sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRIJOLKOVA
Īstenībā ir tā, ka nezinu, ar ko sākt. Vai varbūt ar to, ka nekad neesmu piedalījusies šādā pasākumā, kādā tagad biju Krimā. Vai ar to, ka man vispār ne visai patīk nometnes un grupu kopēja dzīvošana. Vai ar to, ka līdz šim nekad nebiju pat domājusi, ka tāda braukāšana pa pasauli pie kāda no autoriem vai lektoriem uz mani maz attiektos.
Vārdu sakot – ja savās domās sev kādreiz esi pateicis „nekad”, tad gaidi to brīdi, kad dzīve sariktēs tev šo iespēju iziet šim nekad cauri.
Lūk – ar to arī sākās šis stāsts.
Pati būdama cilvēks, kas dalās ar savu pieredzi, kaut kā nebiju domājusi, ka man būtu nepieciešama kāda cita šāda autora, lektora vai skolotāja pieredze. Zināšanas jā. Es taču Siņeļņikova grāmatas lasu vismaz jau padsmit gadus. Bet tā, lai brauktu, iepazītos un apskatītu tuvāk – tā man līdz šim nebija ienācis pat prātā darīt. (Īstenībā es ļoti vaktēju, lai pārāk neietekmētos un mana laimes terapija nebūtu pārņemta no kāda cita) Bet reiz, kad kopā ar Uldi organizējām vīriešu semināru par bagātību un viņš ļoti iedvesmojoši stāstīja, cik daudz ieguvis viesojoties Krimā pie Siņeļņikova, man uzradās pašai sev jautājums – diez kāpēc gan es ar nevarētu turp aizbraukt. Parunājām ar vīru, un nospriedām, ka pieteiksimies.
Ja man jautātu kāds man bija mērķis – tad visdrīzāk to varētu nosaukt par pieredzes iegūšanu un paplašināšanu kā citi vada savas nodarbības, studijas un kā to visu savieno ar savu dzīvi. Tā kā man pašai ir sajūta, ka savas mājas mēs celsim tā, lai Pavasara studijai ar tur būtu vieta, tad man interesēja tieši šī bāze un kā tur tas viss saiet kopā ar dzīvi.
Uzreiz varu pateikt, ka Siņeļņikovs pats tur nedzīvo. Viņš atbrauc un kādām dienām, bet ģimenes māja viņam ir Simferopolē, kurpretim Svetoč nometne jeb bāze ir netālu no lauku ciemata kalnos. Mūsu kursa laikā viņš ar savu ģimeni bija klāt apmēram pusi no laika un dzīvoja gluži tādās pat mājiņās kā mēs visi, ēda pie mums kopīgā laikā un vietā, bija nepārtraukti klātesošs un jūtams, vadīja 4 dienu nodarbības no 10, plus vēl arī pasākumus, rituālus, noslēguma jautājumu un atbilžu daļu utt.
Šis kurss, kuru apmeklējām mēs, ir pats pamats. Tā arī to sauc par bāzes kursu un tur pamatā iemācās un nostiprina Siņeļņikova izstrādātu metodi, kuras laikā pārprogrammē (man nepatīk šis vārds, bet viņš pats to lieto) apziņu un zemapziņu citādam dzīves modelim.
Doma tā, kas aprakstīta viņa grāmatā (kas latviski iznākusi jau 2004.gadā un vēl arvien ir pārdošanā) „Potēšana pret stresu”, kā arī „Pozitīva nolūka spēks”. Ideja tāda, ka mūsu dzīves katras situācijas pamatā ir mūsu pašu pozitīvs nolūks. Arī to notikumu pamatā, kas mums pašiem galīgi nepatīk –arī to pamatā ir pozitīvs nolūks, kāpēc mums ir izdevīgi vai arī mēs paši gribam šo nepatīkamo situāciju radīt. Piemēram, ja bērns slimo, tad kāpēc mamma grib, lai bērns ir slims. Liekas pilnīgs absurds un mamma pati teiks, ka noteikti to negrib, bet, ja pastrādā ar šo Siņeļņikova metodi ar savu zemapziņu, tad atklājās, ka ir ļoti daudz labvēlīgu iemeslu, lai tā slimība neatkāptos. Piemēram, mammai ir iespējas izrādīt savas rūpes par bērnu, sēžot pie viņa gultas. Mammai ir iespēja parādīt, cik viņa ir laba mamma. Mammai ir iespēja nerisināt citas dzīves situācijas, jo taču ir jāsēž pie bērna utt. Un rezultātā nonāk pie tā, ka patiešām mamma pati rada šo bērna slimību.
Un šādi var izanalizēt pilnīgi katru situāciju, kas mūsu dzīvē trāpās jeb kuru mēs paši radām. Vārdu sakot – mēs tur bijām desmit dienas un katru dienu ņēmām pa kādai jaunai tēmai un šīs tēmas ietvaros analizējām savu dzīvi tieši saskaņā ar šo metodi.
Kā es vienmēr saku – sakārtojam dzīvi jomu pa jomai.
Pati tehnika nav sarežģīta. Apmēram, 9 soļu programma, no kuriem paši svarīgākie ir kādi 5.
Faktiski tos apguvām jau pāris pirmajās dienās un pārējais jau bija savas dzīves kārtošana un pārkārtošana, kā arī paradumu nostiprināšana.
Grupā mums bija 120 cilvēku, bet līdz ar trešo dienu sadalījāmies 60 un 60. Īstenībā ļoti optimāli. Nebija ne pa daudz, ne pa maz. Priekš praktiskām nodarbībām un tehnikām gandrīz vai labi, ka tik daudz jaudas un tik daudz ļaužu. Jā – viņa nodarbībās ir ļoti daudz iekļautas tehnikas, kur strādā pārī, pēc tam mainoties, pēc tam atkal mainoties utt. Vēl ir interesanti psiholoģiskās uzticēšanās treniņi, bet šķiet, ka to deva jau mūsu otrs pasniedzējs Aleksandrs un viņš tiešām arī ir psihologs un šķiet, ka pievienoja ko arī no citur iemācītā.
Es no viņa tiešām daudz ko paņēmu priekš sevis un savām prakstiskajām nodarbībām.
Mācības mums notika 5-6 stundas dienā. 2,5 no rīta un 3-3,5 vakarā. Tātad viss kurss ilgst 55-60 stundas + vēl vingrošana katru rītu 1,5 stundu un trīs meditācijas dienā. Pluss vēl kā ieguvums ir padzīvot tādā dienas režīmā, ēšanas režīmā un dzīves ritmā saskaņā ar kopējo programmu un dabas ritmu.
Mums patika. Mēs tiešām iespaidojāmies un iedvesmojāmies. Uzreiz varu teikt, ka Siņeļņikovs pats ir ļoti vērtīgs tieši vīriešiem. Viņš ir tendēts uz milzīgu disciplīnu un saprāta kontroli pār prātu. Kā viņš pats mums demonstrēja – saprāts ir prāta saimnieks kā saimnieks un sunim Un kā tikai prāts kaut kur grib aizklīst vai uzkundzēties, tā ir stingra komanda „sēdēt!” vai „atpakaļ!”. Dzīvajā tas izskatījās tiešām efektīvi un ir skaidri redzams, ka viņš pats tā dzīvo.
Arī viņa ģimene dzīvo ļoti konkrētā ritmā. Televizoru neskatās jeb laikam, ka bērniem ir atļauts stundu nedēļā skatīties (un arī tas ir konkrēti zināms ko tieši). Nekādu jauno tehnoloģiju bērniem nav. Telefonu (tikai zvanīšanai) viņš apsolījis dēlam nopirkt uz 12 gadu vecumu. Tieši tādi pat noteikumi ir viņa izveidotajai skolai Simferopolē. Arī tur IT tehnoloģijas tiek izmantotas tikai mācību nolūkos. Viņš uzskata, ka virtuālā pasaule nogalina mūsos sasaisti ar dabu.
Svetoč bāze ir ļoti skaists kalnos iekļauts ciematiņš, kur var dzīvot 120 ļaužu numuriņos un neierobežots skaits teltīs. Uz aci izskatījās, ka tur ir kādi 10 ha zemes, vīnogulāji, mākslīgi izveidots ezeriņš, kurā satek vairāki avoti. Viss skaisti radīts, tiek paplašināts un uzturēts. Interesanti, ka algotu darbinieku tur ir maz. Kādi 4-5. Pārējie brīvprātīgie, kas sabrauc atkal no malu malām (pārsvarā no Krievijas un Ukrainas) un par mēneša darbu tur, dabū iespēju bez maksas piedalīties kādā no kursiem.
Mēs esam apmierināti un gandarīti, ka bijām un paciemojāmies viņa valstībā. Es priekš sevis tiešām varu kādus 40% paņemt gan savām mācībām, gan darbam, gan savai attīstībai. Un vairāk jau arī nevajag – citādi var pazaudēt sevi.
Runājot par to apgūto metodiku – esmu saņēmusi ļoti daudz mudinājumu uztaisīt vienu kursu, kurā tad apgūtās zināšanas varu iekļaut programmā. Domāju, ka nākošo piektdien Pavasara studijā mēs uztaisīsim vienu tādu praktisko darbošanos, kurā tad nedaudz izstāstīšu par šo braucienu un Krimu, bet galvenais – iziesim cauri tai pārprogrammēšanas tehnikai. Tā tiešām ir laba un palīdz uz savu dzīvi paskatīties ar autora un saimnieka acīm, kā arī reāli izmainīt to, kas dzīvē traucē.
Galu galā, ja 10 dienas esmu mācījusies labas lietas, būtu grēks to tagad paturēt tikai savā zināšanā vien. Un savukārt viņu izmantoto vingrošanu pamācīties varat braukt pie mums uz Dubultiem rīta agrumā jebkurā no rītiem. Mēs parasti sākam 5.40.
Ar mīļiem sveicieniem, Inese
