sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vēl vakar es gribēju uzrakstīt Tev rakstu par to, kā varam būt laimīgi arī tad, ja mums kas ļoti sāp un notiek kas ļoti bēdīgs. Gribēju Tev stāstīt par savu kaķenīti, kura ar mani dzīvojusi kopā visu manu apzinīgo mūžu un tagad saslimusi un sagatavojusies aiziet.
Lotte pie manis ieradās 1993.gada maijā. Viņai bija tikai mēnesītis. Māsa man viņu atnesa – mazais kamoliņš vienā rokā, cīsiņš otrā. (Toreiz šeit vēl nebija īpašas kaķu barības. Vai varbūt es par to neko nezināju.) Viņa bija parasts melnbaltais kaķītis, bet no šīs dienas vairs nebija parasts. Viņa kļuva par manējo. Pilnā vārdā Šarlote, bet visi viņu vienkārši saucām par Lotti. Jā – ar diviem „t”. Un toreiz es vēl nezināju cik viņa būs man uzticīga. Toreiz paņēmām viņu lauku mājiņā, kur koki, zāle, dārzs –viss bija priekš viņas. Viņai tur dzima bērniņi – es visā vienmēr piedalījos. Tas bija tik brīnišķīgs laiks.
Tad pārvācāmies dzīvot uz pilsētu, un viņa taču iemācījās kā atrast savu kāpņutelpu, kā uziet otrā stāvā un uz kuru pusi ir mūsu durvis, kā nepakļūt zem mašīnas, kā sadraudzēties ar kaimiņiem, kā nākt mājās tad, kad nākam no darba mājās mēs.
Un tad pagāja vēl trīs gadi un mēs pārvācāmies uz Rīgu. Arī tur viņā mācēja pagalmā tikt galā gan ar suņiem , gan kaimiņiem, gan kodu durvīm, gan nu jau saskaitīt trešo stāvu. Kad nācu mājās no darba –man vajadzēja pažvadzināt atslēgas, un viņa skrēja man pretim pāri visam daudzstāvu māju pagalmam. Vai citreiz, kad gāju uz darbu – viņa lavījās kvartāliem man līdzi un man vajadzēja ko izdomāt, lai viņa neaiziet pa tālu.
Un tad man sākās skumjais dzīves laiks – bija bēdīgi, es regulāri raudāju un viņa man gūlās klāt ar purniņu bakstot un bučojot , lai sniegtu savu atbalstu.
Pēc trim gadiem mēs pārvācāmies uz Jūrmalu. Viņai te dikti patika – sava māja, savs zāliens, savi kaimiņi –visi mīļi un draudzīgi. Varbūt, ka viņai nepatika, ka braucu komandējumos. Toreiz tas bija bieži. Viņa palika mājās viena pat dienas divas vai trīs. Viņai bija skumji. Bet viņa mani vienmēr uzticīgi gaidīja. Nekad nebija apvainojusies vai dusmīga. Vienmēr pārlaimīga, ka esmu atkal mājās.
Un tad bija gadījums, kad es piedzīvoju insultu un to redzes zudumu. Es redzi atguvu, bet viņa tai brīdī palika akla ar vienu actiņu uz mūžu. Viņa bija paņēmusi manu slimību sev.
Un viņa sagaidīja kā es kļuvu laimīga. Viņa sagaidīja kā es satieku Tomu, kā man dzīv sakārtojas. Viņa jau toreiz bija 15 gadi. Viņa nodzīvoja mūsu laimīgā ģimenē vēl 4 gadus un vakar no mums aizgāja. Pavisam. Ļoti klusi un mierīgi. Man ir sajūta, ka viņai bija svarīgi, lai es šeit palieku laimīga.
Viņa trīs dienas atpakaļ bija saslimusi. Mēs aizvedām pie ārstiem , devām zāles. Bet jau aizvakar pārstāja ēst un bija zināms, ka viņai ir jāaiziet. Vakar, braucot uz semināru, es raudāju –ar domu, ka man jāiemācās viņa palaist. Ar mīlestību. Ar vieglumu. Kaķīts nodzīvojis skaistu, garu, uzticīgu mūžu – jāpalaiž. Un es nesapratu kā to izdarīt. Un pat šeit viņa visu atrisināja pati. Kamēr es vadīju semināru, tikmēr viņa te klusi un mīļi bija nomirusi. Manējie man neko neteica. Tikai tad, kad pārbraucu visi stāvēja ārā un bija dikti bēdīgi. Un tā viņa te gulēja –baltos paladziņos –klusa, mierīga, mīļa.
Jā, šodien es Tev stāstu par to laimi, kas klusa, mierīga, skumja, bēdīga. Vai arī šodien esmu laimīga?
Jā. Esmu.
Par to, ka viss rit savu gaitu. Par to, ka ar mīļumu toreiz – pirms 19 gadiem viņu sagaidīju un tagad ar mīļumu pavadīju. Par to, ka viņa nemocījās. Par to, ka visa ģimene esam kopā gan priekos, gan bēdās. Par to, ka bērns piedalījās un pieiet tam visam tik jūtīgi un mīļi. Ka suns Lottītei bija atdevis savu vietu (viņa pēdējiem spēkiem bija atlīdusi no virtuves un apgūlusies uz Džekija puffa). Ka vakar ar vīru klusi sēdējām un pat īsti ne runāt, ne raudāt, ne gulēt iet – vienkārši klusi būt kopā un izdzīvot bēdas. Vai tad tā arī nav laime? Laime, ka bēdās varam būt kopā un mīlestībā.
Tu teiksi - tas taču tikai kaķītis?
Gan jā, gan nē.
Viņa bija manas dzīves sastāvdaļa. Ir joprojām. Viņa kā kaķis (kurš taču ir neatkarīgs un pats par sevi) man pirmā parādīja dzīvnieku uzticību un nesavtīgu mīlestību. Esmu viņai par to pateicīga.
Un tā nu šodien esmu skumji laimīga. Manī ir miers. Protams, nobirst kāda asara, bet tās taču ir tikai emocijas. Kā vakar Ilzīte teica seminārā – mēs taču esam dzīvas un laimes terapija jau mums neatņem spēju just. Tieši otrādi. Spējam just gan skumjas, gan laimi, gan prieku, ka viss ir tieši tā kā tam jābūt.
Sūtu Tev gaišas skaistas domas.
Ar mīļumu,
Inese
