Sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
Autors: ANDRITA KRŪMIŅA
Meitenes,
Tikko uzliku vārīt ogu ķīseli, jo ārā sajutu vasaras elpu. Jāsteidz izlietot saldētavas krājumi, lai nav tā, ka svaigās ogas jau klāt, bet saldētās vēl ledusskapī.
Savā būtībā neesmu rakstītāja, bet gan runātāja. Runātais vārds man šķiet daudz dzīvāks un pilnīgāks. Bet tā kā 25. aprīlis vēl šķiet tik tālu, taču manī jau pāris dienas manī rosās radošais gars un vēlme dalīties dažādās domās un pārdomās, nolēmu Jums šo to uzrakstīt.
Pirmkārt, no sirds gribu Jums pateikt paldies par tikšanos Sievišķības skolas atklāšanas pasākumā, kur ikvienā no Jums saskatīju daļiņu sevis, līdz ar to sajutu Jūs ļoti tuvu esam.
Pa šo laiku saņēmu dažas ziņas no Jums, ka nevarat sagaidīt, kad sāksies mūsu kopīgās nodarbības. Tostarp, saņēmu ziņas no meitenēm Anglijā, kuras arī ļoti gribētu būt kopā ar mums.
Varu Jums pačukstēt, ka arī es nevaru sagaidīt, kad Jūs satikšu, jo patiesi ir tik daudz ko teikt un pārrunāt. Un ar katru dienu nāk klāt jaunas domas un idejas.
Piemēram, pēdējās dienās domāju par Inesītes akcentēto domu, ka mēs sievietes esam attiecībās ar it visu, ka tieši attiecības ir tās, caur kurām varam savu sievišķību līdz galam izpaust un rast piepildījumu.
Šīs pārdomas manī atkārtoti izgaismojās brīdī, kad kāds man nesen aizrādīja, ka lietot vārdu „uzrunāt” par lietām ir nepareizi. Turklāt šis vārds esot pat atzīts par 2012. gada nevārdu šāda lietojuma dēļ. Manī radās iekšēja pretruna, kas izpaudās kā mazs sievišķīgs kājas piecirtiens. It kā kāds censtos apdraudēt kaut ko man ļoti svarīgu un pašsaprotamu. Šis taču ir tipisks sieviešu vārdnīcas vārds, jo patiesi mūs var uzrunāt vai tieši pretēji neuzrunāt visneiedomājamākās lietas, vietas, notikumi. Un šāds izteiciens ne tikai par dzīvām būtnēm sievietēm ir pilnīgi neatņemams, jo mēs taču esam attiecībās ar visu. Kura no mums sarunājas ar savu automašīnu pirms tālāka ceļa? Kuru no mums uzrunā kāda īpaši skaista kleita veikala skatlogā? Kura no mums aprunājas ar istabas augiem tos aplaistot? Un kā ar ir pārtikas produktiem, kad tos izvēlamies? Mūs taču pavisam saklausāmi uzrunā tieši kāds konkrēts gurķis vai tomāts, vai maizes klaipiņš. Līdz ar to pasludināt šo vārdu par gada nevārdu, no sievišķības pozīcijām raugoties, manuprāt, ir grēcīgi.
Otra sajūta, ar ko gribu padalīties, ir Parīzes pavasaris. Pagājušajā nedēļas nogalē kopā ar savu vīrieti biju Parīzē. Un tas bija apliecinājums tam, ka sapņi piepildās. Pirmo reizi Parīzē biju pirms vairāk kā desmit gadiem ar tautisko deju kolektīvu, kad caurbraucot tur piestājām uz astoņām stundām. Toreiz šī pilsēta mani apbūra ar to, cik harmoniski tur vecais ar jauno sadzīvo, ar savu romantiski māksliniecisko garu un mīlestības pilnajām sejām. Un toreiz man radās sapnis atgriezties šai vietā ar savu mīļoto cilvēku. Kad pagājušajā nedēļas nogalē staigāju pa Parīzi, daudz domāju par sapņiem un par to, cik daudz un kā pašas veidojam savu likteni.
Meitenes, sapņojam un ļaujam sapņiem piepildīties! Iedvesmai sūtu Jums manis pašas kamerā iemūžinātu hiacinšu smaržu no Eifeļa pakājes...
Uz drīzu tikšanos!
&rita
