sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Kad biju maza un pusaudžu gados, man vienmēr bija „paaudžu konflikts” ar savu tēti. Viņš nevarēja ciest, ja mēģināju audzēt garākus nagus, vai valkāt garākus svārkus, vai uzkrāsoties, vai......Nu vārdo sakot, viss, kas man toreiz bija ļoti aktuāls, lai ātrāk izskatītos pieaugušai, tas viss viņam nepatika un +/- mums radās konflikti uz līdzenas vietas. Un, protams, ka tie bija citi laiki – bija padomju visdziļākais režīms, kad uz skolu gāja formās, bērni kosmētiku nelietoja un par dāmām netaisījās. Un tomēr, tomēr – kaut kāda mode bija un iekšējās prasības vienaudžiem arī un vajadzēja izskatīties smukāk, krutāk un kaut kā izcelties – to nu nevar noliegt.
Atceros, ka savukārt mans tētis stāstīja, ka viņa tēvs nevarējis izturēt pieguļošas rūtainas bikses, kas bijušas aktuālas 50tajos gados. Viņiem ar nav gājis vieglāk.
Interesanti, ka domāju, ka mani jau gan tas neskars, līdz sāku ievērot, ka mūsmājās bērnam 12 gadu vecumā uzacis paliek arvien šaurākas, acis katru dienu, pat mājās esot, uzkrāsotas, un nagi ar gelishu nolakoti (kur neko nevaru teikt – pati tai nagu krāšošanā piedalījos). Un šorīt, kad mēģinām parunāt par tām uzacīm un skropstu krāsošanu, tad....bez Ego samērīšanās un „lūpas uzmešanas”, protams, neiztiekam. Jo....visiem citiem ļaujot un skolā visi tā dara, tikai mums mājās, lūk, citi likumi utt.
Un tai brīdī, es goda vārds, pilnīgi redzu, kā mans tētis man no debesīm pasmaida, jo....tie ir mani vārdi bērnībā. Tā ir tā pati situācija – tikai nu jau es pārstāvu vecākus un esmu neizpratnē „vai tiešām?”. Un var jau teikt, ka man toreiz bija 15 vai 16 gadi, bet viņai tagad ir 12. Būtība jau nemainās. Mēs dzīves laikā izejam tieši tās pašas situācijas no abām pusēm un pats interesantākais, ka apbrīnojami precīzi izbaudot tā otra cilvēka sajūtas.
Starp citu – tas ir viens no Visuma kārtības likumiem. Tiklīdz nošausmināsies vai savā egocentrismā iecirtīsies ar ļoti skaidru pozīciju „ka es nesaprotu, kā tā var”, vari būt pārliecināts/a, ka pēc brīža (varbūt pēc gadiem) dzīve piedāvās precīzi tādu pat situāciju, tikai ar iespēju pabūt otrā pusē.
Jau tagad esmu izgājusi krietnu porciju no tā, ko savā laikā vienkārši neesmu spējusi ne pieņemt, ne saprast. Un ir man vēl krietni daudz kā tāda, ko šai ziņā mācīties. Un ir arī tādas situācijas, kuras vēl arvien, liekas priekš manis neiespējamas. Un tad pie sevis pasmaidu....nu...ja ne šajā, tad citā dzīvē, gan jau, ka būs jāizdzīvo, ar pilnu nesapratni un nosodījumu no citiem.
Tieši savās domās (vai varbūt eņģeļu sarunās) ar tēti šodien pārrunājām – diez kāpēc tā ir, ka, kamēr esi iekšā tai situācijā, ir tik neiespējami saprast citu pozīciju. Tu esi iekšā tai savā paštaisnumā un tev no sirds liekas, ka tu taču dari pareizi, un pēcāk izrādās, ka tāda pareizi jau nav.
Starp citu – šādā izrunāšanās metode ļoti palīdz sakārtot pagātnes situācijas un attiecības. Un arī tagad, sarunājoties, man šad tad sariešas asaras un šad tad kamols ir kaklā, bet tas ir tikai dēļ pārmērīgām emocijām un prieka, no mīļuma, kas ir visapkārt man un manām domām, kad vienlaicīgi skatos tagadnē un pagātnē. Kad redzu vienlaicīgi sevi pieaugušu un mazu un situācijas ir identiskas.
Interesanti, ka vienmēr biju domājusi, ka tad, kad izaugšu, es noteikti būšu savādāka, kā mani vecāki. Un tagad saprotu, ka „ābols no ābeles tālu nekrīt” un daru precīzi tā, kā mana mamma vai tētis, un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar to vai tā ir pareizi vai nē. Vienkārši – tieši tā liekas vērtīgi.
Bērnībā radītā vērtību sistēma izpaužas tagad.
Un atskatoties ir tik saprotami, kā vecāki cēla māju un iekopa dārzu, kā audzināja mūs trīs un kā paspēja savu dzīvi dzīvot, kā brauca ekskursijās (gluži tāpat kā mēs šogad – uz Krimu) un kā bija aizrāvušies ar dažādām teorijām un atklāsmēm. Jā – cik precīzi viss iet pa riņķi. Pa spirāli.
Ir tik viedi un labi to tā apzināties. Un domās parunāt ar tēti....debesīs.
Samīļoju Tevi šodienas harmonijā un novēlu arī Tev savās sajūtās sakārtot un „pabarot” savas saknes. Jo tikai tad, kad ir spēcīgas saknes, būs stipri zari, lapas, ziedi un augļi.
Ar mīļumu,
Inese
