sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
Tikko kā saņēmu jautājumu – „kā labāk iepazīt sevi?” un secināju, ka tik vienkārši nemaz nevar ne atbildēt, ne izstāstīt. Ja jautātu „kā iemīlēt sevi?”, tad tur man atbilde skaidra – dari visu ar mīļumu, pieņem sevi, vēro sevi ar mīļumu un redzēsi kā ar katru dienu sev kļūsti tuvāka un svarīgāka. Bet....”iepazīt sevi”....nu man šķiet, ka šis ir viens no uzdevumiem, kas mums dots visai dzīvei. Kaut kādā formulējumā tā faktiski ir dzīves jēga – jo iepazīt sevi dažādās pieredzēs tieši nozīmē to, ko mēs te uz Zemes darām.
Es sēžu šobrīd un domāju – cik es sevi pazīstu. Cik par sevi vispār zinu? Kas notiek manā ķermenī? Kas smalkā plānā? Kas zemapziņā? Klau – nu pilnīgi neatbildami jautājumi : )) Katrā ziņā ar prātu es to visu saprast nevaru. Vienīgais, kā var mēģināt sevi iepazīt, ir apzināties, ka es esmu. Apzināties, kā es jūtos. Un apzināti sevi...vadīt vai mainīt tai virzienā, kas liekas vērtīgi.
Mēs varam apzināti vairot gaismu. Apzināti vairot mīlestību. Protams – varam darīt arī pilnīgi pretēji un brīžiem tas sanāk tikpat apzināti kā neapzināti.
Un ir jau tas teiciens, ka nav labas vai sliktas pieredzes. Ir tikai pieredze. Tātad ir pieredze tad, kad mēs dusmojamies. Ir pieredze, kad esam priecīgi. Ir pieredze, kad mums ir skumji vai bēdīgi. Ir, kad kaut kas sāp. Un ir kad esam līksmas, laimīgas un mīlestības piepildītas.
Vai kāda no tām ir nederīga un nevajadzīga? Droši vien ne. Bez skumjām mēs varbūt nemaz nezinātu, cik prieki ir patīkami. Un citreiz arī skumšana ir patīkama. Un ilgošanās. Un bēdāšanās.
Vai esi domājusi, cik bēdīgās dziesmas ir skaistas. Un kāpēc? Cik afrikāņu spiričuēli ir dziļi un skaisti! Bet tos taču sacerēja un dziedāja vergi. Iedomājies – važās iekalti ķermeņi ar tik brīvām milzīgām dvēselēm, kas dzied par ilgām, par brīvību un mīlestību. Vai tad nav skaisti?!
Es dažreiz domāju par mūsu dvēselēm, kad tās nav iemiesojumā. Viņas ir absolūtā brīvībā (mēs sakām debesīs) un var izvēlēties kādu dzīvi vien grib. Kādu pieredzi vien grib. Un vienreiz viņa izvēlas ko vienu, citreiz ko citu. Vienreiz ir vīrietis, citu reizi sieviete, vienreiz dzīvo garu mūžu, citreiz īsu. Vienreiz grib būt karaliene, citu reizi vergs. Un nevar vēl zināt kura no dzīvēm ir smagāka un kura ierobežotāka. Taču arī tas viss ir tādēļ, lai sevi labāk iepazītu.
Ja šādi dziļi un filozofiski paskatās uz savu dzīvi, tad faktiski viss, kas ar mums notiek ir ļoti vērtīgi un nekādu melno un balto svītru nav. Viss ir mūsu pieredze, kas bagātina mūsu dvēseli un personību.
Ja cilvēks ir vientuļš – viņš izbauda vientulības pieredzi. Ja pāra attiecībās – tad šo kopā būšanu. Un arī tas var būt gan laimīgi, gan caur ciešanām. Viss atkarīgs no tā, kuru pozīciju izvēlies.
Es savā dzīvē esmu izvēlējusies – laimi, prieku un mīlestību. Vēl vairāk – esmu izvēlējusies palīdzēt arī citiem tā dzīvot. Lai gan apzinos arī to, ka varbūt kādam citam vērtība un šīs dzīves pieredze ir kas cits. Visticamāk, ka tad mēs nesatiekamies. Jā – tas arī ir viens cits interesants domājams temats par paralēlām pasaulēm tepat starp cilvēkiem.
Lai iepazītu sevi, personīgi es, ļoti bieži ko savā dzīvē mainu. Un caur šo mainīšanu es nonāku līdz savam konkrētam modelim, kas kādu laiku ir vērtība un ..... tad...atkal ir jāmaina.
Tā ir ar nodarbošanos. Tā ir ar dzīves stilu. Tā ir ar dzīves ritmu. Tā ir ar kaut kādām ārējām izpausmēm, personības pilnveides metodēm utt. Man ir sava stabila vērtību sistēma, kura visu laiku saglabājas kā skelets jeb ķermenis – bet tās drēbes uz tā ķermeņa mainās.
Kāpēc?
Lai iepazītu sevi, lai iegūtu vēl vairāk pieredzes. Lai es uzzinātu kā vairot un papildināt savu vērtību sistēmu caur vēl plašāku amplitūdu.
Vienīgais, ko tiešām pēdējā laikā vaktēju – lai visa šī mana rosīšanās ir radoša, nevis graujoša.
Visu var darīt. Tikai tam jābūt ekoloģiski (ekoloģiski nozīmē, ka tas ir labi man, Zemei, cilvēkiem, pasaulei- kā saka manam un kopējam labumam). Lai nevis graujam un paliekam vājāki un švakāki, bet gan lai mūsu enerģētika aug.
Un tad vēl ir vērtīgi skatīties –iekšējos un ārējos procesus. Dažreiz liekas, ka cilvēkam visa ārējā pasaule grūst – un tieši tad šis cilvēks iekšēji ļoti aug. Un otrādi. Ja ārēji viss zeļ un plaukst, bieži vien cilvēks aizmirst par savu iekšējo spēku un paliek vidū tukšs un sažuvis. Un tad, protams, ka tas ir tikai laika jautājums, lai ārējais arī sagrūtu. Savukārt tad, kad iekšējais un ārējais, abi sagrūstot, novienādojās-tad iekšējais spēks un enerģija sāks augt un ar laiku sakārtosies arī ārējais. Šī formula strādā vienmēr. Tāpēc arī tiek dotas krīzes. Tāpēc arī ir it kā šis baltās un melnās svītras. Tas ir tikai tādēļ – lai vienmēr iekšējais spēks būtu lielāks un enerģija plašāka, kā ārējā tās izpausme (manta, darbi, attiecības, veselība, ģimene, bērni utt. – viss, kas ir mūsu katra dzīvē). Lai iegūtu ko klāt – jāaudzē iekšējā telpa, lai to varētu saņemt un ar savu enerģiju uzturēt. Tiklīdz enerģija samazinās, ārēji kaut kas tiek atņemts nost.
Kāpēc?
Lai nesagrautu cilvēka enerģiju pavisam.
Un tiklīdz viņš/a atjaunosies, tā atkal dos klāt.
Es zinu – es vairākas reizes dzīvē esmu izdzīvojusi šos paisumus un bēgumus. Un caur to iepazinusi sevi tik tālu, ka zinu, cik svarīgi ir rūpēties par savu iekšējo enerģētiku. Un savukārt par ārējo tieši tik daudz, lai tā nepārsniedz iekšējo.
Lai Tev brīnišķīga diena, nedēļa, vasara!
Ar mīļumu,
Inese
