Apziņas un komforta zonas paplašināšanās


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vai arī Tev ir tā, ka laiks ir sācis skriet vēl ātrāk? Vai arī Tev ir tā, ka spēj tik noskatīties kā paiet dienas un nedēļas?

Es jūtos ļoti labi. Es baudu pilnīgi visu, kas ar mani notiek. Bet tā sajūta man ir tāda, ka esmu kā bāka, kur apkārt virmo notikumi, kuģu satiksme, gājputnu atlidošana, vējš, plaukstoši koki, staigājoši cilvēki, intereses, notikumi, kaislības, līdzsvarošanās. Un mani sazemē tikai tas, ka zinu savu būtību - dot gaismu. Varbūt, ka salīdzinājums ar bāku ir pa statisku. Varbūt. Bet...kaut kāda līdzība tai visā ir.

Vienīgā iespēja tai visā izdzīvot ar baudu, laimi un mīlestību, ir saglabāt savu ļoti stabilu būtību. Ja nē...tad var aizskriet tam visam līdzi. Tad var vairs nesaprast vai gribu reizē ar kuģiem vai ar gājputniem. Brīžiem liekas, ka gribu visu. Un pēc tam mierīgi atgriežos sevī. Un baudu to, ka esmu kas esmu.

Vakar biju uz Jaunā Rīgas Teātra izrādi „Ziedonis un Visums”. Un tagad gribas būt kopā tikai ar viņiem. Ar Ziedoni, ar Znotiņu, ar atziņām, ar to īpašo plašo skatījumu. Paralēli lasu Māras Zālītes sarunas ar Imantu Ziedoni „Mēs to nezinām”. Es gribētu to visu baudīt tā dziļi, ilgi, kamēr sasmeļos. Tieši tāpat kā iepriekš skatījos Likteņa līdumniekus un arī tad gribēju to visu tā izdzīvot pa īstam. Nevis saraustīti, bet plūstoši, lēnām, ar sajūtām, pa īstam.

Šorīt biju Lapmežciema Ragaciemā. Tur ir tāds miers un tāds klusums. Tur ir mūsu zeme. Man gribējās tur palikt un kopt, un just, un baudīt. Gribējās izgriezt krūmus un grābt pērno zāli. Gribējās arī to visu sasmelties. Man dažreiz ir tāda sajūta, ka es tur varētu dzīvot, nedēļām neatbraucot līdz Rīgai vai Jūrmalai, satiekot tikai pāris cilvēku, kas tuvākās mājās. Bet līdz tam vēl ir tālu. Tur vēl nevar dzīvot. Tur var tikai izcirst krūmus un pasapņot.

Es pēdējā laikā ļoti daudz daru ko tādu, ko nezinu, kā darīt. Es atgriežos pie teiciena „kad daru, tad redzu, ka varu”, bet pirms tas ir noticis, man nav ne jausmas, no kuras gala tam ķerties klāt. Tā ir ar zemes pirkšanu, ar mājas celšanu, tā ir ar sievišķības skolas organizēšanu, tā ir ar vebināru vai praktisko nodarbību vadīšanu, tā ir ar kontaktu platformas veidošanu Pavasara studijā. Tas vienkārši kaut kā notiek pats no sevis. Bet tas ir tieši tas pats, kas kādreiz, kad pirmo reizi rakstīju grāmatu, veidoju mājas lapu, vadīju pirmo semināru, vai ierunāju cd.

Par tiem interneta semināriem - tas priekš manis ir reāls kāpiens ārā no komforta zonas, jo goda vārds nespēju iedomāties kā var viens pats cilvēks sēdēt datora priekšā un stundu no vietas ar interesi un iedvesmu runāt : )) Esmu piekritusi to darīt, bet man pašai ir reāli jāsazemējas un reāli jāsasauc Augstāko spēku atbalsta grupa, kas man varētu palīdzēt to izdarīt. Vienmēr esmu domājusi kā televīzijas cilvēki var pierast runāt kamerai. Nu un tagad sanāk kaut kas līdzīgs. Redz, skype esmu vadījusi konsultācijas un tas ir kaut kā ļoti saprotami – jo pretim ir dzīvs cilvēks, jautājumi un atbildes. Bet tagad....jā......fiksi jāpaplašina apziņa un komforta zona : ))

Un tad vēl viena lieta, ko es pilnīgi nesaprotu kā to izdarīt ir - es tiešām gribu izveidot Pavasara studijas platformu, kā vietu, kur iespējams dalīties ar saviem kontaktiem, informāciju un viens otram reāli palīdzēt gan tīri praktiski dažādu pakalpojumu veidā, gan varbūt iegūt jaunas paziņas un draugus, gan darba ņēmēju un devēju kontaktu ziņā. Kā to izdarīt es nezinu. Es tikai zinu, ka tas būtu ārkārtīgi vērtīgi.

Kāpēc man to vajag?

Es nezinu. Man vienkārši tā ideja dikti patīk. Man no tā reāli nav nekāda taustāma labuma, bet tas vien, ka var palīdzēt kādam, kas pats uz kaut ko nevar saņemties vai ir dzīvē apmaldījies, tas dod tādu gandarījuma un piepildījuma sajūtu.

Un tad man vēl interesē tā pa īstam „iegriezt enerģiju” sievišķības skolai. Sievišķības skolas atklāšanā tik ļoti vēlreiz un vēlreiz apstiprinājās, cik ļoti tas ir vajadzīgs un cik ļoti mēs pašas esam izslāpušas pēc kā tāda. Mēs gribam runāt, gribam dalīties, gribam saprast, gribam uzzināt. Es sēdēju pa vidu tik daudz brīnišķīgām, smaidīgām, jaukām meitenēm un sapratu, ka jā – tas tiešām ir tā vērts – tā nākt kopā un palīdzēt viena otrai būt laimīgākām. Īstenībā atbilde par sievišķību ir ļoti vienkārša - laimīga sieviete ir sievišķīga un sievišķīga sieviete ir laimīga. Kāpēc? Jo dzīvo saskaņā ar, nevis laužas pret : )) Dzīvo saskaņā ar savu būtību, nevis cīnās ar to.

Un tad vēl viens laimes mirklis man pašai bija sestdien, kad praktiskajā kursā „Kā sievišķīgi sasniegt mērķus” man meitenes teica, ka šitas ir beidzot tas, kas viņām laimes terapiju palīdz praktiski iedzīvināt dzīvē. Pat tās, kas jau ilgāku laiku nākušas uz semināriem, teica, ka šitāda praktiska izpreperēšanās beidzot ļauj saprast kā tad tas pa īstam tai dzīvē notiek. Kādai tad ir jābūt, lai mērķi vienkārši paši no sevis sāktu dzīvē pildīties.

Un atkal man jāsaka – ka es labprāt to vien darītu, kā vadītu šādas nodarbības. Man tiešām patīk. Ja redzu to atdevi un to, kas tas palīdz, es tiešām varu stāstīt un stāstīt, rādīt un rādīt, vadīt un vēl vienreiz vadīt gan meditācijas, gan vizualizācijas, gan iejušanos, gan iztēlošanos. Man tas pašai viss ir salicies tik skaidri, ka esmu gatava iemācīt katram – kā tie mērķi piepildās, pilnīgi nemaz neiespringstot. Ja to apgūst – kļūst tiešām tik viegli dzīvot. Tu beidzot kļūst radītājs un dzīve tevi nesit.

Un tad es vēl gaidu mūsu pirmo viesistabas tikšanos ar Ainu Poišu. Mēs taču tik ilgi esam dzīvojuši tikai un vienīgi pašu spēkiem, ka beidzot ir pienācis laiks paskatīties, kas apkārt notiek un sākt draudzēties, socializēties, veidot attiecības, iet ciemos un aicināt ciemiņus.

Es ļoti priecājos, ka tieši Aina būs mūsu pirmā viesistabas viešņa. Viņa ir ārkārtīgi krāšņa, viņa ir skaista, stilīga, sievišķīga. Man patiešām ir sajūta, ka viņa ir laimīga un viņai viss izdodas. Es viņu nepazīstu, bet gribu iepazīties un esmu priecīga, ka tas var notikt pie mums Pavasara studijā, sievišķīgi dzerot kopā tēju. Ja Tu gribi piedalīties, tad nepalaid garām – Aina Poiša pie mums viesosies jau šo piektdien un sarunas būs par un ap sievišķību.

Rīt tiekos ar vēl vienu sabiedrībā ļoti, ļoti zināmu un mīlētu sievišķīgu sievieti. Es pat bieži savos semināros dzirdu nosaucam viņu kā sievišķības simbolu. Bet tad par to Tev uzrakstīšu kādā no nākošiem rakstiem.

Tagad atkal atgriežos pie sevis un pie centra sevī.

Lai Tev gaišs un patīkams šis saulainais dabas mošanās laiks! Tikai viens mirklis – un drīz viss ziedēs.
 
Ar mīļumu, Inese
Komentāri (1)  |  2013-04-15 23:35  |  Skatīts: 2057x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ilze - 2013-04-17 03:31
Paldies, Inesīt! Man ļoti patika kā Tu to visu skaisti izklāstīji - par ātro laiku, daudzajiem notikumiem un sevis nepazaudēšanu tajā visā virpulī. Sajūtu līmenī Tev pilnīgi pievienojos!
Priekš sevis esmu sapratusi - jo aktīvāk viss notiek apkārt, jo lielāks iekšējais miers nepieciešams, jo vairāk kur iesaistamies un ko jaunu radam, jo lielāks tas kļūst - tāds tas treniņš, citādi jau nevar!
Un par to komforta zonas plešanu un iešanu nezināmajā, vienkārši parakstos zem katra vārda!
Sajūtu līmenī nu ļoti esmu ar Tevi, kaut gan pilnīgi citā jomā!
Lai saule un prieks!
Ilze


Atpakaļ