Es šodien atveru Pavasara studijas mājas lapu un saprotu, ka reiz jau man šāda sajūta ir bijusi: mums nepieder pat tas, ko paši radām. Mēs to izaudzējam un palaižam pasaulē un viņš (tas) dzīvo savu dzīvi ar vai bez tevis.
Cik jocīga sajūta.
Atceros, ka pirmo reizi šo sajūtu piedzīvoju, kad iznāca mana pirmā grāmata. Tā bija tik ļoti īpaša sajūta, tāds brīnums, tas viss bija tik privāti un tik cieši saistīts ar mani. Un vienā seminārā viena dalībniece paņēma pildspalvu un sāka tajā rakstīt savas piezīmes. Es biju šokā. Es gribēju apstāties un teikt, ka tā taču nevar. Kā var rakstīt ar pildspalvu grāmatā, kā var pasvītrot un zīmēt, kā to var. Manā grāmatā.
Un tad ieelpoju un izelpoju. Un pilnīgi ar prātu saprotu, ka tā vairs nav mana grāmata. Tā ir viņas. Un viņa to lieto tieši tā, kā es biju to reiz izsapņojusi – kā rokasgrāmatu. Un tas nekas, ka es nekad nerakstu savas piezīmes grāmatā. Viņa raksta. Un viņa dara tā, kā viņas laimes terapijā ir jādara.
Un mana grāmata dzīvo savu dzīvi jau bez manis. Un kāds tajā rakstīs, un kāds viņu mīļos, kāds ar to nositīs mušu, bet kāds turēs uz plaukta kā uz altāra.
Man nekas no tā vairs nepieder. Ir jāiemācās palaist. Kā bērnu, kuru tu visu laiku auklēji, turēji pie rokas, bet te viņš jau paaudzies skrien pa savām darīšanām, un te –vēl paaudzies, jau aiziet savā dzīvē.
Un tāpat man šodien bija ar māja lapu. Gandrīz divus gadus es te rakstīju viena pati. Es zināju katru rakstu un tēmu, bet tagad skatos, kā meitenes diskutē par mantrām un skaidri sajūtu, ka tas nekā nav saistīts ar mani.
Bet zini, kas ir visjaukākais?
Ka uz to visu noskatos ar milzīgu mīlestību un laimi. Ir beidzot skaidra tā sajūta, ka Pavasara studija vairs neesmu tikai es. Ka tā patiešām ir studija, kurā tiekamies visi kopā un griežam šo enerģijas svārstiņu pozitīvā virzienā.
Man patīk tas, ko jūtu. Man patīk apzināties, ka tā ir Dieva un Visuma kārtība – radīt, audzēt un palaist, jo tā ir labāk.
Es gaidīšu nu jau citus lektoru rakstītos rakstus un noteikti ar laiku mēs izveidosim sadaļu „Lasītāji runā”, jo šad tad saņemu tik ļoti skaistas vēstules, kuras pilnīgi žēl, ka ir domātas tikai man un ka neviens cits šos skaistos stāstus neuzzin. Esmu gatava šādu patiesu stāstu autoriem piedāvāt iespēju rakstīt šeit.
Ja Tu gribi, varam mēģināt jau tagad. Ja Tev ir kāds īpašs temats vai stāsts sūti to mums un mēs mēģināsim to likt mājas lapā un skatīsimies kas no tā visa mums sanāks.
Samīļoju Tevi!
Inese
