Sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
Autors: INESE PRISJOLKOVA
Cik sen jau neesmu tā apsēdusies un vienkārši ar Tevi parunājusies. Atceries, kā kādreiz – kad rakstīju katru dienu. Kad uzvārīju sev liepziedu tēju un tērzēju ar Tevi par šo un to un bieži vien par ikdienas lietiņām, pārdomām, notikumiem. Man patika tas laiks.
Vai Tev šobrīd ir laiks? Vai gribi padzert ar mani kopā tēju?
Reiz mēs tā darījām. Atceries?
Toreiz mana dzīve bija mierīgāka un notikumu dienā daudz mazāk. Toreiz es tikai vēl gribēju visu iegriezt. Un tagad, kad tas ir iegriezies, tad izrādās, ka man vairs nav laika tā pasēdēt un parunāt ar Tevi...par neko, par ikdienu, par jušanos, par sajūtām. Jā...par sajūtām.
Tagad katrreiz Tev rakstu, lai kaut ko jaunu izstāstītu. Tagad daudz rakstu par Pavasara studiju. Bet šoreiz....es vienkārši gribu padzert ar Tevi kopā tēju.
Vakar man bija diena pa māju un tās man vēl arvien ir vislaimīgākās dienas. Ir sācies skaists silts laiks un es grābu pērnās lapas, zāli nu...vārdu sakot, kopos pagalmā. Un es daros ar tādu patiku, ar tādu mīļumu. Plikām rokām ņemu un vācu tos ziemas mēslus un domāju kāpēc es tā daru. Ka jebkura sevi cienoša sieviete taču uzvilktu cimdus. Ka varbūt cita sevi cienoša sieviete samaksātu, lai to izdara kāds cits. Ka vēl kāda vispār par tādām lietām pat nedomā, jo uz viņu dārza darbi neattiecas. Domāju diez kāpēc es daru šādi – piekusdama, saskrāpēdamās, saķellējot rokas, nedomādama kā tas izskatās, bet toties....parunādamās ar skudrām, lazdu skariņām, eņģeļiem un tik ļoti izbaudot saikni ar šo mirkli, dabu un gadalaiku. Un tā atbilde manī nostājās priekšā kā dzīva bilde – nu tāpēc...ka tāda es esmu. Tāpēc, ka man tā patīk. Tāpēc, ka gribu darīt tieši tā, kā man patīk.
Un tad nu domāju tālāk –cik bieži man sanāk dzīvot un darīt tā, kā man patīk. Un cik bieži iekrist kādos stereotipos un sākt „pūst citā stabulē”. Un secināju, ka mana laime un mana harmonija ir tad, kad varu būt es pati, neatkarīgi no apstākļiem, cilvēkiem vai latiņām.
Man patīk būt tādai kāda esmu un paturēt sev iespējas mainīties. Ja šobrīd gribu būt „čmoriks” (Tu jau šo vārdu zini no grāmatas, vai ne?) – tad esmu. Un ja rīt gribēšu būt Dāma – tad būšu. Un pats vērtīgākais ir sevī apzināties, ka tava pašas iekšējā būtība jau nemainās. Ka tu esi tikpat vērtīga sporta tērpā kā balles kleitā.
Vai Tev viegli izdodas šo sajūtu noķert?
Man izdodas. Es to daru apzināti. Es dažreiz esmu uz trīspadsmit centimetru papēžiem un jūtos tik ļoti es pati. Un liekas, ka tas taču ir neiespējami. Nu priekš kam tas tev vajadzīgs? Bet man vajag. Man patīk. Un man ir svarīgi, ka mana iekšējā vērtība nepazūd ārējās formas ietekmē.
Un dažreiz tieši otrādi, kad forma man vispār nav svarīga, jo saturs ir taaaaaāāaaads, ka pats izveido formu.
Tikko kā klausos vienu autoru par maskām. Viņš saka, ka cilvēks dažādas maskas valkā dēļ tā, lai aizsargātu dvēseli. Lai katrs, kam nav slinkums, „neiespļauj dvēselē”. Un tāpēc pucējas. Un tāpēc smaida. Un tāpēc pērk dārgas mašīnas, pulksteņus, mājas vai arī tieši otrādi – dzīvo pilnīgā askētismā. Un tāpēc tās maskas ir labas.
Un tad es tā domāju...diez vai man arī ir maskas. Vai es to tā saucu. Man šķiet, ka nē. Es drīzāk to varu nosaukt par dažādām savām izpausmēm vai varbūt saucamajām sociālajām lomām -jo katrā šai lomā, es, protams, esmu savādāka. Nu tas tāpat kā mums ir mājas apģērbs, sporta apģērbs, izejamais tērps utt. tā mums arī tās izpausmes ir dažādas. Bet vai tās ir maskas aiz kā noslēpties....hmm nezinu. Jāpadomā. Man vēl arvien šķiet, ka nē. Bet es zinu par ko viņš runā. Man tā ir bijis agrāk. Es patiešām zinu kā ir dzīvot ar mākslīgā prestiža sajūtu, kad tēls iet pa priekšu būtībai. Tagad man tas vairs nav svarīgi.
Tagad man ir svarīgi būt pašai. Tas ir mans lielākais šiks un glamūrs – būt pašai. Tas ir mans putukrējums, ko tikai tagad varu atļauties. Interesanti, ka šo nevar nopirkt par naudu un šo nevar dabūt reizē ar statusu. Spēja būt pašai rodas, kad no sirds iemīli sevi. Kad esi kopā ar vīru, kurš tevi mīl. Kad tavi tuvinieki tevi pieņem un saprot tādu, kāda tu esi. Kad tev izveidojas tāda droša aizmugure.
Tā ir vērtība.
Pieskandinu pie Tavas tējas krūzes : ) Man jādodas tālāk. Bija prieks ar Tevi parunāt. Un arī šie mirkļi ir vērtība.
Ar mīļumu, Inese
