sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PSRISJOLKOVA
Jau kādu laiku domāju kā lai Tev aprakstu to, kas ar mani šobrīd notiek. Un vai vispār vajag aprakstīt. Un tā nu atlieku un atlieku un pati mainos un mainos, līdz skatos, ka jaunāko rakstu sarakstā vairs nav neviena manējā.
Stāsts būs par augšanu. Par ļaušanos. Par Dievu. Par mērķiem un vēlmēm, kuras vairs nav.
Vai esi domājusi, ka mūsu garīgais ceļš un mūsu pašu attīstība patiešām ir saistīta ar nepārtrauktām pārmaiņām, kuras notiks neatkarīgi no tā, vai Tu to gribi vai nē. Un ka Tev pašai atliek vien noskatīties kā pati esi mainījusies.
Atceros, ka pirmajā jogas nodarbībā iesācējiem, mums Tija teica – sākot nodarboties ar jogu, notiks tādas pārmaiņas, ko pats pat nebūsi gaidījis.
Lūk, tad nu man Tev ir jāsāk stāstīt par šīm pārmaiņām.
Gan jau, ka nu jau Tu mani pazīsti itin labi. Visu mūžu esmu bijusi ārkārtīgi mērķtiecīga un skaidri zinājusi, ko gribu sasniegt. Vienmēr esmu centusies savu dzīvi sakārtot jomu pa jomai un darījusi gan teorētiski, gan praktiski visu tā, lai rezultāts būtu. Esmu par to aprakstījusi grāmatā. Esmu ar to dalījusies šeit – mājas lapā. Un mans uzstādījums patiešām lielā mērā ir bijis – „es esmu savas dzīves autors” un atrotītām piedurknēm varu censties un darīt pašu labāko, ko vien spēju sev un Dievam par godu, lai savu dzīvi sakārtotu. Esmu veikusi dažādus rituālus un attīrīšanās kūres, esmu taisījusi dārgumu kartes un rakstījusi mērķus, esmu izlasījusi kaudzēm grāmatas, kuras palīdz mums būt veiksmīgākām personībām. Un ne tikai izlasījusi, bet patiešām to visu dzīvē pielietojusi un patiešām sasniegusi tos rezultātus, kas bija paredzēti. Nopirku Robina Šarmas grāmatu „Līderis bez titula” un lasot varēju māt ar galvu līdzi katram teikumam, ka jā – tā tiešām viss ir. (Man ar Šarmu vispār ir viens informatīvais kanāls un ļoti bieži izdomāju un uzrakstu kaut ko, ko izrādās viņš citā pasaules malā raksta grāmatās vai runā semināros).
Un te pēkšņi manī viss mainās. Es saprotu, ka tad, kad uzlieku sev konkrētu mērķi vai izlemju kādu konkrētu vajadzību vai vēlmi, tad es sašaurinu savas iespējas. Tad iecentrēdamās tikai uz to, es nepamanu, ka Dievam uz mani ir daudz lielāki plāni. Ka gribēdama kaut ko savu, neuzzinu ko no manis vēlas Dievs un kur viņš mani vada.
Es paņemu citu grāmatu – Nīls Donalds Volšs „Sarunas ar Dievu” un pašā sākumā izlasu „....ja tu lūdz un centies izlūgties, tad ir daudz mazāka varbūtība, ka tu pieredzēsi to, ko tavuprāt, esi izvēlējies, jo ikviena lūguma atbalsta doma ir tā, ka tev taču nav tā, ko tu vēlies. Šī atbalsta doma kļūst par tavu realitāti”.
Vienreizēji. Te melns uz balta ir pateikts, ka lūdzot kaut ko, mēs paši esam izvēlējušies „upura” pozīciju, centrēdamies uz to, kā mums nav.
Šis teikums, kā arī viss pārējais, kas tajā grāmatā ietverts, maina manu dvēseli un manu attieksmi tik strauji, ka vienīgais, ko spēju ir baudīt un ļauties. Tas viss ir diametrāli pretēji manam līdzšinējam dzīves uzstādījumam. Bet acīm redzot, ka tas iepriekšējais pakāpiens ir bijis ļoti vajadzīgs un nu ir noiets, un nu jākāpj augstāk un jāmēģina iejusties jaunā pakāpē. Tas viss priekš manis ir vēl tik jauns, ka nespēju par to runāt un dalīties. (šis ir mans pirmais mēģinājums)
Un tā nu es šogad neesmu uzrakstījusi nevienu mērķi. Un tā nu neesmu uztaisījusi dārgumu karti. Un nav man konkrētu plānu, kas būtu jāizdara tieši šogad (vai turpmākajos piecos gados). Es vienkārši baudu katru sev doto dienu un ar pateicību un prieku par dzīves pārpilnību to dzīvoju.
Es, protams, vadu ļoti daudz semināru un tie uzrodas arvien no jauna vēl un vēl. Un es, protams, lasu ļoti daudz grāmatu un rakstu, skatos filmas un klipus, bet vēl, lai tā īsti saprastu, kas ar mani notiek, man ir vajadzīgs laiks, kad daru vienkāršas, bet mīļas lietas. Piemēram, es esmu sākusi adīt, jo bērns ir palūdzis pašadītu džemperi. Un daru to tik rūpīgi un mīļi, ka man šķiet, katrā rindiņā ieadu kādu labu domu vai mīlestības gabaliņu. Esmu piedalījusies vīra tēta istabas remontā un mantu kopšanā un pārkārtošanā, kamēr viņš pats ir slimnīcā. Un arī to daru ar tādu sirsnību, ka ir skaidrs, ka tas ir arī manam tētim par godu.
Esmu iemācījusies ļauties un nepārraugu visu, kas notiek mājas lapā. Kādreiz biju izlasījusi katru komentāru un katru sarunu, bet tagad brīžiem ir tā, ka to vairs nevaru paspēt. Un tā labākā sajūta ir tā, ka tas tiešām man nav jādara. Ka sarunas notiek pašas no sevis. Ka meitenes viena otru atrod un sniedz palīdzīgu roku, lai soli pa solim kopā izietu kādu situāciju. Es uz to visu paskatos un vienkārši saku Dievam paldies. Es nevis kontrolēju situāciju un enerģētiski to turu, bet gan ļaujos Dieva vadībai un vēroju.
Mani šā brīža secinājumi (un laiks secinājumiem vēl ir ļoti īss), ka lietas notiek vairāk, ātrāk, straujāk un rezultatīvāk, bet bez tādas kā iekšējas piepūles un saspringuma.
Nu, pateikšu tikai vienu piemēru – man katru mēnesi parasti bija diezgan jānopūlas, lai pierunātu manu grāmatu tirgotājus ieskaitīt kādu naudu par sen jau pārdotām grāmatām. Tas bija saistīts ar vairākiem telefona zvaniem un diezgan asām pārrunām (jo arī man jau jāveic tālākie maksājumi par savukārt jaunajiem pasūtītajiem metieniem). Bet tagad – vai nu Volša iespaidā, vai tiešām savas jaunās attieksmes dēļ, es kaut kā jūtu, ka viss vienkārši būs kārtībā un nezvanu un neinteresējos par to naudu. Un pienāk konkrētie datumi un viss tiek samaksāts. Tātad es nonāku pie tā paša rezultāta vai pat vēl labāka, bez nekādas piepūles, tikai baudot savu brīnišķīgo dzīvi un Dieva pasaules pārpilnību.
Vai es vispār neko nedaru?
Daru.
Es varbūt, ka strādāju vēl vairāk kā iepriekš. Bet tie ir konkrēti „beržamie” un attīrāmie darbi, vai radošie darbi adot, vai tagad rakstot. Es vienkārši katru dienu ļaujos Dieva vadībai. Un tā es tieku tālāk.
Es turpināšu par šo domāt un to visu baudīt. Un pēc kāda laika Tev izstāstīšu kurp tas mani ved:)
Sūtu Tev daudz mīļu domu!
Mīlestībā,
Inese
