Mainīties jau šodien


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Par laimes terapiju un par to, cik svarīgi ir uzņemties atbildību par savu dzīvi pašam un jau šodien, Pavasara studijā runājam jau četrus gadus. Tomēr ir tādi, cilvēki, kas mūs iepazīst un satiek tikai tagad. Un mēs jau zinām, ka priekš katra no mums – viss notiek īstā laikā un īstā vietā tieši tad, kad esam tam gatavi.

Un tā es saņemu un saņemu vēstules par to kā būt laimīgām, un te fragments no vienas no tām:

 Mūsu attiecības es varētu aprakstīt kā viļņveidīgas - ir vai nu neitrāla pozīcija, vai arī dusmu izvirdums, bet nekad, jā tiešām, nekad, nav bijusi laimes sajūta. Laime man asociējas, kad divi mīloši cilvēki ir blakus, sēžot blakus apskauj, ar prieku veicās visi mājas darbi, ir spēks pagatavot vakariņas, ir vēlēšanās rotaļāties ar bērniem, kaut ko veidot, darīt, vai vienkārši iziet visiem pastaigā. Bet man no tā nav nekā. Man ir visi ieroči - draugs, bērni, es pati, bet es nemāku, man nav motivācijas to visu likt lietā. dzīvē nekas nenotiek pats no sevis, mēs katrs pats esam savas laimes kalējs. Pēdējā mēneša laikā es pati nesaprotu, kāda iemesla pēc, palieku īgna, uzkliedzu uz bērniem, ar draugu vispār mēs runājam tikai ikdienas jautājumus - cikos vakarā izņemim bērnus, vai tev ir kādi plāni vakaram, vai uz brīvdienām atkal domā doties uz laukiem utt. Grūti to visu uzrakstīt, bet kamols kaklā šobrīd ir ĻOTI liels”.

Un es ļoti labi zinu, ka šī nav vienīgā šāda situācija un šī nav vienīgā tāda ģimene. Tādēļ droši vien, ka vēlreiz un vēlreiz mums ir jāparunā par atbildību. Ir tieši tā, kā šī meitene raksta – mēs katrs esam savas laimes kalējs. Tieši tāpat kā nelaimes kalējs. Un ja ilgstoši nenovērtēsim kāda tā ir laime, ka ir draugs vai vīrs, bērni, ģimene, attiecības, tad var gadīties ļoti traģiski un sāpīgi, ka novērtējam to tikai tad, kad viss ir izjucis.

Un tad būs ļoti konkrēts jautājums – kāpēc? Kāpēc tā notika? Kāpēc Liktenis ir tik nežēlīgs? Kāpēc Dievs tā soda?

Bet īstenībā – mēs paši radām savu dzīvi. Tieši tik laimīgu vai nelaimīgu kāda tā ir. Un pilnīgi viss, kas ar mums notiek, ir uz labu. Jeb kā Siņeļņikovs savās grāmatās raksta un savā kursā saka – katra situācija ir radīta ar pozitīvu nolūku. Katrs negadījums, neveiksme, nepatīkamā situācija un nelaime ir nepareizi noformulēts pozitīvs nolūks. Pietiek to apzināties un savā apziņā noformulēt savādāk, kā dzīve sāk mainīties.

Ir jāuzņemas atbildība par to, kā šodien Tu jūties. Neviens.....pilnīgi neviens cits nav atbildīgs (vainīgs) par to vai Tev šodien ir labi vai nē, vai esi vesela vai nē, vai esi labā garastāvoklī vai nē. Tiklīdz to saprotam, tā varam mainīties. Tad varam punkts pa punktam izdomāt un sakārtot apziņā ko un kā gribam, lai mūsu dzīvē saveidotos.

Tātad – šī meitene vēstulē ir pilnībā noformulējusi savas laimes sajūtu. Radījusi tēlu. Tad tagad ir tikai jāsāk pašai tā dzīvot.
Tātad drusku paanalizējam šo gadījumu. Viņa raksta –laime man asociējas, kad divi mīloši cilvēki apskauj viens otru.

Lūk – tas arī ir pirmais, kas jāizdara. Tātad – sajūti, cik ļoti gribas, lai samīļo, sajūti – cik ļoti gribas samīļot, sajūti mīlestības plūsmu. No sākuma to visu var tā izsapņot pievērtām acīm. Pēc tam dzīvē sākt īstenot. Ja gribi samīļot – mīļo. Neviens Tev to nevar liegt (ja nu vienīgi pašas stereotipi un bailes, ka nesapratīs vai atgrūdīs. Bet savukārt, ja ir tādas bailes, tad jāpastrādā ar savām bailēm. Arī tās Tev ir dēļ kā pozitīva. Vai nu Tevi aizsargā vai brīdina).

Tātad – pirmais ir nevis īgņoties, dusmoties, ka tā nav, vai gaidīt, lai būtu, bet gan sākt pašai dzīvot tādu dzīvi un radīt tādas situācijas, kādas gribi piedzīvot.

Ja gribi, lai veicās visi mājas darbi- tad sāc tos darīt ar mīļumu, rūpīgi izbaudīdama katru mirkli un katru darbiņu. Dari dziedādama. Sāc darīt ar prieku. Ar mīlestību. Ar pozitīvu enerģiju. Un arī apzinies, ka šobrīd vairo Gaismu un Mīlestību. Ka attīries pati un attīri māju. Ka ar mīlestību sapildies pati – un sapildi savus mīļos.

Ir spēks pagatavot vakariņas – starp citu...ja nav spēka, tad labāk vispār negatavot. Jo...ko gan Tu vari saviem mīļajiem dot? Kādu enerģiju tad tai ēdienā vari ielikt? Tikai savu nespēku, žēlumu pašiem pret sevi, nogurumu un īgnumu. Vai viņiem to vajag? Vai Tu viņiem to gribi dot? Protams, nē. Tādēļ ir vērts apzināties, ka gatavojot maltīti mēs patiešām tajā ieliekam visu, „ar ko savu ģimeni gribam sapildīt”. Tur jau ir tas sievietes spēks. Tur jau ir tā mūsu spēja piepildīt pasauli ar mīlestību.

Vai ziniet, ka cilvēks procentuāli visvairāk informācijas saņem caur gremošanas sistēmu? Nevis caur redzi, dzirdi vai citām maņām, bet tieši caur ēdienu un padzeršanos. Tātad – apzinies cik ļoti būtiski ir gatavot ar svētību un ēst ar svētību. Noskaitīt lūgšanu pirms ēšanas. Sapildīt maltīti ar dievišķu mīlestību. Un caur to – situācija ģimenē un mūsu mīļajos mainīsies.

Vēlēšanās rotaļāties ar bērniem – klau, ir tikai jāsāk. Ir jāapzinās, cik tas ir svarīgi un Tev pašai nozīmīgi. Parēķini, ka bērni ir mazi ļoti īsu laiku. Un paiet šis brīdis un viņi no ligzdas jau ir prom. Izmanto šo laiku. Baudi to.

Ļoti daudz, ko varam izmainīt caur apziņas paplašināšanos, izmainot sevi un notikumus jau šodien. Tu jau zini, ka viss sākas no mazumiņa. Izmaini kaut ko mazu šodien un Tu redzēsi kā tas ar laiku kļūst lielu izmaiņu atspēriena punktu.

Piemēram, es tikko kā esmu iesākusi šo agro celšanos. Ceļos 5os no rīta. Noskaņojos dienai. Vingroju pie jūras. Vakarā laikus eju gulēt. Varu aicināt Tevi šai pulciņā un mēs pat varam ik pa laikam ko uzmundrinošu viena otrai te uzrakstīt, lai zinātu, ka abas ejam līdzīgu ceļu.

Es diendienā samīļoju savu vīru. Bieži noglāstu. Sapaijāju, samīļoju. Es varu Tevi mudināt darīt tāpat savukārt pret savu draugu vai vīru.

Es daudz laika pavadu ar bērnu – mēs runājamies, sazvanāmies, kopā ejam par mums interesējošām vietām, modinot paijāju viņai pēdiņas utt.

Mēs varam mainīties kopā. Un tikai pašā sākumā tas būs tā nepierasti, bet ar laiku, tas kļūst par ieradumu un ikdienas dzīves sastāvdaļu.

Vēlot Tev prieku, laimi un mīlestību ik dienas,

Inese
Komentāri (2)  |  2013-05-14 18:42  |  Skatīts: 2515x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
mitote - 2013-05-17 07:29
Atsaakot celties 5.no rita sorit man bija parsteigums kapjot leja pa trepem uz juru zem trepem loznaja maz lapsas berns nu tik mazins ka es biju tik parsteigta ka nenofotagrafeju izskatijas ka bija aizlaidies pa kluso no mammas.Tads milums kamer es tur grozijos zagata saka tik skali uzvesties ka es sapratu ka vinja vinju sarga bet ta sajuta ka tu esi ar visu saistits un saja briniskigaja VISUMA.Kopibas izjuta...

inese - 2013-05-17 16:13
Man vispār ir sajūta, ka 5os no rīta ir pilnīgi sita džive, citi cilvēki un citi notikumi. Ka esi vairāk saistīts ar visu, kas notiek.
Mums te ir diezgan publiska tā pludmale, bet tik un tā no rīta ir tāaaaaada tuvības sajūta, ar katru, kas staigā, vingro, skrien vai meditē. Ar katru gribās sasveicināties un novēlēt labu dienu.
Esam ievērojuši, ka tie ir vienu un tie paši cilvēki un nu jau katreiz ar acīm meklējam, vai šie jau ir, vai tie jau skrien;))

Mīļi par to lapsiņas bērniņu. Cerams, ka viņš veiksmīgi satikās ar savu mamma:) Sūtu labās domas visiem. Arī mazajam bērniņam.


Atpakaļ