Vislaimīgākais dzīves laiks
Komentārs:
daina -
2013-02-11 20:40
Ļoti labs pārdomu rakstsiņš:)
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka savu apzinīgo mūžu esmu dzīvojusi vairāk tomēr ar prātu nevis sirdi un mans spārnotais teiciens kritiskos brīžos vienmēr ir: "nezinu kā, bet es tikšu galā." Un tā nu es paļaujos vienmēr uz sevi un līdz šim dzīvoju diezgan prātīgi, tādēļ tas laimīgākais laiks,šķiet, ir mana bērnība, kura tomēr bija gana skarba- jāiet ganos un visos lauku darbos jāpalīdz, bet tik un tā - laikam tā manu sapņu pasaule to padarīja krāšņāku, jo vēl daudz ko neapzinājos.
Jāmēģina atkal noķert to laimes sajūtu jau nobriedušā vecumā, tādēļ arī te labprāt ienāku, lasu rakstiņus, iesaistos, izmēģinu un veidoju jaunu kontaktu ar SEVI.
Paldies, ka atgādinājāt:)
sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULAautors: INESE PRISJOLKOVA Labrīt. Ir tik fantastiski skaists rīts. Ziema. Snieg sniegs. Viss ir tik balts un skaists. Un ārā tāds miers un spirgtums. Šorīt saku kaimiņam, cik šodiena skaista. Un viņš man atbild „Nē, vakardiena bija skaista. Vakar bija saule un pilnīgs pavasaris”. Eju tālāk un saprotu, ka vakar man likās bezgala skaista vakardiena ar sauli, ar pavasarīgo sajūtu, ar smaržām un putnu čivināšanu un savukārt šodien man ļoti patīk šodiena. Tieši tāda, kāda tā ir. Ar sniegu, snigšanu, ar sniega šķūrēšanu un mašīnu attīrīšanu. Es ieelpoju un izelpoju – man ļoti patīk šodiena.
Un tas man sasaucās ar jautājumu, kuru ļoti bieži esmu uzdevusi visas dzīves garumā gan sev, gan citiem. Sarunājoties mīļajās un tuvajās sarunās –vai ar vecākiem bērnībā, vai ar draudzenēm „meiteņu sarunās”, vai ar sev tuviem cilvēkiem kādos apcerīgos vakaros, es vienmēr esmu nonākusi līdz jautājumam un gribējusi zināt „kurš tev ir vislaimīgākais dzīves laiks?”. Es arī Tev gribu uzdot šo jautājumu – „kurš Tev pa visu Tavu dzīvi ir vai ir bijis vislaimīgākais Tavs laiks”. Un atceries, ka šeit jau nav „pareizo” atbilžu. Un nav šobrīd obligāti jāsaka, ka tas ir „šeit un tagad”, vai ka tā ir bērnība, jo „zāle bija zaļāka un cilvēki labāki”. Vienkārši no sirds padomā, kurš laiks Tavā dzīvē bija loti brīnišķīgs. Un ja tā patiešām ir bērnība, tad pajautā sev kāpēc? Un ja tie bija skolas vai augstskolas gadi – tad atkal pajautā sev kāpēc? Vai varbūt tad, kad gatavojies precēties? Vai gaidīji pirmo bērnu? Vai izveidoji savu biznesu? Vai varbūt tad, kad nopirki vai uzcēli māju? Tos notikumus es piesaucu tikai kā atskaites punktus, lai vieglāk saprast, kas kurā laikā ir bijis un kā šo laiku apzīmēt.Un ja Tu zini, kurš laiks tas ir, tad tagad nākošais visnotaļ dziļais jautājums ir - „kāpēc Tev toreiz bija tik labi?” Ja tā ir bērnība – varbūt, ka tieši tāpēc, ka nebija ne par ko tā īsti jāatbild. Ka tā bija tā bezrūpība un absolūta drošības sajūta. Un ja tā bija agrīnā jaunība, tad varbūt sajūta, ka visa dzīve vēl priekšā Tev deva šo brīnišķīgo laimes sajūtu? Un šādi Tu vari izanalizēt katru no posmiem, atbilstoši tam, kurš bija Tevis izvēlētais laimes laiks.Ja zini, kad juties vislabāk, tad atliek vien sev pajautāt – kas man traucē šobrīd tā justies?Man pašai vislaimīgākais ir šis dzīves periods. Un tā nav koķetērija, Un tā nav pareizā iestudētā atbilde. Es patiešām sev un Dievam varu godīgi pateikt, ka šis manas dzīves periods ir mana vispilnīgākā laime, ko esmu piedzīvojusi līdz šim. Tieši šobrīd zāle ir „viszaļākā vasarās un sniegs visbaltākais ziemā”. Tieši šobrīd ir visinteresantāk dzīvot. Tieši šobrīd laime ir tik pilnīga. Tieši šobrīd „visa dzīve ir priekšā” un tik daudz ko esmu gatava uzsākt no nulles. Tieši šobrīd ir ļoti daudz apņēmības un spēka. Tieši šobrīd ir drošība, mīlestība, iekšējs miers un paļāvība.Vai man nav nekādu problēmu? Ir. Un es esmu laimīga tās risināt. Vai man nekad nav nekādu kreņķu? Ir. Un tajos brīžos es apzinos, ka tās ir manas emocijas un niķi, ka netieku ar kaut ko galā. Vai man visas dzīves jomas ir sakārtotas? Nē. Un paldies Dievam par to, jo man ir kur augt, ko kārtot, ko saprast, ko risināt.Tad varbūt man bija slikta bērnība? Nē : )) Tieši otrādi. Man bija ļoti laba bērnība un es biju ļoti laimīgs bērns. Bet tagad kā pieaugušais es jūtos tikpat laimīgi, brīnišķīgi, bet plus vēl tam man ir iespēja to visu apzināties.Ja Tu zini savu visbrīnišķīgāko laiku un to kā toreiz juties – tad tā jau ir puse uzvaras. Tad Tu šobrīd vari sev atbildēt, kas ir tas, kas Tavā dzīvē Tev pietrūkst. Un ja tā ir drošības sajūta - tad varbūt, ka Tev jāaudzē paļāvība. (Paļāvība uz Dievu, paļāvība uz ģimeni, paļāvība uz saviem spēkiem, paļāvība „ka viss nokārtosies”). Varbūt, ka esi pa daudz norūpējies un iesprindzis. Varbūt, ka dzīvo pārāk lielā stresā un uztraukumā. Un varbūt, ka tieši dēļ šī uztraukuma arī nekas tālāk nenokārtojas. Un tā paiet gadi. Un stress tikai aug.Ja tā ir bezrūpība un brīvība kā bērnībā, tad varbūt, ka šobrīd dzīvo ar pārmērīgu atbildības sajūtu un kontroli pār notiekošo?Tad pajautā sev tālāk – kāpēc toreiz bija šī brīvība un kāpēc tagad vairs nav? Varbūt, ka vari noķert to brīdi, kad tas viss pazuda?Varbūt tad, kad apprecējies un nu saprati, ka jāatbild ir ne tikai par sevi, bet par visu ģimeni? Varbūt tad, kas saskāries ar pirmo nodevību? Varbūt tad, kad no Tevis gaidīja ko vairāk, bet Tu nespēji? Varbūt tad, kad sāki pelnīt naudu un saprati, ka brīžiem tās ir gana, bet brīžiem pietrūkst.Un tad var gadīties, ka esi pieķēries kādiem stereotipiem sācis tiem kalpot. Un nu jau sen vairs centrs nav Tevī pašā, bet šajos stereotipos un iedomātā dzīves pilnībā. Varbūt, ka Tu domā, ka Tev ir jābūt daudz vīrišķīgākam vīrietim vai sievišķīgākai sievietei un ka kāds no Tevis to sagaida. Varbūt, ka sabiedrības pieprasījums, ko redzi žurnālos, televīzijā vai internetā attiecībā pret vīrieti vai sievieti ir „iedzinis” Tevi šai sajūtā, ka nevari justies līdz galam laimīgi. Varbūt domā, ka neesi gana veiksmīgs vai pilnīgs priekš laimes? Varbūt...?Vai varbūt tieši otrādi – varbūt Tu domā „ka laimīgi ir tikai garā vājie?” un ka viens reāls pasaulīgs pieaudzis cilvēks noteikti ir norūpējies un par tādām „nebūtiskām” lietām kā laime un laba pašsajūta nedomā? Vai vismaz skaļi nerunā. Vai vēl var gadīties –ka ir bail pat sev pateikt, ka šobrīd esmu laimīgs, jo tad tā laime var pazust. Un šie atkal ir stereotipi. Un ja tiem pieķeramies, tad tie mūs ierobežo.Lai kuri no iepriekš nosauktajiem vai nenosauktajiem iemesliem būtu Tavā dzīvē atgadījušies un dēļ tā ir pazudusi šī pilnīgā laimes sajūta, tie ir aizveduši Tevi no sevis. Un tiklīdz Tu atkal atsāktu dzīvot ar centru sevī un tiklīdz Tu atgrieztos pie tā, ko patiešām gribi un sāktu darīt kā gribi, Tu nonāktu pie absolūtas laimes sajūtas tieši šodien, tieši šeit un tieši tagad. Gan Sprīdītis, gan Alķīmiķis, gan Pazudušais dēls, gan.....ļoti daudzu stāstu, pasaku, un viedo patiesību varoņi mums māca – laime ir sevī. Laime ir Tavā patiesajā būtībā. Ja Tu atgrieztos pie sevis un sajustu savu īsteno būtību, tad justos tieši tāpat un vēl labāk, kā savā visbrīnišķīgākajā dzīves periodā. Vienkārši meklē un atrod veidu, kā atgriezties pie sevis.
Ar mīļumu, Inese
|
