Vēlreiz par mērķiem jeb „kas lācītim vēderā”


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien gatavoju atbildes uz cālis.lv iesūtītajiem jautājumiem par vizualizēšanu un nākotnes veidošanu, un līdz ar to nevilšus aizdomājos kāda ir tā atšķirība, kad apzināti uzstādām mērķus, vizualizējam un stādam nākotnes plānus, un kad esam gatavi to visu palaist un ļauties Augstāko spēku vadībai.

Un nonācu līdz dažādām pārdomām, par kurām ar Tevi gribu padalīties.

Likumu un likumsakarību izpratne nosaka, ka mūsu nākotnes notikumi sākotnēji rodas smalkajā plānā, kas cieši saistīts ar mūsu zemapziņas informāciju un mūsu domām, un pēc tam materializējas dzīvē. Tātad –vienalga vai mēs vizualizējam vai to nedarām, uzrakstam mērķus vai neuzrakstām, nākotne rodas saistībā ar mūsu domām un to, kā mēs tās vadām. (tātad ir jābūt pārliecinātam par savu domu virzību)

Ja cilvēks uzraksta mērķus un veido vizualizācijas kolāžas, tas viņam palīdz fokusēt domas un enerģētiku konkrētā virzienā un palīdz periodā, kad varbūt viņa enerģētika ir bijusi pārāk izkaisīta, jeb varbūt domas bijušas pārāk saistītas ar apkārtējo notikumu ietekmi. Tomēr, mērķu formulējumi un kolāžas tik un tā nebūs stiprākas par zemapziņas informāciju. Tā ir lēnām jāsakārto.

Lai vieglāk būtu saprast, paņemsim konkrētu piemēru – sieviete grib iepazīties ar savu īsto un vienīgo, iemīlēties, dibināt ģimeni un būt laimīga. Viņa godīgi saraksta šā gada mērķus un uztaisa vizualizācijas karti, bet iekšēji tās bailes, neticība un šaubas ir tik lielas, ka ir spēcīgākas, par jebkuriem uzrakstītajiem mērķiem.

Cita versija būtu, ja caur šiem mērķiem un caur attieksmes maiņu, viņa sakārtotu savu zemapziņu līdz tam, ka ticētu mērķu sasniegšanai. Lai šo ticību iegūtu tiešām ir jāsajūt, ka n-tie mērķi ir sasniegti un ka šis viss tiešām darbojas pēc „konkrētas shēmas”

Cits piemērs -  cilvēks ir iekļuvis parādu un kredītu jūga, un nu saraksta mērķus, ka ir finansiāli neatkarīgs, kā pelna 100 000 gadā un uztaisa vizualizācijas kolāžu, kas to apstiprina. Bet nākošā dienā atnāk paziņojums no bankas, pēc tam no kredīt piedzinējiem, pēc tam no privātiem aizdevējiem un pēc tam vēl kašķis ar ģimeni un ikdienas trūkums – un uzrakstītie mērķi un kolāža nepiepildās.

Kāpēc?

Tāpēc, ka apziņas un zemapziņas informācija ir stiprāka par uzrakstītiem mērķiem un kolāžu.

Ar mērķus rakstīšanu vien un kolāžas uztaisīšanu vien ir pa maz.

Ir jāmainās enerģētikai, ir jāmainās domāšanai, ir jāizmainās attieksmei un ir jāiegūst ticība un pārliecība, ka patiešām viss, ko es gribu un ceru sakārtot un iegūt, ir iespējams.

Lai mērķi piepildītos, lai tos būtu iespējams sasniegt, ir vairāki priekšnoteikumi. Un pirmais no tiem ir, ka zemapziņas informācija sakrīt vai ir ļoti tuvu šiem mērķiem. Ka ticība (ka tā būs) ir tieši tikpat liela kā mērķi. Ka sevī burtiski sajūti, ka esi jau šos mērķus sasniedzis. Ka jūties, tā it kā jau viss būtu noticis.

Šim brīnišķīgi noder laimes terapija un viss, ko mēs šeit darām. Ja esi laimīgs un mīlestības piepildīts, ja esi pārliecināts, ka esi visu bagātību, mīlestības, veselības un vislabākās nākotnes vērts, tad iegūsti brīnišķīgu platformu, lai tas viss materializētos un realizētos dzīvē.

Un tieši tad, kad iegūsti šo sajūtu un patiešām sāc saprast, ka Dievam tavā dzīvē viss ir iespējams, un tad, kad atceries stāstu par egli (no Dainas raksta), ka Dievam no augšas viss labāk redzams, tad pēkšņi saproti, ka vari tos mērķus nerakstīt un vizualizācijas netaisīt.

Un tu tik un tā zini, kurp ej. Un tu tik un tā zini, ka Augstākie spēki tevi vada. Un tu pilnībā paļaujies, jo zini, ka tava zemapziņa ir sakārtota un tajā nav graujošu baiļu. Vai arī ja ir, tad tu zini, ko darīt un kā no tām tikt vaļā. Tevī ir miers un paļāvība un bezgalīga vēlēšanās darīt labu sev un Dievam par godu. Un darīt to vislabākajā iespējamā veidā – ja iespējams, tad caur savu misijas darbu, ja vēl ne, tad caur misijas apziņu par katru darbu, ko dari.

Un šai periodā saproti, ka jebkura mērķa uzstādīšana tevi bremzē, jo tu varbūt nesaskati pietiekoši tālu. Tu varbūt sevi ierobežo tikai uz šo mērķi, bet Dievam mērķi tavā dzīvē ir daudz tālāk. Un tad tu saproti, ka vari katru dienu no sirds darīt savu darbu un atbildīgi un ar mīlestību dzīvot savu dzīvi un vērot cik daudz laba ar tevi notiek.

Kāpēc?

Tādēļ, ka arī šobrīd tu esi fokusējis savu apziņu, domas un enerģētiku konkrētā virzienā – virzienā uz Augšu un uz Iekšu. Tu visu laiku esi saistīts gan ar savu dvēseli gan ar Dievu. Un kamēr vien šo saikni nepazaudē, tikmēr skaidri vari sajust, kā Augstākie spēki tevi vada. Un tu vienkārši Viņiem netraucē. Tu ļaujies un vēro, tu esi laimīgs, jo izdari daudz vairāk kā būtu iedomājies darīt. Ar tevi notiek notikumi, kurus tu pat nebūtu iedomājies lūgt.

Reiz Lazarevs kādā lekcijā teica – īstā lūgšana ir bez vārdiem. Tā ir tikai bezgalīgas pateicības un mīlestības vibrācija.

Bet ja šī saikne kaut kad pazūd, tad atkal jāsāk ar savu spēku pārbaudi un uzticēšanos sev un savai varēšanai – ir jāuzstāda mērķi, jākoncentrē enerģija, jāveido attiecības ar Dievu un viss aiziet pa apli. Vai pa spirāli. Tas jau atkal atkarīgs no mūsu augšanas (un brīžam krišanas atpakaļ).

No austrumu enerģijas skaidrojumiem tas saistīts ar Tamaz , Radžass un Satvu. Lai izkļūtu no Tamaz – ir jāiziet caur Radžass (mērķu uzstādīšana un sasniegšana) un tad var piekļūt Satva enerģijai. Par to jau esam runājuši citā rakstā.

Es novēlu Tev jebkurā no šiem posmiem sajust saikni ar sevi (savu dvēseli un īsteno būtību) un Dievu un ticēt virzībai, kurp ej.

Ar mīlestību,

Inese

Komentāri (174)  |  2012-01-22 22:31  |  Skatīts: 16876x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Sofija* - 2012-02-02 18:57
Vaira.
Varbūt es tik tiešām vēl neesmu tam gatava. Kad būšu, tad drošvien lēmumu pieņemšu nešaubīgi. Tā jau ir, mēs vēlamies satikt otro pusīti un tikai tad pieņemt lēmumu būt ar viņu, jo jābūt lielai drosmai, lai lēmumu pieņemtu aiziet no vīra pirms esam kādu satikuši, vienkārši uzticoties dzīvei, ka noteikti tikšanās notiks, bet tad jābūt 100% pārliecībai, ka tas tiešām tā būs, jo citādi var arī nenotikt. Šobrīd nemaz nevaru pieņemt lēmumu aiziet no vīra, jo esmu bez darba un kur tad man iet? Šādos brīžos tik tiešām ir ļoti labi, ja tuvs cilvēks blakus un protams, ka es to novērtēju un esmu ļoti pateicīga Dievam, bet laimīga es tā pa īstam neesmu, un ne jau tikai tāpēc, ka esmu bez darba, es piekrītu Inesei, ka sievietei svarīgāk par visu ir attiecības. Es neticu tām sievietēm, kuras saka, ka ir pašpietiekamas, domāju, ka tie ir meli. Cik daudz ir piemēru ar sievietēm, kurām ir brīnišķīga karjera, nauda, pašas skaistas, bet laimes kā nav tā nav, jo nav tā īstā, vienīgā blakus, un to nevar aizstāt ar reiz pa reizei kaislīgām, seksuālām attiecībām, no tā kļūst vēl grūtāk. Lai gan par to gatavību runājot, tā var arī nekad nebūt gatavai ko mainīt savā dzīvē, tā man bija ar darbu. Vienā darba vietā nostrādāju ļoti ilgus gadus, sen jau sapratu, ka vairs nav tas ko gribētos, izaugsmes vairs nekādas, bet darbs ''kaulus nelauž'', alga arī laba lieta un kur nu vairs pēc 40 ko mainīt......., jaunie jau nevar pie mums atrast darbu.Tā nu es, rutīnā ieslīgusi, strādāju un nekādi nevarēju saņemties vienkārši aiziet prom, kamēr dzīve man piepalīdzēja, vienkārši ''izstūma'' mani no komforta zonas. Var jau būt arī tā, ka pats nevari saņemties, tad dzīve tev piepalīdz.

Vaira* - 2012-02-02 19:20
Redzi Sofij,tās ir tavas atbildes uz taviem jautājumiem,bieži mēs tās zinam,bet baidamies tās saskatīt,es esmu savā dzīvē daudz drosmīgu soļu spērusi un aizvien to daru,nebaidījos ar 3maziem bērniem aiziet atstājot visas materiālās lietas vīram,pat alimentus nemaksāja,bet tikai un vienīgi esmu pateicīga Dievam,tici tam,ka viņš parādīs to ceļu īstajā brīdī,bet ir vēl kas-tas kurš atradis,tātad meklējis..šis domu grauds man pielipināts pie datora,tos salieku,kamēr iegaumēju,un kad vietā nāk cits vienkārši nomainu....bet jārod Sofij sevī to spēku,tikai nežēlo sevi,jo tikai tad mainīsies,kad pati mainīsi,tāpat vien nenotiek...bučiņas tev uz vaidziņa!!!

Sofija* - 2012-02-02 20:18
Vaira, paldies par atbalstu! Es apbrīnojumu Tavu drosmi uzsākt visu no nulles ar trim maziem bērniem. Malacis! Laikam jau tas ir tas labākais, atstāt visu, un sākt no nulles, tad vismaz nav pārmetumi sev, ka esi kādam kaut ko parādā. Lai palīdz Dievs saskatīt tās zīmes, kas ir ik uz soļa, kļūt redzīgākam un dzirdīgākam, lai spētu izvēlēties ideālāko no šīs dzīves scenārijiem! Cik tas ir vareni, ka mēs viens otram esam, šeit es domāju cilvēkus, vienmēr taču ir kāds eņģelis blakus, kas uzklausa un sniedz atbalstu, jo tā jau ir, mēs paši visu zinam, vienkārši reizēm ir nepieciešams lai kāds atgādina par to, ko patiesībā tu jau zini. Paldies Tev, Vairiņ! Un tomēr, lai katrai mums ir īstais vīrietis blakus, un lai šī mīlestība ir patiesa un bezgalīga!!!


Vaira* - 2012-02-02 20:25
Pilnībā piekrītu teicienam-Dievs ir radījis cilvēkus dzīvei divatā!!!Inesīte seminārā teica skaisti,kas man palicis prātā-mīlestība ir tad,kad mēs mīlam sevi un dalamies ar šo mīlestību,tad otrs pacels tevi savās plaukstās....

xxx* - 2012-02-03 01:57
Sofija.
Es mēģināšu tev atbildēt no savas dzīves pieredzes skatījuma, bet nu tā taustoties pa plānu ledu ....
Pieļauju, ka iepriekšējās dzīvēs vai pieņemsim šajā dzīvē pa dzimtas līniju ( tas viss ir saistīts) cilvēciskā mīlestība starp vīrieti un sievieti, kaislība ir likta augstāk, par mīlestību pret Dievu.
Ar tām sajūtām attiecībās, kuras tev šobrīd ir dotas iespējams māca tev pazemību, pieņemt ar mīlestību to kas tev ir šobrīd, saprotot to kas ir pats labākais tavai dvēselei. Dvēseles labumi atšķiras no cilvēciskajām vēlmēm.
Šobrīd ir milzīgs protests, ja man būtu TĀDAS attiecības, tad es dotu un dotu pasaulei. Uzdod sev jautājumu, ja šobrīd tev iedotu TĀS attiecības, vai tu neaizietu šo attiecību dievināšanā. Iespējams , ja šis attiecības tev iedotu šobrīd, tu atņemtu dzīves enerģiju bērnu dzīvēm, aizejot attiecību dievināšanā un kaislībā.
Ir jāmācās ziedot, pieņemt, ir jāmācās pazemība Dieva gribas priekšā. Saskatīt Dievišķo gribu jebkurā dzīves situācijā, necīnīties pret, bet pieņemt caur mīlestību.
Un varbūt ar laiku TĀ mīlestība uzplauks arī šajās attiecībās, vai arī tiks dotas citas ... tas jau ir Viņa ziņā, kas mums ir labāk.



Sofija* - 2012-02-03 03:18
xxx paldies par viedokli. Es pieņemu ar mīlestību to, kas man šobrīd tiek dots, es katru dienu par to pateicos, bet runājot par ziedošanos un pazemību, manī rodas pārdomas. Mēs apzināti vai neapzināti bieži vien atkārtojam savu vecāku likteņus un dzīves uztveri. Mani vecāki kopā nodzīvoja vairāk kā 40 gadus, bija uzticīgi viens otram kā laulātais pāris, dzīvoja kā jau lielākā daļa viņu paaudzes cilvēki. Audzināja bērnus, gāja uz darbu, visiem spēkiem mēģināja savilkt kopā galus, lai mūs varētu izskolot un pabarot, viss it kā pareizi, bet nebija viņu starpā tā lielā, skaistā mīlestība, vismaz cik atceros, mamma šad un tad nobirdināja pa kādai asariņai, pārsvarā piekāpās tēvam, lai nav strīdi, un klusu darīja visus mājas darbiņus, lai tikai mājās miers un saticība, tā tik tiešām bija ziedošanās mums visiem. Tikai ar gadiem, kad mēs jau bijām savās ''ligzdās'' māmiņa atļāvās tēvam arī pateikt ko skarbāku, pastrīdēties tā skaļāk un beidzot izteikt visu, ko par viņu domā. Tā viņi nodzīvoja savu mūžu, pārsvarā ziedojoties mums bērniem, mūžu bez īstas mīlestības. Tagad es to saprotu, un man ir ļoti žēl, ka tā bija. Manī šobrīd ir pārdomas par to, ka cilvēki kopā nodzīvo savu mūžu bez īstas un patiesas mīlestības, it kā bērnu un sabiedrībā pieņemto stereotipu dēļ. Bet vai bērni no tā ir ieguvēji, ja viņu vecāki tā arī pa īstam nav un nevar būt kopā laimīgi? Es tomēr vēlos, lai mans bērns ir tā pa īstam laimīgs, un vienīgais, ko es tur varu darīt, būt pozitīvs piemērs tam , ka tas tik tiešām ir iespējams. Es jau sen ar sevi strādāju, pilnveidojos, ko tik neesmu darījusi, mana laimes terapija jau ir ilgi, reizēm šķiet pārāk ilgi............

xxx* - 2012-02-03 03:26
Sofija, palasi

- С.Н.Лазарев - ЧБ.Книга 04.ВР. Ответы на вопросы - 2009 год

Var sameklēt internetā, varbūt kaut kur arī grāmatnīcās var nopirkt. Iespējams ka tur atradīsi atbildi .

Vaira* - 2012-02-03 03:28
Sofij,mīļā,un atkal tu sev atbildēji,ko tu patiešām negribi,tāpat tu zini,ko tu gribi...malacīte,risinājumam ir jābūt,ats noteikti būs.Es zinu,ka bērni grib redzēt mammu laimīgu,arī tad,ja viņi klusē..visu saprot..

Baiba* - 2012-02-03 03:41
Sofij, nodefinē, lūdzu, kas priekš Tevis ir īsta mīlestība? Kā tā izpaužas pāra attiecībās? Kā Tu uzzināsi, vai tā ir īsta mīlestība vai nav?

Diāna* - 2012-02-03 08:38
Sofija, es te tā ļoti šo tēmu par mīlestību un neapmierinošām attiecībām cilāju saistībā ar sevi. Man tā pieredze ir diezgan krāšņa - savā ne īpaši garajā mūžā esmu iemanījusies šķirties no veseliem četriem vīriem. Katrās attiecībās bija kaut kas, kas mani neapmierināja. Šobrīd, nu jau kādu pusgadu īpaši gremdējoties savas personības dzīlēs, arvien lielāku pārliecību rodu, ka mana karma ir iemācīties mīlēt vispār. Nu tomēr laikam taču ir tā, ja mums kaut kas tiek dots vai netiek dots, tam ir kāds ļoti nopietns iemesls, kāda dziļa mācība, kas jāapgūst.

Kaut kur pavisam nesen dzirdēju (vai lasīju?), ka visvairāk mīlestība ir vajadzīga tieši tam, kuru mīlēt ir visgrūtāk.

xxx* - 2012-02-03 16:51
Diāna,
Tavos vārdos , ka visvairāk mīlestība ir vajadzīga tiem, kuru mīlēt ir visgrūtāk, ir ļoti liela patiesība.
Tie kas mūs apvaino, tie kas dusmojas, tie kuri nīgrojas, tie kuri ir agresīvi u.t.t., tie cilvēki ir lielā enerģijas trūkumā. Viņi vienkārši ir jāmīl. Jā, ir jānorāda uz viņu izdarībām, tā ir ārēja izpausme, bet sirdī pret viņiem ir jābūt mīlestībai.
Ir viegli mīlēt baltus un pūkainus, bet šos atskabargainos cilvēkus .... šeit arī parādās cik liela un cik patiesa ir mūsu mīlestība.

Vaira* - 2012-02-03 17:14
XXX,mīļā,palīdzi izprast situāciju ar neapzināto vampīru darbā,vai man nemitīgi jāpilda viņš un kas man ar to jāsaprot...es jau laiku netieku skaidrībā..

xxx* - 2012-02-03 17:42
'Vaira,
Man nav konkrētas atbildes.
Man vecāmamma bija šads vampīrs. Izaicināja uz strīdiem, mēs reaģējām, viņai bija labi , mēs atkal tukši.
Kas mums toreiz palīdzēja?
Uz viņas izaicinājumiem reaģējām ar jokiem tajās reizēs kad neuzķērāmies uz viņas āķa. Kādu reizi lieks uzmanības apliecinājums. Principā nevajag viņus barot ar enerģiju, bet kausēt ar mīlestību. Tad vai nu pamazām šie cilvēki atverās, vai arī pazūd no redzesloka.
Ko mums vampīri māca? Grūti pateikt.
Manā gadījumā, jau domājot par šo pēc gadiem. Tas bija kā signāls , ka esmu diezgan noslēgta uz attiecībām, uz konfliktu risināšanu uz došanu. Reaģēt ta reaģēju uz konfliktiem, bet nerisināju. Cilvēku rīcību saistīju ar viņu būtību. Vēl tagad ir reizes, ja ir kāda konflikt situācija, es gribu norobežoties no šī cilvēk kopumā.
Principā caur vecomammu mācijos nodalīt viņas rīcību no viņas kā cilvēka.

Sofija* - 2012-02-03 17:44
Mīlestība-dižākais spēks! Par to nav ne mazāko šaubu, un arī par to, ka jāmīl ir viss un visi, tā jau arī ir tā vienotība uz kuru mēs visi tiecamies. Un tad, kad reiz pienāks brīdis, kad mēs vienādi skatīsimies uz visiem, gan uz nabagiem, gan karaļiem, gan oligarhiem, gan nīgriem večukiem, gan suņiem, gan arī uz tiem, kas ēd suņus, tikai tad, mēs būsim patiesi apgaismoti, bet līdz tam vēl ir ko iet. Bet tas nav tas, par ko šobrīd šeit runāju, šājā diskusijā es runāju par vienkāršu sievietes laimi būt kopā ar savu īsto vīrieti. Par drosmi, kā mainīt savu dzīvi, kā būt pa tiesi laimīgai kā sievietei, manuprāt šeit uz Zemes tas ir ļoti svarīgi, citādi mēs neesam patiesas ne pret sevi, ne pret citiem un ik pa brīdim iezogas šīs skumjas, ka varētu taču būt savādāk.......... Es tik tiešām apkārt redzu ļoti daudz skumju sieviešu, kuras nav kopā ar savām īstajām pusītēm, un patiesībā ne tikai sieviešu, arī vīrieši ir vientuļi. Cilvēki tā īsti nav lamīgi, bet baidās pārmaiņas (acīmredzot arī es tai skaitā).


Ilva* - 2012-02-03 17:52

Vaira
Šie cilvēki, kas it kā mums atņem enerģiju...ir kā uzmācīgas "mušas""...viņi neatkāpsies, kamēr mēs neesam atbildējuši uz viņu uzmācību. Tās ir robežas, ko mēs paši pieļaujam vai sev par godu nepieļaujam. Caur afirmācijām varam programmēt sevī pārliecības platformu, ka mēs rīkojamies pareizi. Pirms vairākiem gadiem arī man tā bija. Un tiklīdz es sevī sajutu pārliecību tie cilvēki atkāpās.
Lai izdodas.

Vaira* - 2012-02-03 18:05
Mīļš,paldies!Zini,20gadus ar šo cilvēku strādāju kopā,sēžam vienā kabinetā,galdi kopā.Apmēram 5gadus atpakaļ parādījas galvas reiboņi,pat ar ģībšanu,nesapratu,kas notiek,protams tie regulāri atkārtojās,es to uztvēru kā mācību savā dzīvē un sāku šo sevis izzināšanas ceļu,kad manas vēlmes nesakrita ar rīcību."Sī sieviete man bijusi kā mamma,es viņai kā meita,zināja par mani visu,jo dalījos.Pieļauju,ka viņa man pieslēdzās tajā brīdī,kad sāku vākt info kā sakārtot sevi,lai kļūtu labāks cilvēks sev un apkārtējiem.Ja man tuvs cilvēks nebūtu to pateicis,es nezinu,kad būtu sapratusi,tagad es redzu,analizēju,ja jūtos enerģijas pilna,padalos,bet brīžiem ir situācijas,ka viņa netiek klāt,tad viss iet pa gaisu.Apstiprinājums tam bija tāds,pagājušā gadā aizbrauca uz sanatoriju un nākošā dienā saslima,uz visu to laiku.Zinu ka kaut kā man jāpaskaidro,jo viņai ir jau 72 gadi,sen taisās pensijā gadu no gada,bet...ļoti grūta situācija,bet zinu,ka nevēlos nemitīgi dalīties...vēl vakar meditācijas laikā sūtīju viņai mīlestību,paldies xxx!

Vaira* - 2012-02-03 18:09
Sofij..gan vīrieši,gan sievietes vēlās mīlēt un būt laimīgi...izvēle ir mūsos pašos.

xxx* - 2012-02-03 18:13
Sofija, es tevi ļoti labi saprotu. Tu raksti tieši tos vārdus, kas skanējam arī manā galvā, īstā pusīte, sievietes laime, bērniem vajag laimīgu mammu u.t.t. un tad man tas likās tas tik pareizi un tik cilvēciski saprotami.
Šodien es saku ka tā bija mana kaisle, mana iekāre, mans ego, kas runāja. Tai laikā es šo savu sievietes laimi liku augstāk par pazemību ( te nav runa par upura lomu), augstāk par dievišķo. Ka attiecībās es saskatīju savu piepildījumu, nesaprotot, ka nejau attiecības piepilda mani kā sievieti, bet gan es pati ar savu būtību, ar ticību mīlestībai.
Atļaušos citēt Koelju ... Mīlestība nemainās, mainās tikai vīrieši....
Atrodi mīlestību.

Ilona* - 2012-02-03 18:19
Es lasu un domāju, ka katram savs. Kāds meklē ideālo vīrieti un tā visu dzīvi, kāds meklē ideālo darbu, kāds ideālo ienākumu daudzumu, jo visi iepriekšējie nekādi. bet shēma jau visam vienāda - vienā un otrā gadījumā mēs nenovērtējam to un attiecīgi nepasakamies Dievam par to, ka iedevis mums to, kam esam gatavi.

Sofijai - Cilvēki tā īsti nav lamīgi, bet baidās pārmaiņas - viņiem vēl nav īsti slikti, vēl var iztikt, kad būs, tad būs arī pārmaiņas. Ļoti maz cilvēku paši ir gatavi pārmaiņām, tās parasti mums uzsūta dzīve.

Es arī kādu labu brīdi biju vientuļa - nemelošu, tas bija varen jauks laiks manā dzīvē. Nē, es neskrēju pa klubiem, bet es kārtīgi sportoju, studēju, lasīju, ceļoju, gulēju cik ilgi gribēju, skatījos pa TV, ko gribēju, daudz strādāju, daudz ciemojos.

Es kādā vietā atradu informāciju, ka dzīves neveiksmīgās situācijas jāsaraksta uz lapas un jāatrod tām kaut kāds vienojošais, tracinošais elements. Tad arī loģiski varot atrast to savu "baļķi", kas noslēpies paša acīs. Es meklēju darba jomā un atradu.

Ilona* - 2012-02-03 18:26
xxx Mīlestība nemainās, mainās tikai vīrieši. - lieliski pateikts. Tā tas arī ir. Es nezinu, vai mans vīrs ir mans ideālais vīrietis. Vai viņam ir trūkumi: JĀĀĀĀĀĀ.
Bet tie trūkumi ir lieliski - tie mani audzina. Tie mani māca SEVI MĪLĒT, jo, ja es nemīlēšu sevi, tad tie trūkumi mani iznīcinās. Jo lielāki trūkumi, jo vairāk māca. Esmu pateicīga gan vīram, gan Dievam. Bet ja nemācīšos no šī vīra, nāks nākamais, iespējams skarbāks. Es negribu pārbaudīt. Karmiskās mācības.

Inese* - 2012-02-03 19:03
Sofijai-
Laimes terapijā mums ir likums-lai iegūtu to, ko gribi, iemīli to, kas tev ir.

Jagribi villu pie jūras, iemīli savu vienistabas dzīvokli. Iekārto to, samīļo to, padari viņu par oāzi tuksnesī.

Ja gribi īstu kaislīgu skaistu mīlestību, Tev jāvar atvērties tai jau šobrīd.

Manā dzīvē bija periods, kad ar vīru dzīvoju kā ar brāli. Man vīrs toreiz teica, ka viņš jūtās kā skapis mājās - kurš tur vienkārši ir.
Es nesapratu par ko viņš vispār runā. Es taču esmu tik laba sieva. Kur viņš vēl tik labu ņemtu. ;)))
Un tad mani dzīve sāka sist un lēnām to vīru (kuru es nonovērtēju) ņemt nost. Mani spieda pie zemes un es mēģināju turēties, Mana ģimene bruka un es pēkšņi, caur milzīgām zaudējumu sāpēm, sāku saprast, ka es taču viņu mīlu ne tikai kā brāli. Es lasīju Lazarevu un ļoti vēros vaļā dievišķajam un tai pat laikā tīri praktiski sāku "kalpot" savam vīram. Es rūpējos ar mīlestību, esgaidīju ar mīlestību, es ļāvu nodarīt sev sāpes -ar mīlestību.
Manā gadījumā - es viņu zaudēju ar mīlestību.
Pavisam.
Bet es toreiz caur šīm zaudējuma, pieņemšanas, piedošanas sāpēm iemācījos mīlēt.
Domāju, ka pirms tam es gaidīju, ka man vienkārši kaut ko dos. Varbūt citu vīrieti, varbūt to pašu, bet lielāku mīlestību. Es vienkārši gaidīju. Man likās, ka man tas pienākas ;))
Tā tas nenotiek.
Lai kaut ko saņemtu - ir jāsāk dot.
Un tikai tad, kad es iemācījos mīlēt, manī atvērās spēja paņemt pretim milzīgu, skaistu, kaislīgu un dievišķu mīlestību, kas mani ceļ un nevis gremdē.

Sofij, lai mainītu sevi un savu dzīvi, lai iegūtu milzīgu lielu skaistu mīlestību, Ir visu laiku sevī jāvaktē to, ko xxx rakstīja:
lai cilvēciskā mīlestība starp vīrieti un sievieti un kaislība netiktu likta augstāk, par mīlestību pret Dievu.


Sofija* - 2012-02-04 02:23
Runājot par sevi, es ilgu laiku esmu ''lidinājusies'' virs zemes, mācījos, nodarbojos ar visādām garīgām praksēm, meditēju, pilnīgi biju piemirsusi, ka pirmkārt esmu sieviete, jo esmu šeit uz Zemes, nevis citās dimensijās. Kaisli un visu cilvēcīgo biju atstājusi novārtā, jo šķia, ka Dievišķais ir kas augstāks, tīrāks, netverams, es tik tiešām dzīvoju kā pa mākoņiem, bet šobrīd man ir žēl tā laika, kad es biju aizmirsusi, ka pirmkārt es esmu sieviete, un ka savus skaistākos gadus esmu ''nomeditējusi''. Kas tad ir tas Dievišķais, tā ir pati dzīve, tā ir spēja būt patiesi laimīgam, domāju, ka tas arī ir tas, ko no mums vēlas Dievs, lai mēs būtu laimīgi. Mans gadījums drošvien nav tas, kad kaisle tiek vērtēta augstāk par dievišķo, gluži pretēji, es biju aizmirsusi par savu kaisli un par to, ka ir bezgala skaistas attiecības starp vīrieti un sievieti, un arī tas, ja ir no visas sirds, ir dievišķi. Gribu teikt, ka man ir ļoti žēl, ka es ilgu laiku biju viena, domādama, ka kaisle ir kas zemāks par dievišķo, bet tagad saprotu, ka viss ir viens.


Inese* - 2012-02-04 03:48
Bet vai nevar būt tā, ka Tu pārāk ilgu laiku esi centrējusies uz sevi un savam vīram vispār necik lielu uzmanību neesi piegriezusi?
Vai jūs meditējāt un augāt kopā? Vai viņš arī to visu darīja?
Vai arī viņš bija blakus, rūpējās, uzturēja, atbalstīja un garīgā ziņā palika iepakaļ?

Man tomēr nepamet sajūta, ka ir jāsāk ar sava vīra novērtēšanu.
Un caur šo novērtēšanu var atvērties ļoti skaista mīlestība :)

Semināros vairākkārt ir minēti tādi gadījumi un man škiet, ka Daina reiz par šo tēmu uzrakstīja ļoti dziļu rakstu (vai varbūt kaut kur kādu komentāru).

Sofija* - 2012-02-04 04:38
Ir jau taisnība Tev, Inesīt, es šo izaugsmes ceļu eju viena, bez vīra, tas arī varētu būt viens no galveniem iemesliem, kāpēc mēs tā pa īstam neesam kopā, bet es tur neko nevaru darīt, es visādi centos viņu aizraut, bet viss velti, viņu tas neinteresē un tur neko nevar darīt, viņš uzskata, ka tās visas ir glupības un lieka naudas tērēšana, patiesībā jau es viņu par izmaksām neinformēju, jo, ja viņš uzzinātu, cik daudz es naudas esmu iztērējusi visiem šiem kursiem, praksēm un mācībām, viņš būtu dikti dusmīgs. Nu nevaru es piespiest cilvēku pa varītēm mainīties, bet es esmu savādāka, es vairs neesmu tā, kas biju pirms 20, 10, 5 gadiem, un intereses mums jau sen ir atšķirīgas, mēs pat ēdam katrs ko citu. Vīram patīk šad tad iedzert alkaholu, man tas savukārt nepatīk, viņš to zin, bet nekas jau nemainās, es vienkārši to pieņemu un sen vairs nestresoju, kādreiz
ļoti pārdzīvoju un raudāju, bet tas ir izsāpēts. Man ir ļoti nepatīkami, iedomājoties tuvību ar cilvēku, kurš ir dzēris, bet par cik tās vairs nav, tad es atlaižu savu nepatiku, pieņemot, ka tā ir viņa izvēle.Ja jāpieņem kāds svarīgs lēmums, tad es esmu tā stiprā, drosmīgā, bet cik ļoti man gribētos būt ''zamužem'', tas ir latviskotā variantā aiz vīra, aiz viņa stiprā pleca, lai izjustu to, ka es esmu sieviete maiga, mīļa un saudzējama un man blakus ir stiprs, drosmīgs, vismīļākais vīrietis uz kuru vienmēr var paļauties. Vai tas ir daudz prasīts? Vai tā ir kaisles dievināšana"? Nu nē taču, tā ir vienkārši cilvēciska vēlme būt laimīgai. Es cenšos vīru novērtēt, jo redzu viņā ļoti daudz labu īpašību, it sevišķi pēdējā pusgada laikā, kad man iet grūti, viņš ir ļoti labs, bet tas visu vēl vairāk sarežģī. Ja, vēl pirms gada, es skaidri zināju, ka vēlos iet prom, tad tagad tas kļūst arvien sarežģītāk. Tā jau arī ir tā mana lielākā dillema, ko darīt, samierināties ar to, kas ir, vai tiekties pēc pilnības?
Paldies visām meitenēm par atbalstu, jūs tik tiešām esat fantastiskas, bet acīmredzot es arī, jo esmu jūs šeit satikusi! Lai prieks un laime ir ar jums!

Ilona* - 2012-02-04 05:05
te ir plaša diskusija par to, kā pareizi ir mīlēt savu vīru un savu ģimene. Lasot komentārus par dievišķo mīlestību, nu nezinu, man rodas sajūta, ka mēs vispār mīlēt tā īsti nemākam. Vīriešus nemīlam, jo viņi ir primitīvi, tā vietā visu savu mīlestību veltam kaut kam citam - bērniem, darbam, izaugsmei.
bet skarbā realitāte ir tāda, ka vīrs nejūtas mīlēts, ja viņu vienkārši nesamīļo un patiesi neatbalsta - nu nevar tad atmosties viņa vīrišķība. Vīrišķība ir kā zieds, kas izplaukst no sievišķības pumpura. kamēr nav sievišķības, nebūs arī vīrišķības.





Lapa | [1] [2] [3] 4 [5] [6] [7] |

Atpakaļ