sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Sveika, mīļā, svētkos un pēcsvētkos!
Šoreiz ar Tevi gribu parunāt par to periodu, kad tiešām zini – ir kaut kas jādara, bet.....nevar saņemties. Piemēram, esi nolēmusi ik pa laikam pavingrot vai paskriet. Bet kā pienāk īstais mirklis vilkt treniņbikses, tā uznāk kaut kāds neizprotams slinkums, vai nekā negribēšana un tu, cilvēks, nodomā – kāpēc gan to nevarētu sākt rīt vai vismaz vēlāk. Vai varbūt ir jāmācās eksāmeniem, vai jātaisa kāds jauns projekts, vai varbūt ir jādara kāds darbs, kuram termiņi jau burtiski spiež, bet...iekustēties nevar un nevar. Gribēšanas nav un dēļ šīs negribēšanas arī varēšanas nav.
Ko darīt? Kā savākties?
Kā pierunāt sevi tomēr ķerties klāt un darīt.
Es varu Tev izstāstīt kā daru es un šai ziņā man ir gan pozitīvā, gan negatīvā pieredze.
Negatīvā sākas ar to, ka no sākuma es pilnīgi neapzināti izeju šo negribēšanas un sevis atrunāšanas posmu. Un tad man ir vēl tāds „viltīgs gājiens”, kad es pilnā nopietnībā mēģinu sevi apmānīt un prātuļoju vai tiešām to nevar izdarīt kāds cits. Un tad vēl es domāju vai man to vispār vajag, vai patiešām gribu to darīt un kas būs, ja nedarīšu. Šad tad (ja ir uznācis šis negribēšanas periods) tā sarunāšanas un pierunāšanas fāze var tiešām būt ilga un uz šo nevajag „uzsēsties” – jo tā var novest pie nedarīšanas un tā arī neizdarīšanas. (Es Tev varētu nosaukt 1000 lietas, kuras tā arī ir palikušas manu domu līmenī un es tās neesmu ne uzsākusi, ne izdarījusi. Un nav ne jausmas vai vispār kaut kad izdarīšu. Tagad jau gudri ir teikt – acīm redzot, man to nevajadzēja ;) bet savā dziļākajā būtībā es tomēr zinu, ka pati nobumbulēju laiku, lai to uzsāktu).
Bet tad nu es domāju – ir taču arī labie piemēri. Ir brīži, kad negribēju, negribēju, bet tad kaut kā iešūpojos un iekustējos un...viss aizgāja.
Šobrīd mēģināšu Tev aprakstīt vienu šādu periodu un to, kā soli pa solim tieku ar to galā.
Kāpēc tieši tagad?
Tādēļ, ka tieši šobrīd ir atkal viens šāds periods. Šobrīd tas saistīts ar atsākšanu rakstīt mājas lapā vai varbūt to var nosaukt – ar rakstīšanu vispār. Tik sen neesmu to darījusi un nu jau tik ļoti esmu pieradusi pie brīva laika, ka tagad, kad „mans nerakstīšanas gavēnis” beidzies, es izgudroju visādas atrunas, lai to pastieptu garumā. Sākumā likās, ka svētkos jau var runāt tikai par svētkiem, pēc tam izdomāju, ka šobrīd svarīgākais ir būt ar ģimeni, pēc tam sāku sev iestāstīt, ka varbūt vispār šis posms manā dzīvē jau pilnībā ir beidzies un šī ikdienas rakstīšana mājas lapā ir vienkārši jābeidz. Un tā es te pie sevis domāju vēl un vēl, līdz atcerējos vienu fantastisku sarunu ar tuvu paziņu – žurnālisti, kura man jautāja kad iznāks turpinājums manai pirmajai grāmatai. Toreiz teicu, ka man jāgaida vai jārada radoši apstākļi, ka man ir vajadzīga „mūza” (joks), ka ir jābūt tai laimes sajūtai, kad Kanāls ir vaļā un es spēju tik rakstīt un rakstīt, vai precīzāk sakot – pierakstīt, ko it kā kāds diktē. Atceros, ka viņa toreiz pasmējās un teica – Inese, bet ir taču arī darbs. Vienkārši darbs, kas jādara.
Tagad, kad sēžu un Tev rakstu, man ir pilnīgi skaidrs, ka es nekad negribēšu, lai šis man būtu darbs, kurš jādara. Patīk vai nepatīk, bet jādara. Nē. Es zinu skaidri, ka es tagad sākšu darīt nevis tādēļ, ka vienkārši šis ir mans darbs un man tas ir jādara, bet gan es sākšu darīt tādēļ, ka caur šo rakstīšanu atvērsies mana radošā enerģija un es tieši caur rakstīšanu nonākšu līdz „gribēšanai to darīt”. Un es skaidri zinu, ka tā būs. Un faktiski – jau ir. Kamēr tagad Tev aprakstu to, kā jūtos, rakstīšana jau ir aizgājusi savā plūdumā.
Un tāpat ir ar jebko, ko darām.
Piemēram, mūsu ģimenē ir jaunums – esam sākuši skriet. Es sen atpakaļ esmu bijusi vieglatlēte. Sprintere. Un man patiešām noskriet veselu kilometru būtu jau riktīgs krosiņš. Bet vīrs man saka, ka tā nav. Es vienkārši sevi nenovērtējot. Un kaut kā viņš runā un runā tik ilgi, kad nu beidzot mēs visi (mēs ar vīru, bērns un suns) esam gatavi savai pirmajai distancei gar jūru. Un protams, ka es nevaru lepoties ar kādiem milzu sasniegumiem, bet kādus 2,5 līdz 3 km mēs noskrējām un pats svarīgākais, ka pēc tam bija tāaaaaaada laimes sajūta, it kā tie laimes hormoni būtu to vien gaidījuši.
Lūk. Vakar sniga un mēs savu otro treniņu kaut kā uzreiz otrā dienā neuztaisījām, bet šodien jūtu, ka saulīte spīd, un mums laiks atkal paskriet gar jūru.
Kāpēc?
Lai tas atraisītu enerģiju. Laimes enerģiju. Radošo enerģiju.
Ja Tu esi nolēmusi kaut ko uzsākt darīt, tad īstenībā visvieglāk to izdarīt ir domājot par laimi un fantastisko sajūtu, ko tas sniegs. Piemēram, ja ziemā ir uzēsts par daudz un nu vajadzētu ieturēt diētu vai kā īpaši piedomāt pie tā cik apēd, tad padomā par fantastisko sajūtu, kad varēsi valkāt drēbes pa vienu vai diviem izmēriem šaurākas.
Ja domā par vingrošanu vai jogošanu un nevari saņemties, tad iedomājies to fantastisko sajūtu, kāda rodas, kad esi reāli piekususi, bet tai pat laikā atjaunojusi spēka rezerves, palaidusi vaļā visu agresiju un uzkrātās emocijas. Mums jogas grupām bija „Lieldienu brīvlaiks” vienu nedēļu un kaut arī eju tikai vienu reizi nedēļā, jau pa šo laiku esmu reāli noilgojusies pēc tādas dziļas izelpošanās.
Jā, ja tagad man būtu jānosauc viena visbūtiskākā lieta motivācijai, lai izkustētos no slinkuma vai „nekānegribēšanas enerģijas”, tad tās ir atmiņas un sajūtas par to laiku, kad konkrēto lietu darot – biju laimīga. Kad atceros cik labi jutos to darot.
Es smeļos spēku pati savā pozitīvajā pieredzē.
Un tā – šodien rakstu ar prieku. Plūstoši, mierīgi smaidot un domājot par to, kā Tu pie sava datora to lasi. Es atkal jūtu šo mūsu brīnišķīgo saikni un nedomāju par tiem, kam mūsu sarunas nepatīk. Viņiem ir izvēle nelasīt gluži tāpat kā man ir izvēle rakstīt.
Vai tas nav brīnišķīgi – katram dzīvot saskaņā ar savu izvēli.
Lai Tev izdodas rast motivāciju darbiem, kas ieplānoti.
Ar mīlestību,
Inese
