sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien gribu Tev izstāstīt par savām pārdomām saistībā ar pēdējā laika straujajiem notikumiem un ar spēju to paņemt pretim. Atceries, mēs vienā rakstā runājām par to, ka veiksme var būt arī graujoša. Ka vēlmju piepildījumam un laimīgai dzīvei ir jābūt sagatavotai vietai. Ka – ja neesi gatavs, tad liela laime var kļūt par smagu mācībstundu un lielu zaudējumu.
Šajā rakstā gribu parunāt par to, kā veidot un attīstīt ietilpību.
Un interesantākas tas, ka pusgadu atpakaļ es Tev būtu viennozīmīgi teikusi, ka vienīgais, kas reāli ir jādara, ir jāaudzē mīlestību. Caur domām, ar attieksmes un paradumu maiņu, bet tagad man jāsaka, ka manā dzīvē ir nācis klāt vēl kaut kas ļoti, ļoti spēcīgs – un tās ir manas ik nedēļas jogas nodarbības.
Ar jogu man bija tā, ka zemapziņas līmenī es it kā domāju, ka tas man derētu un būtu labi, bet bija šādi tādi aizspriedumi, kas traucēja, un man likās, ka kāds man noteikti mēģinās „iemudžināt” dziļā austrumu filozofijā, liks klausīties mantras un darīt kaut ko nesaprotamu. Bet es taču esmu tik ļoti izteikta latviete. Un es patiešām negribu pārņemt kaut ko pa tiešo no Indijas vai kādas citas zemes. Man ir svarīgas manas latviešu saknes un tradīcijas un tas ir tas, kas mani reāli ievibrē, aizkustina un dara mani labāku.
Pamatojoties uz šiem saviem stereotipiem, es tālāk tā arī neko par jogu neinteresējos. Līdz brīdim, kad pagājšgad aizbraucu uz jogas nometni pie Tijas kā lektors. Es pie sevis vēl kaut kā nodomāju, ka es taču stāstīšu par laimes terapiju un ka neko īpaši nezinu par jogu. Un tad notika mans pirmais „klikšķis” – nodarbības beigās Tija visai grupai teica: „šis viss, par ko Inese runāja, ir īstenā jogas būtība”. Es biju tik ārkārtīgi pārsteigta, tik ļoti tas man likās jocīgi, ka es taču no jogas neko nezinu, ka runāju tikai par mīlestību, laimi un patiesi laimīgu dzīvi.
Un Tija saka – tā ir joga. Joga ir ceļš uz šo patieso laimi un mīlestību.
Tas mani tā ieinteresēja, ka neskatoties uz to, ka esmu „ļoti garīga” un ķermeniskās lietiņas priekš manis vienmēr ir šķitušas kā pakārtotas, kā nesvarīgas, nolemju pieteikties uz jogas nodarbībām iesācējiem.
Un tad sākas mani pārsteigumi viens pēc otra – pirmkārt, jau par to, ar kādu pietāti un mīlestību Tija vada nodarbības. Tas ir kaut kas tik dižs un vienkāršs vienkopus, ka pastāstīt par to nevar. Otrkārt, man bija pārsteigumu pārsteigumi par to, kā visu to, ko es stāstu no domu un enerģijas viedokļa, Tija izskaidro un sasaista ar fizioloģisko, ķermenisko un brīžiem pat tīri medicīnisko. Treškārt, es uzzināju, cik mans ķermenis ir ļoti atstāts novārtā. Un atkal jāsaka – kāda tā bija bauda soli pa solim sajust kā tas atmostas un paliek ar katru nodarbību un katru nedēļu un mēnesi stiprāks. Un tad nāca pats svarīgākais un priekš manis unikālākais atklājums –ka tieši caur ķermeņa attīstību, caur ķermeņa bloku noņemšanu, mēs spējam garīgā līmenī atvērties un sākt audzēt to ietilpību, par kuru runājam, daudz lielākos apmēros.
Tieši caur elpošanu. Caur mieru sevī. Caur būšanu pie sevis. Caur pieņemšanu (jo brīžiem tais pozās noturēties nemaz nav tik viegli, bet tu stāvi un ar milzīgu mīlestību pieņem, ka jā – šobrīd ir grūti, tu it kā skaties uz to no malas un saproti, ka dari to savai attīstībai, ka pateicoties šim grūtumam, tev pēc tam dzīvē būs vieglāk). Un vēl man patīk, ka Tija visu laiku uzsver to tavu paša izvēli – ja tu gribi, tad dari tā. Ja nē, tad šodien vari darīt tā. Dara tikai tie, kas grib. Un ja no sākuma es patiešām spēju izpildīt tikai pusi no nodarbībā paredzētā, tad tagad es izvēlos pildīt gandrīz visu. Savukārt, ja man nav spēka, es vispār neuztraucos, ka meitenes uz blakus paklājiņiem, mierīgi turpina, bet man no pozas jau ir jāiet ārā, jo vienkārši vēl nav spēka. Caur to es mazinu savu Ego. (mans Ego no sākuma krita panikā, ka nespēju izdarīt, ko citi var. Esmu taču bijusī sportiste : )) Joga ir vienreizēja tieši Ego šķīdināšanai.)
Un runājot par to mīlestības ietilpību, kas rodas regulāri jogojot, ir tā, ka jau pašās pirmajās nodarbībās, es piedzīvoju fantastiskas meditācijas un dvēseles ceļojumus nodarbības beigu relaksācijas laikā. To esmu aprakstījusi jau kādos senākos rakstos. Tātad tieši dēļ šīs fiziskā ķermeņa bloku noņemšanas, dēļ arvien dziļāku spēju un spēka atraisīšanas, mums ir iespēja atbrīvot dvēselei ceļu. Vai varbūt mums pašiem ceļu pie dvēseles. Tu jau jūti, ka rakstu tikai par savām sajūtām un nevaru pateikt kāpēc un kā tas notiek, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tagad, ja ir saspringta situācija, man nav nekādu problēmu atrast centru sevī, jeb būt pie sevis. Kāpēc? Tāpēc, ka es to daru katrā jogas nodarbībā. Ka es trenēju sevī „būšanu pie sevis”. Ka daru to ar milzīgu mīlestību un ka nu jau esmu to nosaukusi par būšanu kopā ar savu dvēseli, ķermeni un personību, jo tici man, katrs no šiem trijiem parādās nodarbības laikā ļoti spilgti. Ir brīži, kad ķermenis saka „ ir pa grūtu, vairs nevaru”, ir brīži, kad Ego izlien ar visām savām dusmām un tad ir feini iemācīties to šķīdināt caur elpu un mīlestību, un ir brīži, kad gandrīz vai taustāmi sajūti dvēseli – kad redzi it kā no malas kā tavs ķermenis iztur pozu, ka redzi it kā no malas kā Ego sprauslādams to ciešs, kļūdams arvien mazāks un nevarīgāks, bet tu pats esi tikai kā dvēsele –kā absolūta mīlestība, kura aug.
Lūk, tāda ir mana augšana kopā ar jogu un es esmu pateicīga Tijai par to, ka viņa mani (un ļoti daudz citu jogotāju) caur šo jogas ceļu ved ar tik milzīgu mīlestību.
Ar bezgalīgu mīlestību,
Inese