Šis mirklis – zelta mirklis


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: ANITA BUZJUKA
 Mans vārds ir Anita. Reiz es izvēlējos gaismas un mīlestības ceļu, un tas ir mans patiesais ceļš. Esmu bezgala laimīga, ka man ir dota iespēja būt šeit starp jums. Es ļoti mīlu dzīvi un it visā saskatu mīlestību, to bezgalīgo, visaptverošo spēku, kas mūs visus vieno, un nav nekā dižāka par to. Vienmēr esmu vēlējusies būt starp tiem, kas mani iedvesmo un kurus iedvesmoju es, un tā tas arī notiek, piepildās mani vispārdrošākie sapņi, šobrīd esmu „Pavasara studijas” topošo lektoru kursā.

Dzīve ir brīnumainu iespēju lauks, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs šīs iespējas izmantojam, vai nē. Iespējas mums tiek dotas ik uz soļa, tās var būt dažādas, gan kādu konkrētu piedāvājumu veidā, gan vienkārši kā iekšējs impulss, vēlme kaut ko darīt, mainīt savā dzīvē.

Es arvien biežāk cenšos ieklausīties sevī un tvert šos impulsus. Tas ir intuitīvi. Piemēram, ienāk pēkšņi prātā doma, ka man ir jāpiezvana kādam cilvēkam, tad vienkārši daru to, vai arī, man ir kāds jautājums, un es, atverot internetu, skaidri redzu atbildi, reizēm pat tiešā tekstā. Tas ir apbrīnojami, no kurienes tas nāk? Varbūt kādam tas šķitīs nejauši, bet nekas šai dzīvē nav nejauši, šādi dzīve, Dievs ar mums sarunājas. Ik mirkli mums tiek piedāvātas atbildes uz mūsu uzdotiem jautājumiem vai iekšējiem konfliktiem, un, esot vērīgākiem, mēs tās spējam saskatīt. Tas ir, kā teicis Koelju, ‘’visa pasaule sadodas rokās, lai mums palīdzētu’’... Šādi caur situācijām, cilvēkiem, Dievs mums sniedz atbalstu. Vai tas nav apbrīnas vērts?!...

Kā tad atpazīt, vai šī atbilde, kuru mēs uztvērām, patiesi nāk no Dieva, vai vienkārši tās ir mūsu prāta fantāzijas? To var atpazīt tikai un vienīgi mūsu sirds, ir jāsajūt atsauce savā sirdī. Tieši caur sirdi izjūtot, mēs rodam pareizās atbildes un risinājumus, bet prāts ir tas, kas reizēm mūs aizved maldu ceļos. Ir tāds teiciens – domāt ar sirdi, sajust ar prātu. Tam ir ļoti dziļa jēga, tas arī ir tas, uz ko mums vajadzētu tiekties. Sirds jūt, kā ir, prāts analizē, tas ir labi, tas slikti, šis te ir glīts, šis- neglīts un tml. Tieši prāts ir tas, kā dēļ rodas konflikti un problēmas. Viss, kas notiek, vienkārši ir. Tas ir tāpat kā naudas monētai divas puses, mēs taču nevaram teikt, ka viena no tām ir laba, bet otra slikta. Mums izlemt, kā mēs nosauksim situāciju, tāda arī tā kļūs mums, jā, tieši mums, jo kādam citam, viss varbūt būs pavisam citādi, bet tā, savukārt, ir viņa izvēle.

Ir tāds teiciens, katram sava taisnība, un tā tik tiešām ir. Tādas absolūtas patiesības jau nav, jo viss, kas ir, plūst un mainās, arī mēs, un ja mēs pretojamies šīm pārmaiņām, mēs ciešam. Vienīgais, kas nekad nemainās, ir pašas pārmaiņas. Nav svarīgi, kas ar mums notiek, svarīgi ir tas, kā mēs uz to reaģējam, un lūk tas arī nosaka mūsu nākotni, tieši šā brīža reakcija. No tā jau arī varbūt teiciens, ka katrs mirklis ir zelta vērts, jo tieši šajā mirklī mums tiek dota iespēja, mainīt savu dzīvi arvien uz labu.

Mēs nevaram izmainīt to, kas šobrīd notiek, jo tas jau notiek, tad kāda gan ir jēga šausmināties, nosodīt, bēdāties par to, tas ir neizbēgami, šis process ir pilnīgs un noslēgts, jo tas jau ir, un tur neko nevar mainīt, mēs varam mainīt tikai savu attieksmi pret notiekošo, un šādi mēs varam vērst uz labu to, kas notiks nākotnē.  Piepildot šo mirkli ar mīlestību, izpratni, pieņemot visu kā ir, saprotot, ka, ja tas jau ir, tad tāda ir bijusi Dieva griba, bet mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, un mūsu spēkos ir transformēt jebkuru situāciju pozitīvā virzienā tieši ar savu attieksmi un situācijas pieņemšanu. Vai tas nav vareni? Mēs patiesi varam kļūt par radītājiem!

Svarīgākais mirklis, kas mums tiek dots, ir šis mirklis, nekā jau cita nebūs, vienmēr būs tikai un vienīgi šis mirklis, tāpēc, ja esam nolēmuši ko darīt, mainīt savā dzīvē, tad darām to tagad un tūlīt, jo nekad jau nepienāks nākotne, tās vienkārši nav, viss ir šeit un tagad, un tā būs vienmēr. Tas ir mirklis, kurā mēs esam, pārējo rada mūsu prāts. Tas ir tā, ka mēs maldinām sevi ar to, ka nākotnē, tad, kad pabeigsim skolu, universitāti, apprecēsimies, izskolosim bērnus un tml., tad tik sāksim dzīvot, tad tik kļūsim laimīgi. Tā no gada uz gadu atliekot, skat vecums jau klāt, un tā arī nepienāk tā ideālā diena, kad beidzot sākt dzīvot tā pa īstam.

Novēlu visiem būt patiesiem pret sevi, kļūt īsteniem un sākt beidzot pašiem radīt to, ko sirds jau sen vēlas, nav svarīgi, kas tas ir, jo katram tas ir kas savs, nav nekā un neviena lieka šai pasaulē, mēs visi viens otru tikai un vienīgi papildinām. Viss ir tā, kā tam ir jābūt, un nav ideālāka brīža, kā šis mirklis, lai beidzot sāktu darīt to, ko Dvēsele sen jau vēlas un sirds jūt. „Tad, kad Dieva griba sakritīs ar mūsu vēlmēm, mēs patiesi kļūsim laimīgi...” neatceros autoru, bet man ļoti patīk kā pateikts. Es to saprotu tā, ka tad, kad mēs darīsim patiesi to, ko mēs vēlamies, to, ko vēlas mūsu Dvēsele, mūsu sirds, nevis prāts, kas mūs ved pa maldu ceļiem, tad mēs patiesi būsim laimīgi. Šeit varu piebilst vienīgi to, ka nav ideālāka brīža, lai to sāktu, kā šis mirklis – zelta mirklis.

Visiem laimi vēlot,

Anita(*-*)

Komentāri (14)  |  2012-03-21 01:40  |  Skatīts: 4967x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
illva - 2012-03-21 06:40
Brīnumains un patiess stāsts...es pilnībā pievienojos....jo tieši šobrīd atrodos uz šā viļņa....un ir tik jauki, ka kāds to visu ir apkopojis...nosaucis vārdos....ļoti paldies Anita:)

baibam - 2012-03-21 18:25
Gribu dalīties ar jums ar šīm brīnišķīgajām atziņām:

19. gadsimta mācītājs un grāmatu autors Roberts Burdete reiz rakstīja...

Ir divas dienas nedēļā, kurās es nekad neuztraucos un par kurām es nekad neuztraucos - divas bezrūpīgas dienas, kas tiek svēti sargātas no bailēm un bažām. Viena no šīm dienām ir Vakardiena. Vakardiena ar savām rūpēm un raizēm, sāpēm un kļūdām, pārpratumiem un neveiksmēm. Tā ir aizgājusi uz mūžīgiem laikiem un vairs nav atgūstama. Tā bija mana; tagad tā pieder Dievam.

Otra diena, par kuru es neuztraucos, ir Rītdiena.
Rītdiena ar visām tās iespējamajām grūtībām, nastām un briesmām, tās solījumiem, darbiem un kļūmēm - tā ir tikpat tālu ārpus manas kontroles, kā tās mirusī māsa Vakardiena. Rītdiena pieder Dievam; tā būs mana.

Man pašam paliek tikai viena diena nedēļā - Šodiena. Ikkatrs var uzvarēt šodienas cīņas. Ikviens var panest vienas dienas nastu. Ikviens cilvēks var cīnīties ar šodienas kārdinājumiem. Tikai tad, kad mēs paši uzkraujam sev šīs divas briesmīgās mūžības, ko tikai Dievs spēj panest - Vakardienu un Rītdienu - tikai tad mēs sabrūkam.

Šodiena nepadara cilvēkus trakus, bet gan žēlums par to, kas noticis Vakardien, un bailes no tā, ko nesīs Rītdiena. Tās ir Dieva dienas. Atstāj tās Viņam.

Paldies par rakstu, Anitiņ! Man ļoti patīk arī Tavi sūtījumi un uzmundrinājumi topošajiem lektoriem! Sirsnīgs sveiciens!

zaiga - 2012-03-21 19:35
Sveiciens baibam!
Superīga atziņa, man ļoooooti uzmundrināja un lika teikt paldies Tev!
...Šodien ir tā rītdiena, par ko mēs uztraucāmies vakar, un viss taču ir kārtībā!

Anita Buzjuka - 2012-03-22 01:29
Paldies, baibam!
Skaisti pateikts. Tā ir, mūsu dzīvē problēmas rodas no tā, ka mēs dzīvojam pagātnē, kuras vairs nav, vai nākotnē, kuras vēl nav, šādi mēs palaižam garām dzīvi. Liels prieks par to, ka arvien vairāk cilvēki sāk apzināties tagadnes spēku. Lai mums izdodas!

gabriela - 2012-03-22 06:21
Anita, lasu un domāju, kur to visu pēdējās nedēļā jau esmu lasījusi!!?? Un sapratu - nu ļoti uzkrītoši izskatās pēc Laimes akadēmijas mājas lapas rakstu apkopojuma - kvintesences. Ja vairākās vietās nebūtu pat teikums teikumā un vārds vārdā pārrakstīts. :( Lieliski, ka topošā lektore iedvesmojas arī citās vietnēs, bet varbūt turpmāk nedarīt to tik uzkrītoši vienkārši pārrakstot, vai arī, ja nu nekādi citādi neizdodās, tad vismaz norādīt "iedvesmas" avotu. Lektoriem jāpatur prātā, ka Pavasara studijas ilggadējie fani mēdz apmeklēt arī citas pozitīvās interneta vietnes. ;)
Vēlu veiksmi, izdošanos un Jums visām turēt Pavasara studijas prestižu Ineses līmenī! Mīļās, jaukās lektores, Jums patiešām ir lielisks paraugs, kā iet patiešām savu ceļu, un tā ir Inese!!! :))

Anita Buzjuka - 2012-03-22 06:58
gabriela,
tas nav iespējams, jo es tik tiešām rakstīju pati un no tīras sirds, un par Tevis pieminētās mājas lapas eksistenci man nav ne jausmas.
Jauku Tev vakaru!

gabriela - 2012-03-22 07:30
Anita, paldies Tev par vēlējumu! :)
Intereses pēc, nupat vēlreiz pārlasīju rakstus un pat sadaļas par pašu akadēmiju un tās autoru (pat lasīju, vai tā gadījumā neesi Tu ;) ). Diemžēl, pat šajās abās sadaļās atradu domu un galvenais teikumus un frāzes, kuri pārrakstīti Tavā rakstā. :(
Anita, tas patiešām nav nekas personīgs pret Tevi, un nekādā ziņā nevēlos Tevi apvainot, jo tikai Tu pati zini, esi to darījusi vai nē (un pat, ja esi, skaidrs, ka būtu muļķīgi tagad teikt - jā, esmu!), taču tik ļoti negribās, lai Pavasara studija šādi zaudētu savu vienreizīgumu. :)
Diemžēl, es redzu ļoti lielas un uzkrītošas sakritības Tavam rakstam ar tur rakstīto, nu neko tur nevaru padarīt! Es saprotu, ka eksistē domu egregors, un katrs var tam piekļūt vienlaikus nonākot pie vienas atklāsmes, taču šajā gadījumā šo sakritību ir uzkrītoši par daudz un tās ir pārāk vienādas, lai būtu sakritības. :(
No sirds, vēlot visu to labāko!


Anita Buzjuka - 2012-03-22 14:12
gabriela
Es nezinu Tavus nodomus, kamdēļ Tu to dari, bet es no sirds Tev novēlu tikai un vienīgi mīlestību! Arī sev šorīt atgādinu, ka nav svarīgi tas, kas notiek, svarīgi ir tas, kā es uz to reaģēju.

dainarozenberga - 2012-03-22 15:56
Ziniet, man ir bijusi mana unikālā pieredze saistībā ar šo - "kāda cita domu pārrakstšanu". Biju nonākusi pie vienas atziņas, pat sāku rakstīt rakstu, bet kaut kā nevedās plūstoši. Domāju, labi, lai pagaida šis raksts, gan nāks kāds cits un ja būs lemts, šo iesākto, reiz pabeigšu.
Man visa Laimes terapija ar visām grāmatām, literatūru, rakstiem - tas viss ir dikti jauns, attiecīgi neesmu izlasījusi ļoti daudz grāmatu. Vienā dienā lasu - V.Siņeļņikovs "Izproti savu slimību" un ticiet, vai nē, es vienā brīdī, gluži vai aiz laimes - sastingu, jo izlasīju VĀRDS VĀRDĀ savu atziņu!
Liela daļa Pavasara studijas sekotāju zina, kas ir Siņeļņikovs un daudziem tieši jau minētā grāmata ir kā "mājas dakteris", es gribēdama nevienu nevarētu pārliecināt, ka manis rakstītā atziņa nāca no manis... :) Un skaidrs jau ir tikai viens - nav jau neviens jāpārliecina, darot sev un Dievam par godu, būdami pildīti ar mīlestību, mēs izpildām savu misiju...
Gabriela, mums katram ir pilnīgas tiesības uz savu viedokli... Ja reiz Tev tā šķiet Tu vari tā arī domāt... Un noteikti kāds arī par manis raksīto kādreiz teiks, vai nu jau saka, ka tas viss jau ir dzirdēts... Jo tās ir mūžsenas lietas, visi Svētie raksti par to stāsta... Mēs šeit tikai dalāmies savās sajūtās, savā pieredzē, lai palīdzētu tieši tiem cilvēkiem, kam tajā mirklī tieši konkrētie vārdi ir "Zelta vārdi"! :)
Ar Mīlestību un siltumu sirdī,
Daina

baibam - 2012-03-22 17:54
Interesanti, es pirmo reizi dzirdu par tādu laimes akadēmiju un pat ziņkārības pēc palūkoju googlē, neko neatradu, tikai kaut kādu lietuviešu saitu, ko izlasīt nevarēju, jo lietuviski neprotu.
Gabriēlai- mēs jau visi smeļam no vienotā informācijas lauka un ir taču bieži dzirdēts, ka cilvēki vienlaicīgi vai gandrīz vienlaicīgi nonāk pie līdzīgām vai pat vienādām idejām. Tas, par ko raksta Anita, ir "šeit un tagad" pieredzes un vērtības apkopojums un pieļauju, ja kāds cits par to ir rakstījis vai rakstītu, tāpat varētu vilkt paralēles, kaut autori otra darbu nebūtu lasījuši.

Dace Kalēja - 2012-03-24 05:17
Man patīk, kā Tu, Anita, saki, ka sirds jūt, bet prāts analizē. Tik tiešām, ja mēs visu darītu ar sirdi un uzticētos savām sajūtām, tad arī varbūt mazāk kļūdītos un biežāk ietu pa Dieva paredzēto ceļu mums.
Ja sirds jūt, ka ir konkrētas situācijas, kuras rada stresu, nemieru, nepatiku, tad nevajag klausīt prātu, kurš saka, ka tā visi dara, tagad mazliet ir jāpaciešas, nav jau citu vaiantu u.t.t.
Tajā mirklī, kad attopies, ka sirds to visu izjūt pavisam citādāk, tad rīkojies tā kā Inese afirmāciju diskā saka: Šodien es varu mainīt savu dzīvi!
Nu, ko! Lai mums izdodas dzirdēt savu sirdsbalsi un sekot tai :)

liene - 2012-03-26 19:42
Miiljs, miiljs paldies, Anita! :) Tu spej iedvesmot!!!

liene - 2012-03-26 19:47
Vispar ir taa, ka, seit lasot dazados rakstus, dikti gribas samiiljot autorus. Sajuuta, ka esmu berns , kurs no mammas sanem milumu. Nezinu, ko tas par mani liecina, bet jebkura gadijumaa - no Jums, lektorem, nak siltums. Paldies! :)

Anita Buzjuka - 2012-03-26 19:59
Mīļš paldies par labiem vārdiem! Arī es sajutu mīļumu un sirds siltumu. Mēs jau visi esma vienā Mīlestības laukā, un tas jau arī ir tas, kas mūs vieno un liek sajust šo bezgalīgo mīļumu vienam pret otru, lai gan reizēm, mēs dzīvē viens otru pat neesam redzējuši. Paldies, ka jūs esat!!!


Atpakaļ