Būt pašai


Sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
Autors: INESE PRISJOLKOVA

 Cik sen jau neesmu tā apsēdusies un vienkārši ar Tevi parunājusies. Atceries, kā kādreiz – kad rakstīju katru dienu. Kad uzvārīju sev liepziedu tēju un tērzēju ar Tevi par šo un to un bieži vien par ikdienas lietiņām, pārdomām, notikumiem. Man patika tas laiks.


Vai Tev šobrīd ir laiks? Vai gribi padzert ar mani kopā tēju?
Reiz mēs tā darījām. Atceries?

Toreiz mana dzīve bija mierīgāka un notikumu dienā daudz mazāk. Toreiz es tikai vēl gribēju visu iegriezt. Un tagad, kad tas ir iegriezies, tad izrādās, ka man vairs nav laika tā pasēdēt un parunāt ar Tevi...par neko, par ikdienu, par jušanos, par sajūtām. Jā...par sajūtām.

Tagad katrreiz Tev rakstu, lai kaut ko jaunu izstāstītu. Tagad daudz rakstu par Pavasara studiju. Bet šoreiz....es vienkārši gribu padzert ar Tevi kopā tēju.

Vakar man bija diena pa māju un tās man vēl arvien ir vislaimīgākās dienas. Ir sācies skaists silts laiks un es grābu pērnās lapas, zāli nu...vārdu sakot, kopos pagalmā. Un es daros ar tādu patiku, ar tādu mīļumu. Plikām rokām ņemu un vācu tos ziemas mēslus un domāju kāpēc es tā daru. Ka jebkura sevi cienoša sieviete taču uzvilktu cimdus. Ka varbūt cita sevi cienoša sieviete samaksātu, lai to izdara kāds cits. Ka vēl kāda vispār par tādām lietām pat nedomā, jo uz viņu dārza darbi neattiecas. Domāju diez kāpēc es daru šādi – piekusdama, saskrāpēdamās, saķellējot rokas, nedomādama kā tas izskatās, bet toties....parunādamās ar skudrām, lazdu skariņām, eņģeļiem un tik ļoti izbaudot saikni ar šo mirkli, dabu un gadalaiku. Un tā atbilde manī nostājās priekšā kā dzīva bilde – nu tāpēc...ka tāda es esmu. Tāpēc, ka man tā patīk. Tāpēc, ka gribu darīt tieši tā, kā man patīk.

Un tad nu domāju tālāk –cik bieži man sanāk dzīvot un darīt tā, kā man patīk. Un cik bieži iekrist kādos stereotipos un sākt „pūst citā stabulē”. Un secināju, ka mana laime un mana harmonija ir tad, kad varu būt es pati, neatkarīgi no apstākļiem, cilvēkiem vai latiņām.

Man patīk būt tādai kāda esmu un paturēt sev iespējas mainīties. Ja šobrīd gribu būt „čmoriks” (Tu jau šo vārdu zini no grāmatas, vai ne?) – tad esmu. Un ja rīt gribēšu būt Dāma – tad būšu. Un pats vērtīgākais ir sevī apzināties, ka tava pašas iekšējā būtība jau nemainās. Ka tu esi tikpat vērtīga sporta tērpā kā balles kleitā.

Vai Tev viegli izdodas šo sajūtu noķert?

Man izdodas. Es to daru apzināti. Es dažreiz esmu uz trīspadsmit centimetru papēžiem un jūtos tik ļoti es pati. Un liekas, ka tas taču ir neiespējami. Nu priekš kam tas tev vajadzīgs? Bet man vajag. Man patīk. Un man ir svarīgi, ka mana iekšējā vērtība nepazūd ārējās formas ietekmē.

Un dažreiz tieši otrādi, kad forma man vispār nav svarīga, jo saturs ir taaaaaāāaaads, ka pats izveido formu.
Tikko kā klausos vienu autoru par maskām. Viņš saka, ka cilvēks dažādas maskas valkā dēļ tā, lai aizsargātu dvēseli. Lai katrs, kam nav slinkums, „neiespļauj dvēselē”. Un tāpēc pucējas. Un tāpēc smaida. Un tāpēc pērk dārgas mašīnas, pulksteņus, mājas vai arī tieši otrādi – dzīvo pilnīgā askētismā. Un tāpēc tās maskas ir labas.

Un tad es tā domāju...diez vai man arī ir maskas. Vai es to tā saucu. Man šķiet, ka nē. Es drīzāk to varu nosaukt par dažādām savām izpausmēm vai varbūt saucamajām sociālajām lomām  -jo katrā šai lomā, es, protams, esmu savādāka. Nu tas tāpat kā mums ir mājas apģērbs, sporta apģērbs, izejamais tērps utt. tā mums arī tās izpausmes ir dažādas. Bet vai tās ir maskas aiz kā noslēpties....hmm nezinu. Jāpadomā. Man vēl arvien šķiet, ka nē. Bet es zinu par ko viņš runā. Man tā ir bijis agrāk. Es patiešām zinu kā ir dzīvot ar mākslīgā prestiža sajūtu, kad tēls iet pa priekšu būtībai. Tagad man tas vairs nav svarīgi.

Tagad man ir svarīgi būt pašai. Tas ir mans lielākais šiks un glamūrs – būt pašai. Tas ir mans putukrējums, ko tikai tagad varu atļauties. Interesanti, ka šo nevar nopirkt par naudu un šo nevar dabūt reizē ar statusu. Spēja būt pašai rodas, kad no sirds iemīli sevi. Kad esi kopā ar vīru, kurš tevi mīl. Kad tavi tuvinieki tevi pieņem un saprot tādu, kāda tu esi. Kad tev izveidojas tāda droša aizmugure.

Tā ir vērtība.

Pieskandinu pie Tavas tējas krūzes : ) Man jādodas tālāk. Bija prieks ar Tevi parunāt. Un arī šie mirkļi ir vērtība.

Ar mīļumu, Inese
Komentāri (11)  |  2013-04-19 22:26  |  Skatīts: 3550x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
lauraw - 2013-04-19 23:30
Lielākā daļa cilvēku uzliek maskas, darbā ir jāsmaida un jāizliekas , ka ir labs garastāvoklis , kaut gan sirds sāp tā , ka raudāt gribas.Liela daļa sieviešu nevar iziet uz ielas neuzkrāsojušās. Tā arī sava veida maska.Bet man reiz ,kad gāju pa ielu pavisam bez kosmētikas viens vīrietis pateica- "cik skaista meitene" un tas nozīmē , ka varbūt tā kosmētika nemaz nav vajadzīga..? nezinu..no otras puses cilvekam ir jābūt sakoptam.bet kosmētikas kārta jau neliecina par sakoptību..aizrakstijos par šo:)))
Vispār ir tā, ka sabiedŗība no mums visu laiku pieprasa kādas maskas. Cilveks patiess var būt laikam tikai vienatnē , vai ar ģimeni. Es ļoti labi jūtos lauku mājā , kur apkārt mežš un nav ne jāģērbjas skaisti , ne kā citādi kādam jāizdabā:)
Bet ir cilveki, kuri nedomā , kas patiks citiem, bet teikšu ka līdz tam ir jāizaug.Ziniet, tagad nāk smiekli, bet kad man bija 18 gadu es nevarēju iziet uz ielas ar Maksimas maisiņu rokās:D
līdz limenim -BŪT PAŠAM ir jāizaug..

guntab - 2013-04-20 02:33
Tieši tā, līdz - BŪT PAŠAI ir jāizaug!
Domāju, ka cilvēkam, pirmkārt, ir jābūt Cilvēkam. Cilvēka tikums ir miers, ko rada brīvība no alkām par kaut ko tapt, būt, izrādīties un šāds miers rodas sirdī. Tad tu iemanto arī vienkāršību, jo vienkāršība patiesībā ir esošā izprašana. Ja paskaties uz cilvēku bez sava vērtējuma un ieraugi un pieņem viņu tādu, kāds viņš ir - ar krāšļiem vai netīriem nagiem, vari saukt sevi par vienkāršu cilvēku. Tas arī nozīmē dzīvot viegli arī tad, ja dzīve šķiet sarežģīta. Tad neradīsies vēlme ar kādu cīnīties, kādu uzvarēt vai kādam kaut ko pierādīt, uzbāzties ar saviem padomiem.
Man ir 50 un uzskatu, ka šis ir vislabākais mans vecums, jo varu nebaidīties izlikties muļķīga, nesaprasta. Mans moto - DZĪVE IR CEĻŠ un es nebaidos iet pa šo ceļu, smiedamās, raudādama, ticēdama, cerēdama un mīlēdama.

inese - 2013-04-20 02:47
Jā, es ar piekrītu, ka ir jāizaug.
Man šai tēmā ir gājis kā pa kalniem. Ir bijis periods, kad miskasti varēju iznest tikai tad, kad esmu pilnībā sataisījusies.
Ir bijis periods, kad nav nevienas zempapēžu kurpes vai zābaku un, reiz, kad mana draudzene pirka sev botas, ko ar suni staigāt, es biju pilnīgā neizpratnē - kapēc gan ar suni nevar iet tā skaisti...uz papēžiem.
(nu tagad, kad man ir suns, domas ļoti ir mainījušās) :)))

Pēdējā laikā es ļoti skatos uz cilvēka rokām. un man patīk visādas - man 'patīk, ja ir sastrādātas. Man patīk, ja ir ļoti koptas.
Secināju, ka agrāk man bija ļoti izteikta kategoriska nostāja. tagad vairs nav.

Jā...tikko secināju, ka ar gadiem (vai ar apziņas paplašināšanos) pazūd tas šausmu kategoriskums. un dzīve kļūst tiešām vieglāka.

Agrāk es ļoti daudz spēka patērēju par viskaut ko uztraucoties, dusmojoties un kategoriski iestājoties, ka var būt tikai tā.
Bet tagad saproti, ka var būt i tā, i tā :)) Un abējādi labi.

lauraw - 2013-04-20 03:18
Jā, es arī domāju, ka tieši šī apziņas paplašināšana ir svarīga. Agrāk es ļoti daudz noņēmos ar to, ka centos visiem pierādīt cik laba esmu un izpalīdzīga un centos būt tik perfekta līdz ārprātam. Tā arī ir bijusi vislielākā kļūda. Ka gribēju ielikt sevi un citus rāmjos -ko drīkst un ko nedrīkst. Un šausminājos par tiem, kuri darīja savādāk. Paldies Inesei un šiem rakstiem caur kuriem es sapratu, ka esmu darījusi aplam sagandējot attiecības ar sev mīļiem cilvekiem.Jo kurš tad var paciest manus spriedumus un baidīties tikai kaut ko izdarīt ne pa prātam. Pēdējā laikā daudz lasu informācijas interentā no dažādiem autoriem un cenšos atsvabināties no stereotipiem un šaurās domāšanas.

lauraw - 2013-04-20 03:19
ā, un vēlviens secinājums, ka ir jāļauj arī ģimenes locekļiem BŪT PAŠIEM! lai viniem nav jāliek maskas

illva - 2013-04-20 05:08
Ui....jāāāā...tas ir tik brīnišķīgi būt pašai.....))...man tas patīk, bet es vēl esmu procesā)))


inese - 2013-04-20 06:25
Jā, Ilviņ, mēs visu mūžu esam ceļā....pie sevis. Un kad sāk likties, ka jau sevi riktīgi pazīstam, tad izstrādājam ko tādu, par ko pašam jābrīnās.
Tā kā tas "būt pašam" vēl ar ir tāds stiepjams filozofisks jēdziens.
Cilvēks jau brīžiem vairs nemaz nezin kāds viņš un kas viņš ir. Mums apkārt ir tik daudz viedokļu, rāmju, etiķešu, pieprasījumu, gaidas....utt. Kā tu, cilvēks, lai saproti, kas tai visā esi pats ;)
Šite var aizfilozefēties pa dziļam.
Kā Ziedonis saka - no vienas puses un no otras puses. No kuras puses nauda ir nauda? no ģērboņa vai cipara puses.
Un tāpat ir ar mums pašiem, ka to šķautņu tik daudz, ka īstenībā jau nekad nevar zināt vai esam paši vai kāda iespaidā.


molekula - 2013-04-23 02:28
Un vēl Ziedonis saka - Nekas nav tik viegli, kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātām zīmēm.
Tas par to, cik mēs ļoti ietekmējamies un vadamies, kā citi....

litalita - 2013-04-23 23:54
Nesen par šo tēmu lasīju nelieli rakstiņu avīzē KultūrasDiena-Izklaide. iekopēju te dažas rindiņas: Sievietes uzdevums nav būt skaistai, slaidai, neglītai vai resnai.
Un tomēr - daudzu sieviešu apziņa, ka viņas neatbilst kaut kādām gaidām, nosaka to, ko viņas dara, ko ēd, kādā veidā cenšas būt seksīgas. Un tad šo gaidu rezultātā izjūt tik lielu trauksmi, ka sapucējušās nespēj pat sava darba pūliņus izbaudīt.
Sievietes nav objekti. Sievietes nav paredzētas vīriešiem. Sievietes paredzētas pašas sev. Un pieaugušas sievietes pašas nosaka savas robežas.
Sieviete pati var izvēlēties, kādai būt, kā ģērbties un ar ko veidot attiecības. Sieviete var izvēlēties lasīt, krāsoties vai vingrot.
Ir jāapzinās, ka mūsu sabiedrībā milzums resursu tērē, lai realizētu kādas cilvēku daļas fantāzijas, un savu vajadzību pēc šo fantāzijas realizēšanas pasniedz kā vispārēju dabas likumu.
Nedomāju,ka sievietēm būtu jāpārtrauc nēsāt augstpapēžu apavus vai lietot lūpu krāsu, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka pašām sievietēm ir jāizlemj, kad un vai to darīt. Bez bailēm neatbilst priekšstatiem."
Inga Gaile

inese - 2013-04-24 16:56
Tā jau tas viss ir. Bet vēl ir jārēķinās, ka ir bizness, ka ir sabiedriskā domā, ka ir ļoti daudz manipulatīvu struktūru, kurām ir nepieciešama auditorija.
Sievietes daba nosaka mūsu vēlmi būt skaistām. Līdz ar to šis ir ļoti labs veids kā ar mums var manipulēt un kā mūs var iespaidot. Un...nav jau viegli tam visam noturēties pretim.
Un .... ej nu un pēc tam sašķiro vai šito visu pašas gribam, vai kāds mums ir iestāstījis, ka mēs to gribam.

kristine - 2013-04-24 19:14
Es sāku būt es pati, kad uzņēmos atbildību par savu dzīvi, sajūtām, domām. Kad sapratu, ka galvenais cilvēks, kurš var mani mīlēt, pieņemt, saprast esmu es pati. Jeb tad, kad no ņēmējas sāku kļūt par devēju (vismaz cenšos). Te ir vietā Ineses piemērs par meiteni un picu, kuru viņa bieži citē semināros un kas ir ļoti trāpīgs. Tajā brīdī, kad mēs vairs negaidām mīlestību no pasaules, bet sākam to dot, tajā brīdī arī rodas drosme būt pašai, tas ir brīdis, kad mēs izaugam. Un tad arī nevajadzīgie stereotipi aiziet no mūsu dzīves. Kaut jāsaka, ka visu šo procesu vieglāk veikt, ja ir atbalsts, tāpēc paldies Inesei un visām Pavasara studijas meitenēm par rakstiem, padomiem, dalīšanos, atbalstu. Tas ir ļoti, ļoti daudz. Lai mīlestibas piepildīta visiem šī diena! :)))


Atpakaļ