Transformācija. Šķīstīšanās. Ziedonis


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man šodien ir jāraud. Visu dienu. Un es pat nevaru pateikt kāpēc. Vai nu tāpēc, ka ir bēres un cilvēkam piederas raudāt. Vai nu tāpēc, ka es sevi jūtu pieskaramies kaut kam tik milzīgam, ka no šī saviļņojuma un no to vibrāciju tīrības mans ķermenītis un personība trīc. Un dvēsele ir laimīga un lepna. Par viņu – par Ziedoni.

Es jau viņu nemaz tā nepazinu. Ne kā cilvēku, ne kā dzejnieku. Bet tas, ko viņš saka (un vienalga vai tas ir bijis 70tajos gados vai 90tajos) ir pilnīgi tas, ko es lasu, pētu, domāju, meklēju un cenšos izzināt. Tas ir tas uz ko tiecas mana dvēsele. Tas ir mans  dvēseles ceļš. Es lasu Bībeli vai Latvju Dainas un redzu, ka tās viedās atziņas un lielā gudrība tur ir. Un tagad es klausos Ziedoni un dzirdu, ka viņš manā piedzimšanas laikā jau to ir runājis. Un viņā tas viss ir. Un paliek tik silti. Tik labi. Kaut arī ir jāraud.

Un es tiešām nezinu par ko ir jāraud, jo...tieši man šodien Ziedonis ir kā milzīga atklāsme un faktiski manā dzīvē ir nevis viņa bēres, bet piedzimšana. Man būtu jāpriecājas, jādzied un jādejo aiz laimes. Bet es raudu. Man šķiet, ka arī aiz laimes.

Es šodien neesmu Doma Baznīcā, bet ir sajūta, ka tā baznīca ir manī. Es visu dienu klausos un skatos, piedalos, jūtu, esmu, raudu, šķīstos. Man šķiet, ka no šodienas es būšu savādāka. Man ir sajūta, ka Latvija būs savādāka un latvieši būs savādāki. Šobrīd notiek transformācija pilnīgi taustāmā veidolā.
Es nezinu kas mainīsies un nevaru arī pateikt, kas ir izmainījies. Bet jūtu, ka ir. Ir kaut kā atvērti vēl lielāki vārti uz Debesīm.

Pēdējā laikā es ļoti daudz runāju ar eņģeļiem, ar Debesīm un visu laiku gribu un lūdzu, lai to visu tā vairāk sajūtu, saprotu un tajā visā esmu. Šodien man ir sajūta, ka Debesis ir atvērušās un gāžas man virsū. Nu kā viens cilvēks to var izturēt un pieņemt neraudot? Nevar. Un tādēļ es raudu. Un šķīstos. Un transformējos. Un ļoti, ļoti mīlu. Pilnīgi līdz pat fiziskām sajūtām mīlu dzīvi, mīlu cilvēkus, mīlu Zemi un Debesis, mīlu Ziedoni, mīlu to, kas notiek- kas aiziet, kas paliek, kas mainās, kas transformējas. Un vēl...es ļoti mīlu Latviju. Jā ļoti, ļoti mīlu Savu Zemi.

Šodien vairāk nerakstīšu, jo to nevar aprakstīt. Es parasti varu, bet šodien nevaru.
Inese
Komentāri (7)  |  2013-03-06 23:24  |  Skatīts: 2961x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anita Buzjuka - 2013-03-07 04:51
Arī man šodien ik pa brīdim nobirst asariņa par to, ka viss ir tik tuvs, tik mīļš un mainīgs. Par to, ka cilvēka mūžs ir liela vērtība,un tas ir viens mirklis mūžībā..... Par to, ka dzīve ir bezgala skaista. Par to, ka tā ir liela laime - būt, vienkārši būt, un dārgākais, kas mums ir, tie esam mēs viens otram.
Samīļoju Tevi, Inesīt. Visiem vēlu mīlestību! :)))


dainarozenberga - 2013-03-07 05:43
Inesīt, mīļš un ļoti silts Tev paldies, par šo rakstiņu, par Tavām sajūtām... Vakar nodomāju, ka šodien jāskatās LTV izvadīšana, lai būtu kopā... Ikdienas darbiņi kaut kur ierāva un te pēkšņi skatos, rakstiņš... Pateicoties šim rakstam es visu pēcpusdienu biju... kopā...
Šeit LNT raidījums "Latvijas faili.Imants Ziedonis":
http://www.tv3play.lv/play/301187/?autostart=true

Tik skaisti... Jā, pievienojos Anitiņai - Visiem vēlu mīlestību!

inese - 2013-03-07 17:08
Paldies:)


Man ļoti patika kā Tija vakar pateica - jā, diez kapēc mēs tik daudz visu ko citu lasām, ja mums ir Ziedonis.

daina - 2013-03-07 17:30
Pilnībā pievienojos, jo īpaši par transformēšanos un šķīstīšanos un varu tik piebilst, ka Doma laukumā klātienē man bija ļoti saviļņojošas sajūtas un tas ekrāns bija tik ļoti vietā, jo es aizgāju tikai uz mazu brīdi, bet apstājos saulītē un kādu stundu nostāvēju -skatījos un klausījos- baudīju mācītāja runu un Ziedoņa dzeju, kuru es iepriekš nebiju tā lasījusi, tikai ko skolā mācīja....
Tā stunda kopā ar pārējiem Doma laukumā tik ļoti mani iespaidoja, ka atnākot uz darbu i-netā sāku lasīt Ziedoni:)
Ar saulainu smaidu, lai visiem jauka diena!


kristine - 2013-03-07 22:54
Mani ir pārņēmusi pateicība Dievam, par to, ka Ziedonis ir latviešu tautai. Domājot par viņu, jūtu viņš tik daudz ir devis mums, tik daudz ieguldījis. Un ir pateicība Dievam un pateicība Ziedonim par viņa darbu, viņa esību. Bet šī cilvēka aiziešanu es vairāk uztveru kā Torsunovs teica: viņa dvēsele atstāj ķermeni, jo bija pienācis laiks, kad Dievs savu uzticamo kalpu pasauca pie sevis. Un tomēr viņš paliek un turpina dzīvot. Bet tās transformējošās pārmaiņas arī es jūtu, kaut kas, ko nevar noformulēt, kas saviļņo sirdi.

Anita Buzjuka - 2013-03-08 03:04
Juris Rubenis izvadīja savā darbā izcilo un latviešu tautā mīlēto Imantu Ziedoni, viņa paša vārdiem:

"Es izeju tai gaismā,
kur tālāk nav kur iet.
Brīvs putns esmu gaisā,
man kapu nerociet.

Varbūt es nolaidīšos
kādreiz, varbūt, mazliet,
var būt, ka zilos viršos
vai ceriņos, kas zied.

Un tajā mirklī viela
pa dzejolim man dos.
Ak nē, ir gaisma liela -
es nenolaidīšos.

Un tad jau dzejas nebūs,
būs tīra gaisma vien.
Es neesmu vairs dzejnieks.
Es biju vakardien. ".


inese - 2013-03-08 05:55
Un īstenībā jau pats Rubenis arī ir mūsu tautas brīnums un lepnums. Ar katru brīdi vairāk un dziļāk viņu saprotu, sajūtu un klausos.


Atpakaļ