka šī burka atspoguļo visu jūsu dzīvi. Golfa bumbas ir svarīgākās lietas tajā - ģimene, bēmi, veselība, draugi, mīļākās aizraušanās - lietas, kas, kad viss cits ir zaudēts, vienmēr paliek un jūsu dzīve joprojām ir piepildīta. Oļi ir parējās lietas, kas svarīgas jūsu dzīvē, kā, piemēram darbs, māja, mašīna. Smiltis ir viss pārējais - mazas lietiņas, kas piepilda jūsu ikdienu, dzīvi.
Padomājiet! Ja jūs vispirms piepildiet to ar smiltīm, neatliek vairs vietas, nedz oļiem, nedz golfa bumbām.
Tieši tāpat notiek ar katra jūsu dzīvi. Ja jūs tērējat pārāk daudz laika niekiem, jūs tā arī nepiepildīsiet to, ar jums patiesi svarīgām lietam. Pievērsiet uzmanību lietām, kas ir vissvarīgākās jūsu laimei! Rotaļājieties ar bērniem! Aiciniet vecākus vakariņās! Dodieties makšķerēt! Nosviniet vēlreiz astoņpadsmit gadu jubileju! Jums vienmēr atradīsies cits laiks, lai iztīrītu māju, lai savestu to kārtībā. Parūpējieties par golfa bumbām vispirms. Viss pārējais ir tikai smiltis.
Viens students pacēlis roku jautāja: "Profesor, bet - kāda ir alus nozīme tajā?" Profesors pasmaidīja un teica:" Man prieks, ka Tu jautā! Ar to es gribēju jums parādīt, ka -nav svarīgi, cik piepildīta ir jūsu dzīve, lai tajā vienmēr atrastos vieta paris aliņiem."


ince - 2013-01-25 01:14
Vecakais engelis stingri skatas uz padoto,
-Zino.Divos vardos.
-Dzivs.Staiga uz darbu.Uz kaut ko cer.
-Uz ko?
-Gruti pateikt.Divas reizes radiju vinam laimigu sapni- neredz. Saka,ka darba piekust.
-Un kas darba?
-Ka jau visiem. Prieksnieciba.Stres. Runas.
-Prieksnieciba stingra?
-Ka jau prieksnieciba. Ka visiem. Baidas vins nez kapec....
-Bailes dzini projam?
-Protams. Ari cela uz ofisu. Ar sparniem virs galvas vicinaju.Pat makonus dzenaju.
-Simpatiska svesiniece cela. Uz papedisiem. ar kairinosu smarzu aromatu.
-Protams. Ar pierem liku saskrieties.
-Un?
- Neka."piedodiet" un savas domas ieksa.
-Un pec darba?
-Veikali. Televizors> Netiri trauki. Internets.Miegs.
-Televizoru lauzi?
-Protams. Vins jaunu nopirka....
-Internetu atsledzi?
-Piecas dienas pec kartas. Vins saka ilgak palikt darba.
-Ta...un brivdienas?
-Miegs lidz pusdienlaikam.Dzivokla uzkopsana. Vakara- draugi,bezjedzigas sarunas, snabis. Majup velu nakti. No rita ar galvassapem zem deka. Televizors. dators.
-Un vina?
-Turpat blakam. tikai tris majas talak. uz vienu lielveikalu pec produktiem staiga.
-Rinda liki saskrieties?
- Vairakas reizes. Un autobusa pietura ari.
- Roku linijas parbaudiji?
- Jaa! Sakrit! Ta ir tada pilseta.... Tada dzive..... Es to nevaru izdarit.....Neizpildams uzdevums!
-Kas vel nebus! Kur tavs specigo iedarbibas lidzeklu saraksts?
-Luk, sef. Gripa ar temperturu un murgiem. Izmezgijums,luzums. Automasinas avarija. Bankrots. Ugunsgreks.Nemieri ielas. Finansu krize. Pilsonu kars......
-Gana. No si briza uzskati, ka milestibas laba arkartejiem apstakliem atlauju esi sanemis. Tikai sakumam izvelies kaut ko vienu.


Palidzesim engeliem, busim laimigakas un milosakas!

baibam - 2013-01-25 04:22
Saismaidījos par pēdējo līdzību :) :) Paldies!

ilze - 2013-01-25 06:24
Ince, paldies, man ļoti patika eņģeļa "darba apraksts un metodes":) Ir ar ko padomāt un pasmaidīt!

litalita - 2013-01-30 01:10
Pēteris bija mazs un kustīgs zēns. Visi viņu mīlēja – ģimene, skolotāji un draugi. Bet viņam piemita viens trūkums: Pēteris nekad nespēja izdzīvot pašreizējo brīdi. Viņš nemācēja priecāties par dzīvi. Uzturēdamies skolā, viņš ilgojās pēc rotaļām brīvā dabā. Rotaļājoties brīvā dabā, viņš ilgojās pēc vasaras brīvdienām. Viņš nemitīgi ilgojās pēc kaut kā tāda, kā viņam nebija, nekad nemēģinot izdzīvot ikvienu mirkli, kas pildīja viņa dienas. Kādu rītu Pēteris klaiņoja pa mežu, kas atradās netālu no viņa mājām. Juzdamies noguris, viņš apsēdās zemē atpūsties un iesnaudās. Pēc dažām minūtēm, kas bija pavadītas dziļā miegā, viņš izdzirdēja saucam viņu vārdā. „Pēter! Pēter!” kaut kur no augšas skanēja spalga balss. Kad zēns lēnām atvēra acis, viņš izbiedēts ieraudzīja sev līdzās stāvam dīvaina izskata sievieti. Viņai varēja dot vairāk kā 100 gadu, bet sniegbaltie mati šķipsnās vēlās pāri pleciem kā pūkaina sagša. Izdēdējušajā rokā sieviete turēja mazu kamoliņu, no kura nokarājās garš zeltīts pavediens.
„Pēter”, viņa zēnu uzrunāja, „šis ir tavs dzīves pavediens. Ja pavilksi to mazliet, stunda paies kā pāris sekundes. Ja pavilksi stiprāk, dienas paskries kā pāris minūtes. Un, ja vilksi no visa spēka, tad mēneši un pat gadi aiztrauksies vēja spārniem.”
Šāds atklājums Pēteri ļoti satrauca. „Es gribētu to paņemt, ja drīkst,” viņš pieklājīgi palūdza. Vecā sieviete žigli pieliecās un iedeva kamoliņu ar zelta pavedienu zēnam.
Nākamajā dienā Pēteris sēdēja klasē nemierīgs un nogarlaikojies. Tad viņš atcerējās savu jauniegūto rotaļlietu. Mazliet pavelkot zeltīto pavedienu, viņš tai pašā brīdī atradās mājās un rotaļājās dārzā. Aptvērušam burvju pavediena spēku, Pēterim drīz vien apnika būt vienkāršam skolas zēnam. Viņš ilgojās kļūt par pusaudzi, ar visiem tiem priecīgi satraucošajiem pārdzīvojumiem, ko solīja šāds vecums. Un tā nu viņš atkal paņēma kamoliņu un pavilka zelta pavedienu stiprāk.
Nu viņš vienā mirklī kļuva par pusaudzi. Ar ļoti jauku un skaistu meiteni, vārdā, Elīza blakus. Bet Pēteris vēl aizvien nebija apmierināts. Viņš nekad nebija pratis izbaudīt pašreizējo mirkli, paraugoties apkārt uz visām tām brīnumainajām lietām, ko dzīve tam katrā brīdī dāvāja. Tā vietā Pēteris ilgojās būt pieaudzis. Un tā nu viņš zeltīto pavedienu parāva ļoti spēcīgi. Un vienā mirklī garām aiztraucās gadi. Tagad viņš bija pārtapis par pieaugušu vīru pusmūža gados. Elīza tagad bija viņa sieva, un viņiem bija pilna māja bērnu. Bet Pēteris pamanīja arī ko citu. Viņa mati, kas reiz mirdzēja kraukļa melnumā, bija sākuši sirmot. Un viņa māmiņa, kuru viņš tik ļoti mīlēja, bija kļuvusi veca un nespēcīga. Pēteris vēl aizvien nejutās apmierināts. Viņš nekad nebija apguvis prasmi izdzīvot pašreizējo brīdi. Un tā nu viņš atkal strauji pavilka burvju pavedienu un gaidīja, kas tagad notiks.
Tagad Pēteris bija pārtapis par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņa tumšie, biezie mati bija kļuvuši balti kā sniegs. Viņa skaistā, jaunā sieva Elīza arī bija kļuvusi veca un tagad jau vairākus gadus kā mirusi. Viņa brīnišķīgie bērni bija izauguši lieli un devušies projām no mājām, lai dzīvotu paši savu dzīvi. Un Pēteris pirmo reizi mūžā saprata, ka dzīvi visā tās daudzveidīgajā skaistumā nemaz nav iepazinis. Viņš nekad nebija kopā ar saviem bērniem devies makšķerēt, nedz kopā ar Elīzu mēness piestarotā naktī gājis pastaigāties. Viņš nekad nebija stādījis dārzu, nedz arī izlasījis kādu no tām brīnišķīgajām grāmatām, kuras mīlēja lasīt viņa māte. Tā vietā viņš bija steigā izskrējis cauru dzīvei, ne mirkli neapstādamies, lai ieraudzītu to labi, ko dzīve ik brīdi piedāvāja.
Izdarījis šādu atklājumu, Pēteris ļoti noskuma. Viņš nolēma aizstaigāt uz mežu, kur mēdz klejot, zēns būdams, lai sakārtotu domas un veldzētu dvēseli. Iegājis mežā, viņš ievēroja, ka no sīkajām atvasītēm, kuras bija redzējis bērnībā, izauguši vareni ozoli. Mežs bija izvērties par īstu Paradīzes stūrīti. Pēteris atlaidās kādā zālainā klajumiņā atpūsties un iesnaudās. Brīdi vēlāk viņš izdzirda kādu saucam viņu vārdā: „Pēter! Pēter!” balss viņu uzrunāja. Viņš pārsteigts atvēra acis un ieraudzīja to pašu veco sievieti, kura pirms daudziem jo daudziem gadiem bija viņam iedevusi burvju kamoliņu ar zeltīto pavedienu.
„Nu, kā tev patika man īpašā dāvana?” viņa vaicāja.
Pēteris nevilcinādamies atbildēja: „Sākumā tā man sagādāja prieku, bet tagad es to ienīstu. Visa mana dzīve ir paslīdējusi garām, neļaujot neko no tās izbaudīt. Tajā, protams, būtu bijuši gan skumji, gan priecīgi brīži, bet man nebija iespējas izbaudīt arī tos. Savā dvēselē es jūtos pilnīgi iztukšots. Man ir pietrūcis dzīvošanas prieks”.
„Tu esi ļoti nepateicīgs”, sacīja vecā sieviete. „Tomēr es vēl izpildīšu vienu tavu pēdējo vēlēšanos”. Pēteris mirkli padomāja un steidzīgi sacīja: „Es atkal gribētu būt mazs skolas zēns un izdzīvot dzīvi vēlreiz.” Tad viņš iegrima dziļā miegā.
Pēc brīža Pēteris atkal izdzirda kādu saucam viņu vārdā un atvēra acis. „Kas tas šoreiz varētu būt?” viņš neizpratnē nodomāja. Atvēris acis, viņš laimīgs ieraudzīja savu māti, noliekušos pār viņa gultiņu. Viņa izskatījās jauna, vesela un starojoša. Pēteris saprata, ka dīvainā sieviete, kuru sastapa mežā, patiešām bija izpildījusi viņa vēlēšanos un atgriezusi to atpakaļ bērnībā.
„Pēter, pasteidzies! Tu esi pārāk ilgi gulējis. Ja tu šajā mirklī necelsies augšā, tu sapņu dēļ nokavēsi skolu,” māte viņu brīdināja.
Laikam nav jāsaka, ka Pēteris burtiski izlidoja no gultas un sāka dzīvot tā, kā bija vēlējies. Pētera dzīve kļuva skanīga un piepildīta. Tajā netrūka nedz prieka, nedz apmierinājuma, nedz pacilātības. Bet viss notika tikai tad, kad viņš pārtrauca upurēt tagadni nākotnei, pilnā mērā izdzīvojot ik brīdi, ko dzīve tam sniedza.

Sena pasaka no Robina S. Šarmas grāmatas „Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”

Dace Dačuka - 2013-01-30 06:20
Fantastiski, uzmundrinoši un iedvesmojoši stāsti!:) Paldies meitenes!:):)

ince - 2013-01-31 08:14
Vecais, gudrais kakis bij apgulies zalite un sildijas saule. Garam aizskreja mazs,ash kakens. Vinsh kulenoja, apgriezas un atkal saka skriet pa apli.
-Ko tu dari?- jautaja vecais kakis
-Es meginu nokert savu asti!- aizelsies atbildeja kakens.
-Bet prieks kam?- iesmejas kakis
-Man teica-ka mana aste ir mana laime. Ja es nokersu asti, es nokersu savu laimi. Tapec es jau treso dienu skraidu vinai pakal. Bet vina visu laiku aizslid no manim.
-Ja- pasmaidija gudrais kakis- Es ar, tapat ka tu, kadreiz skraidiju pakal savai laimei. Bet vina visu laiku aizslideja. Tad man apnika, un es atstaju so nodarbi. Pec kada laika es sapratu, ka nav jegas dzities pec laimes. Vina vienmer seko man pa pedam. Lai kur ari es nebutu, mana laime vienmer ir man blakam. Vajag tikai vienmer atcereties par to.

Dace Kalēja - 2013-02-08 05:17
(Stāstiņš ņemts no Sirds Ceļš)
Pa ceļu gāja Gudrais...un ieraudzīja kādu cilvēku, kas kaut ko sargāja. Apsargs pajautāja gudrajam: Kas tu esi? Kurp ej? Un Kādēļ?

Gudrais bija tik pārsteigts par šiem jautājumiem, ka vaicāja apsargam:
-”Cik Tev te maksā?’’
- „Divas mārciņas rīsu” , tas atbildēja.
-„Es tev maksāšu četras, lai tu katru dienu man uzdotu šos jautājumus: Kas es esmu, Kur eju un Kādēļ?”


Cik bieži mēs sev uzdodam šos jautājumus? :)


ince - 2013-02-10 05:43
KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es sapratu, ka es vienmēr un jebkurā gadījumā esmu īstajā vietā un īstajā laikā un, ka viss, kas notiek, ir pareizi - no tā brīža es atguvu mieru. Tagad es zinu: to sauc par uzticēšanos.

KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es sāku saprast, ka emocionālas ciešanas un sāpes ir tikai brīdinājumi man nedzīvot pretēji savai iekšējai būtībai. Tagad es zinu: to sauc būt tam, kas tu esi.

KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es pārstāju lūkoties pēc citādākas dzīves un sāku saskatīt, ka viss, kas ap mani, ir izaicinājums, lai es varētu augt. Tagad es zinu: to sauc par briedumu.

KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es pārstāju laupīt sev brīvo laiku, un es pārstāju plānot grandiozus projektus manai nākotnei. Šodien es daru vien to, kas man patīk un sagādā prieku, ko es mīlu un kas manai sirdij liek smiet - un daru to sev pieņemamā veidā un tempā. Tagad es zinu: tas saucas - būt patiesam.

KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es atbrīvojos no visa, kas nebija labs manai veselībai, no ēdieniem, cilvēkiem, lietām, situācijām un no visa, kas mani vienmēr vilka lejup, prom no manis paša. Sākumā es saucu to par veselīgu egoismu, bet šodien es zinu: tas saucas mīlēt sevi.

KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es pārstāju gribēt, lai man visur ir taisnība. Tā es arvien mazāk kļūdījos. Šodien esmu sapratis: to sauc par pazemību.

KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es atteicos turpināt dzīvot pagātnē un pārstāju raizēties par sevi un savu nākotni. Šodien es dzīvoju tikai šo acumirkli, kurā viss notiek. Tā es tagad dzīvoju ik dienas un saucu to: dzīvot apzināti.

KAD ES SĀKU PATS SEVI MĪLĒT, es pamanīju, ka mans domāšanas veids var padarīt mani nožēlojamu un slimu. Bet, kad es iesaistīju šai procesā sirds spēkus, mans saprāts ieguva nozīmīgu partneri. Šo saikni es saucu par sirds gudrību.

KAD ES BIJU VISU TO SAPRATIS, atskārtu, ka mums nav jābaidās no sadursmēm, konfliktiem un problēmām ar sevi pašu vai citiem. Jo pat zvaigznes reiz pa reizei eksplodē, un rodas jaunas pasaules. Tagad es zinu, to sauc par dzīvi!

No Čārlija Čaplina runas savā 70 gadu jubilejā 1959. gadā.

baibam - 2013-02-10 19:27
ince- paldies, skaisti! (un patiesi)

maara - 2013-02-10 23:36
Pusdienas ar Dievu

Kāds mazs zēns ļoti gribēja sastapt Dievu. Viņš zināja, ka Dievs dzīvo tālu un ka jāgatavojas ilgam ceļam. Viņš paņēma savu somu, ielika tur cepumus un dažas pudeles salda dzēriena. Tad viņš uzsāka ceļu. Noejot trīs kvartālus, viņš satika vecu sieviņu. Viņa sēdēja parkā un vēroja baložus.
Zēns apsēdās viņai blakus un atvēra savu somu. Viņš grasījās padzerties, kad pamanīja, ka vecā sieviņa izskatās izsalkusi, tāpēc viņš piedāvāja viņai cepumus. Vecā sieviņa pateicīgi tos pieņēma un pasmaidīja viņam.
Viņas smaids bija tik jauks, ka zēns to gribēja vēlreiz ieraudzīt. Tāpēc viņš piedāvāja viņai dzērienu. Viņa atkal pasmaidīja. Zēns bija tik priecīgs!
Viņi pavadīja visu pēcpusdienu parkā, ēdot un smaidot, bet viņi nepārmija nevienu vārdu. Kad palika tumšs, zēns apjēdza to, cik noguris viņš bija un viņš piecēlās, lai ietu prom, bet, paejot uz priekšu pāris soļus, viņš apgriezās, pieskrēja pie vecās sieviņas un apskāva viņu. Viņa deva viņam vislielāko smaidu.
Vēlāk, kad zēns atvēra savas mājas durvis, viņa māte bija pārsteigta par prieku viņa sejā.
Viņa jautāja: „Ko tu šodien tādu darīji, ka esi tik priecīgs?”
Viņš atbildēja: „Man bija pusdienas ar Dievu.” Bet, pirms māte spēja atbildēt, viņš piemetināja, „Un, zini, ko? Viņai ir visskaistākais smaids, kādu esmu jebkad redzējis!”
Vēlāk, vecā sieviņa, arī pilna prieka, pārradās savās mājās. Viņas dēls stāvēja kā sastindzis, brīnoties par lielo mieru viņas sejā, tāpēc viņš pajautāja: „Māt, ko tu šodien tādu darīji, kas tevi padarīja tik priecīgu?”
Viņa teica: „Es ēdu cepumus parkā, kopā ar Dievu.” Pirms dēls ko spēja atbildēt, viņa teica: „Zini, Viņš ir daudz jaunāks, nekā es biju domājusi.”
Pārāk bieži mēs nenovērtējam pieskāriena, smaida, jauka vārda, dzirdīgas auss, godīga komplimenta vai mazākās rūpju izpausmes spēku. Tam visam ir spēks izmainīt mūsu dzīves.
Cilvēki ienāk mūsu dzīvēs ar kādu mērķi, uz īsu brīdi vai pat uz visu mūžu.
Ļauj viņiem sajust to, cik viņi tev ir svarīgi. Aizej pusdienās ar Dievu...


maara - 2013-02-10 23:42
Jā, es tieši tāpat kā Daina šādus stāstiņu iekopēju atsevišķā mapītē un krāju. Tikai viena nelaime - ne visiem esmu pierakstījusi avotus, nokuriem tos ņēmu. Tā nu tagad skatos un mazliet baidos, ka nesanāk tā, ka ielieku kādu, kas tepat no Pavasara studijas lapas ņemts. Nu bet cerēsim, ka tomēr nē.:)

Svinēt dzīvi...

...kādu dienu pie Skolotāja ieradās māceklis un jautāja: "Saki man, lūdzu, Skolotāj, kā tas nākas, ka daži ļaudis, nonākot krīzes situācijās, no tām iziet stiprāki, bet daži kļūst kā dauzīti trauki, vienās plaisās, kas var būt liktenīgas?'"
Skolotājs uzklausīja mācekļa jautājumu un uzlika uz pavarda četrus katlus.
Pirmajā katlā, kurā vārās ūdens, viņš ielika burkānu, otrā - olu, trešajā - žagaru, ceturtajā iebēra kafiju.
"Tad, lūk," sacīja Skolotājs, pēc kāda laika no katla izņemot burkānu. "Ir cilvēki, kuri ir kā šis burkāns. Labvēlīgā dzīves posmā viņš ir mundrs, simpātisks, sprigans un apskaužams. Bet, nonākot katlā - dzīves grūtībās, peripētijās, tas top mīksts, nevarīgs un ievainojams, zaudējis formu un iepriekšējo saturu."
"Ir cilvēki, kuri ir kā ola," Skolotājs turpināja. "Viņi ir trausli un jūtīgi, ar dziļu iekšējo pasauli, kurā ir potenciāls. Taču, izejot bēdu un ciešanu ielejas, kļūst cieti un raupji kā cieti novārījusies ola, ar stingu čaumalu un nocietinātu vidu."
"Ir cilvēki - žagari. Viņi vienmēr ir vienādi, sausi un neietekmējami. Kāds žagars ir pirms katla, tāds - pēc, viss viens - viņš ir nemainīgs. Nekādas attīstības, progresa.".
To pateicis, Skolotājs apklusa... "Bet kas notiek ar ceturto katlu?" māceklis nepacietībā iesaucās."O'" , vīrs pasmaidīja. "Tie ir īpaši cilvēki. Viņi, nonākot krīzes situācijās, sāpju un ciešanu katlā, maina situāciju. Ar savu būtību, esību un spēku viņi to maina, izveidojot ko jaunu un iedvesmojošu. Viņi piesātina to ar burvīgu smaržu, neatkārtojamu garšu un sulīgu krāsu, radot ko tādu, kas vēlāk veldzē ne tikai viņus pašus, bet arī Dzīvi, liekot to svinēt vienmēr. "


maara - 2013-02-10 23:44
Reiz kāds skolotājs pieaicināja savus mācekļus un parādīja viņiem tīru papīra lapu, kura vidū atradās melns punkts.
- Ko jūs te redzat? – uzprasīja skolotājs.
- Punktu. – viens no viņiem atbildēja.
- Melnu punktu, - apstiprināja cits.
- Melnu treknu punktu, - pielaboja trešais.
Tad viņu iemīļotais skolotājs apsēdās stūrī un sāka raudāt.
- Pasaki mums, par ko tu tik rūgti raudi? – izbrīnījās mācekļi.
- Es raudu par to, ka visi mani mācekļi ieraudzīja tikai mazu melnu punktu un neviens no viņiem nepamanīja baltu tīru lapu…


maara - 2013-02-10 23:53
Tas šobrīd ļoti no manas dzīves...

Krustceles ir svēta vieta. Ceļotājam te jāpieņem lēmums. Kur ceļi krustojas, tur sastopas divas varenas enerģijas – ceļš, kas taps izvēlēts un ceļš, kas taps pamests. Ceļotājs te var atpūsties, mazliet nosnausties, ieklausīties sevī, uzdot jautājumus Dievam. Bet neviens nevar palikt krustcelēs uz visiem laikiem – kad izvēle izdarīta, jādodas tālāk un jāizmet no galvas visas domas par otru ceļu. Vai arī krustceles kļūs par tavu lāstu...

P.Koelju "Maktub"

maara - 2013-02-10 23:55
Kāda tuksnešu leģenda vēsta par vīru, kurš nolēma pārcelties uz citu oāzi un sāka apkraut kamieli. Viņš krāva tepiķus, virtuves piederumus un apģērbu ķīpas – un kamielis visu pacieta. Jau sagatavojies promiešanai, vīrs atcerējās zilu putna spalvu, ko tēvs reiz viņam bija uzdāvinājis. Vīrs aizgāja pēc spalvas un uzlika to nastām virsū. Acumirklī kamielis saguma zem nešļavu smaguma un nobeidzās. Vīram nācās domāt, ka viņa kamielis neizturēja spalvas svaru. Arī mēs dažkārt par saviem tuvākajiem domājam tāpat – nesaprotot, ka mūsu nevainīgais joks varēja būt pēdējā lāse, ka pārpludināja ciešanu trauku.

P.Koelju "Maktub"



maara - 2013-02-11 00:01
Paldies Litalita par stāstiņu. Tas tik ļoti laikā man šajā brīdī. Joprojām tik ļoti cīnos ar nepacietību, kas manī mīt - visu laiku steidzinu notikumus, steidzinu cilvēkus, kas man apkārt, baidos kaut ko nokavēt... Nu jau gan vismaz pati no malas to redzu un saprotu, pamazām arī, pateicoties pašiem dārgākajiem maniem cilvēkiem, cenšos to mainīt. Bet stāstiņš par Pēterīti - jā, tas bija tieši man... Paldies! Lai mums visiem izdodas izbaudīt katru dzīves mirkli, pat to, kurā raudam...

litalita - 2013-02-14 21:22
„Ja nebūtu vientulības, Mīlestība nespētu ilgi uzturēties tev līdzās.
Arī Mīlestībai pienākas atpūta, lai tā spētu aizceļot debesīs un izpausties visdažādākajos veidos.
Vientulība nav Mīlestības prombūtne, tā ir Mīlestības pavadone.
Vientulība nav palikšana bez draugu pulka, bet gan iespēja dvēselei izbaudīt brīvību un parunāties ar mums, lai palīdzētu izlemt svarīgus dzīves jautājumus.
Lai svētīti tie, kas nebaidās no vientulības! Kurus nebiedē sarunas pašiem ar sevi un kurus nepārņem izmisums, kad jādodas meklēt jauna nodarbošanās, jauna izklaides vai jāizsaka savs viedoklis. Jo tas, kurš neatļaujas vientulības brīžus, pārstāj iepazīt sevi.
Un tas, kurš nepazīst sevi, sāk bīties no tukšuma.
Taču tukšuma nemaz nav. Mūsu dvēselē mīt neaptverama pasaule, kas gaida tās atklājēju. Tā ir pasaule, kuras apbrīnojamais spēks ir tik nebijis un varens, ka baidāmies atzīt tā pastāvēšanu.
Cilvēks, kas ir iepazinis sevi, galu galā atzīst, ka viņa spēkos ir doties daudz tālāk, nekā viņš bija radis.
Un tie, kas neļausies bailēm no dvēseles noslēpumus atklājošās vientulības, ieraudzīs pasauli gluži citās krāsās.
Vientulībā viņi ieraudzīs nākam Mīlestību, kas citādi būtu pagājusi garām nepamanīta. Vientulībā viņi cienīs un sapratīs arī to mīlestību, kurai lemts aiziet.
Tikai vientulībā viņi tiks skaidrībā, vai ir vērts lūgt kādu atgriezties, vai arī jāļauj katram iet savu ceļu.
Tiklīdz esam ieguvuši saskaņu ar sevi, mēs saņemam no dzīves daudz vairāk, nekā esam lūguši.
Jo Mīlestība ir dievišķa, bet vientulība cilvēciska, un tās abas lieliski satiek cilvēkā, kurš ir izpratis lielo dzīves brīnumu.”
Paulu Koelju „Akras manuskripts”
P.s.: man savukārt jāsaka paldies Maarai par stāstu par papīra lapu ar punktu! :)

maara - 2013-02-15 03:58
Cik burvīgs stāstiņš par vientulību un Mīlestību. Šobrīd esmu periodā, kad baudu vientulību, ieklausos sevī - tas ir diezgan interesants process... Ir sāpes, ir prieks, bet jebkurā gadījumā - tie IR ATKLĀJUMI, tieši kā stāstiņā minēts, ka mūsu dvēselē mīt pasaule, kas gaida tās atklājēju. Šis process ir interesants, tas ir kaut kas jauns, manā dzīvē vēl nebijis...
Paldies Litalita par šo stāstiņu! :)

maara - 2013-02-17 01:01
Fragments no P. Koelju grāmatas....Kādu dienu Skolotājs jautāja saviem mācekļiem: - Kāpēc cilvēki kliedz viens uz otru, kad strīdas?
- Tāpēc, ka zaudē savaldību, - teica viens no mācekļiem.
- Bet kāpēc ir jākliedz, ja otrs cilvēks atrodas tev līdzās? – jautāja Skolotājs. – Vai tad nevar ar
viņu runāt klusāk? Kādēļ kliegt, kad esi sadusmots?
Mācekļi izteica vairākas savas atbildes, bet neviena no tām Skolotāju neapmierināja. Beigu beigās
viņš teica: - Kad cilvēki ir neapmierināti viens ar otru un strīdas, viņu sirdis attālinās. Lai
saīsinātu šo attālumu un sadzirdētu vienam otru, viņiem nākas kliegt. Jo vairāk viņi dusmojas, jo
vairāk kliedz.
- Bet kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, gluži otrādi, runā klusi. Tāpēc, ka viņu
sirdis atrodas ļoti tuvu, un attālums starp tām ir ļoti niecīgs. Bet, kad iemīlas vēl spēcīgāk, kas
notiek? – turpināja Skolotājs. – Viņi nerunā balsī, bet tikai čukstus un kļūst viens otram savā
mīlestībā vēl tuvāki. Beigās pat sačukstēšanās viņu starpā vairs nav vajadzīga. Viņi tikai raugās
viens otrā un saprotas bez vārdiem. Tas notiek, kad līdzās ir divi mīloši cilvēki...

litalita - 2013-02-21 22:30
Šorīt draugos.lv kādā dienasgrāmatā satiku kādu jauku pasaku:
Dienas gaišais stāvs atspīd pretējās mājas pavērtajos logos. Atspīdums apžilbina. Vien uz mirkli, gandrīz nojausmas veidā.
Uz galda, blakus datoram, stāv eglīte. Nē, vēl nav nosabiruse, podiņā. Pavasarī būs jāstāda. Tā triec laukā savus zaļos zaru pirkstiņus un klusi elpo man pie auss. Es to jūtu. Dzirdu.
Gluži tāpat kā savu Sargeņģeli.
Domās tas staigā manos laukos un piesēd uz liela akmens.
-Kad tas te uzradies? Vai Tu to noliki? – gaiši sanot, Eņģelis man jautā, ar plaukstu pieskardamies akmens plecam. – Rau, tam taču par sūnas krevele uzmetusies.
Es klusēju, jo zinu, ka Viņš zina. Kas tas ir par akmeni, kāpēc tas tur ir un cik ilgi. Ne jau Eņģelim manas atbildes ir vajadzīgas.
-Tu mani sajuti. Paldies! – Eņģelis lieliski zina, ko es domāju. – Bet Tev pašai ir ikdienā jāuzdod šie jautājumi un jāļauj atbildēm pašām Tevi atrast. Es varu palīdzēt Tev vien esot tuvumā un norādot virzienu, ja vien Tu pati man to ļauj. Bet, pats galvenais, vai Tu maz to virzienu vēlies redzēt.
-Saki, kā no tā akmens atbrīvoties? – galvu atbalstījusi plaukstās, es murminu pie sevis?
-Akmens nav slikts. No tā nav jāatbrīvojas. Tev tikai ir jāizprot, kā tas tur ir nonācis un kāpēc tas ir akmens. Cik bieži Tu nāc šeit, savos Dvēseles laukos un lūko, kas tajā notiek? Rau, tur sauja olīšu pamesti apakšā zem ziedoša ceriņu krūma. Domāji – ja tie nesaprasti un neizprasti būs prom no acīm zem skaistiem ziediem, neviens to nepamanīs?
-Tās ir tikai manas Nedrošības paliekas.
-Tomēr tās tur ir. No sevis jau nenoslēpsi. Vai esi katru olīti izpētījusi, noglāstījusi un atradusi tam savu vietu – tādu, kur tie Tevi netraucē?
-Kāpēc man tie būtu jānoglāsta un jāizpēta?
-Tāpēc, ka viss sakņojas ne jau olīšos, ko atstājusi Nedrošība vai akmens smagajos plecos, kas ir Bailes. Ui, kādas lielas! Tu pati savai zināšanai vai nezināšanai dod nosaukumus un tad saliec pa elementiem: smiltis, oļi, akmens, ūdens, saule... Nedrošība, ja Tu to iepazītu, būtu vairs tikai piesardzība, kuru ikdienā liekot droši talkā, Tu ne tikai tādējādi atrastu vietu katram olītim, bet arīdzan baiļu salipinātais akmens taptu par labu vēlmju pilnu balstu.
Es kodīju lūpas, tomēr ap pleciem jutu sava Eņģeļa atbalstu kā siltu lakatu.
-Es vēlos sacīt, ka viss, kas ir Visumā radīts, ir radīts Tevi un Tevis. Tāda ir tā maģija. Tev ir radīti elementi, kuri ir tik elastīgi un rotaļīgi, ka spoguļojas Tevis pašas pieskārienos, domās, skatienos. Tas viss transformējas tieši tā, kā Tu pati tam liec transformēties.
Viņš basām kājām nokāpa no mana Akmeņa un pagājās mazliet nostāk no tā. Viens sirdspuksta mirklis un es biju līdzās.
-Palūkojies nu! No malas. Tu esi šeit. Savā pasaulē. Un Tu baidies? Tai vajadzētu būt drošākajai vietai visā Visumā. Palūko taču! – Eņģelis mudināja, klusi nostājoties man pie labā pleca. – Tas viss ir tik skaists! Veido vienotu Pasauli. Tavu. Katrs zieds, katrs akmens ir īsts, tikai tā nozīme ir Tevis pašas radīta. Pieskaties, cik tas ir Tavas sirds gaismā sasilis. Tas aukstums nāk tikai no tuvredzības un tā, ka laid iekšā Ziemeļu nezināšanas vēju.
Es atvēru. Savu skatienu. Pavēros apkārt, un man gribējās noglāstīt ar skatienu katru savu Pasaules stūrīti. Akmens vairs nelikās tik biedējošs, kad nu zināju, ka pati vien esmu tur nolikusi. Tātad – arī varu vai nu to aizvākt, nolikt citā vietā, vai vienkārši – palūkoties uz to kā daļu no Pasaules skaistuma.
-Lieliska vieta, kur piesēst un padomāt! – iesmējās Eņģelis, lūkojoties mana skatiena virzienā – uz lielo Akmeni. – Bailes un grūtības, kā nu Tu to visu nosauc, liek domāt. Bet domāt vajag nevis ar pamatsajūtu, ka tas ir slikti, bet gan ar to, ka viss ir labi, tikai rotaļīgi domā: KĀ palūkoties, no kura skatpunkta, lai Tu pati to arī ieraudzītu.
-Tas nozīmē...
-... ka vispirms Tev ir jāsajūt un jānotic tam, ka viss ir labi tieši tā, kā IR!
Aiz loga kaut kas nobūkšķēja. Kāds bija aizcirtis augšstāva logu ciet. Bet mani kaut kas bija atvēries. Es biju atvērusies Sev un Pasaulei.
-Vai atkal pienāksi uz „tēju”? – es domās jautāju Sargeņģelim.
-Protams, es jau tepat vien esmu un būšu. Iešu Tavu pasauli atkal apskatīt! Tā ir tik skaista... Ar to vien, ka IR!
-Paldies, ka esi! – nočukstēju un pasmaidīju.
-To Tu pasaki pati sev un biežāk... – spārnu vēdas atnesa vēl pēdējo šīs sarunas Eņģeļa norādi.



maara - 2013-02-23 02:00
Litalita, paldies! Brīnišķīgu pasaku esi atradusi! Mani šobrīd tik ļoti uzrunāja, sakārtoja manas domas, kuras šodien tādas nepaklausīgas...

ince - 2013-02-25 04:28
http://youtu.be/dsNvxTDqszw

Pritcha par milestibu. Piedodiet, ka krieviski.

maara - 2013-06-24 03:16
Meitenes, tikko izlasīju brīnišķīgu stāstiņu - tik vienkārši un tik patiesi - kā pieņemt sevi...
"Kāds ķēniņš reiz iegājis dārzā un atradis tur novītušas un mirstošas puķes, krūmus un kokus. Uz jautājumu ”Kas noticis?” –ozols atbildēja, ka mirstot tāpēc, ka nespējot izaugt tik slaids kā egle. Kad ķēniņš jautājis eglei, kas vainas – tā sagumusi un teikusi – tas tāpēc, ka nespējot radīt vīnogas kā vīnogulājs. Bet vīnogulājs bijis bez spēka, jo nespējis ziedēt kā roze.
Beigās ķēniņš atrada vienu augu, kurš ziedēja un bija svaigs kā arvien. Tā bija saulespuķe. Viņa teica: „Kad tu mani stādīji, man bija skaidrs, ka tu vēlies saulespuķi. Ja tu gribētu ozolu, vīnogulāju vai rozi, tu tos arī būtu stādījis. Tāpēc es domāju, tā kā nevaru būt nekas cits, kā vien tas, kas esmu, es mēģinu no visas sirds būt es pati!”
Lai mums visām izdodas - būt pašām... :) Samīļojieni jums visām!!!