Baltie mīlestības svētki – kā ar mīlestību sev?


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Sandra Ošleja. Praktiski un nepraktiski padomi :)

 Pirmssvētku laiks. Skrienam, plānojam, neiekļaujamies, tik daudz kas jāpaspēj, par tik daudz ko jāpadomā. Katra jauna diena iesākas ar grandioziem plāniem un beidzas ar iekrišanu gultā un domu „rīt gan …”. Skan pazīstami? Ko darīt un kā sevī saglabāt gaišumu un mīlestību?

Laiki ir mainījušies. Tagad mēs zinām, ka savs mīlestības avots jāpapildina, jāpiepilda sevi ar mīlestību, jāmīl sevi. Skaisti. Jā, mēs katra mājam ar galvu un piekrītam – būtu jāmīl. Un visbiežāk atceramies par to, kad avots ir tuvu izsīkumam.

Mēs domājam par visiem – saviem vistuvākajiem – vīriem, bērniem, vecākiem, draugiem un arī kolēģiem. Klusībā ceram, ka arī viņi padomās par mums. Mēs dāvājam viņiem savu mīlestību, darām to no sirds, ar prieku un galu galā – pilnīgi brīvprātīgi. Bet kāpēc gan izjūtam tādu mazu dūrienu pakrūtē, kad padomājam par to, ko saņemam pretī? Tāpēc, ka nevar tikai dot, tāpēc, ka spēki izsīkst, tāpēc, ka iedomājamies, ka saņemsim to, ko mums visvairāk vajag – proti, mīlestību, – no citiem. Bet kā ir ar mīlestību pašai pret sevi?

Ko darīt ikdienā, lai mīlestība pret sevi kļūtu tikpat dabiska, kā citas mīlestības izpausmes? Izvēlies to, kas Tev der.

1. Problēma - zemapziņas bloks. Atziņa, ka sevi jāmīl, vēl ir mazliet jocīga, nav līdz galam pieņemta. Ar prātu saprotu un piekrītu, bet nespēju līdz galam noticēt ar sirdi. Padomā par šo tēmu savādāk.
  • Dievs radījis visus cilvēkus vienlīdzīgus (mīlestības ziņā). Tad kāpēc Tu domā, ka mīlēt citus ir „labāk”, kā mīlēt sevi?
  • Iespējamais iemesls – Tu nespēj piedot sev kaut ko. Ja kaut kur savas būtības dzīlēs izjūti skumjas vai vainu par kādu notikumu, tā ir zīme, ka ir pie kā strādāt, ir ko piedot sev. Ja neesi sev piedevusi pagātnes kļūdas, nevarēsi iegūt svētīgo pārliecību, ka esi pelnījusi vairāk. Tev vienmēr liksies, ka visas neveiksmes ir „sods” par pagātnes kļūdām. Ja netiec galā pati, meklē palīdzību. Par piedošanu ir rakstīts grāmatās, ir kursi, kur par to runā, ir tehnikas, kas strādā un ir viegli realizējamas. Derēs arī nākamais apakšpunkts :).
  • Lepnība ir grēks, vai ne? Kaut kā mēs to attiecinām tikai uz situācijām, kad iedomājamies, ka esam labāki par citiem. Bet kā ar iedomu, ka „es esmu sliktāka”, „necienīga”, „kā es tā varēju!”, „neesmu mīlestības vērta”? Vai tā nav iedomība un lepnība – iedomāties, ka Tu tik ļoti atšķiries no citiem?! Ka Tavi grēki ir lielāki, Tavas kļūdas nopietnākas un visādi citādi tu esi radījusi cilvēcei vairāk nepatikšanu kā citi? Sorry, mīļā, Tu esi tāda pati, kā visi. Un tikpat mīlestības vērta!
  • Ir dažādi vārdiskie ietvari, bet doma tā pati – cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, mēs sastāvam no enerģijas, katrs esam Dievs (vai katrs esam daļa no Dieva un kopā veidojam vienu veselumu). Kā var nemīlēt dievišķo sevī? Es esmu Dievs un kā tāds esmu pilnīgs visās savās izpausmēs. (Starp citu, man šī apziņa ļoti palīdz ne tikai mīlēt sevi, bet arī citus, kas reizēm nemaz nav tik viegli :)).
2. Problēma – vilšanās sajūta. Tu esi vīlusies, ka nesaņem no citiem to pašu mīlestību, ko dod. Vienkāršotā versijā – Tev domātās dāvanas zem eglītes nez kāpēc Tevi apbēdina, jo Tu taču tik skaidri izrādīji, ka gribētu „tieši to”, bet saņēmi kārtējo „šampūnu”.
  • Iespējams, Tava vilšanās sajūta signalizē par to, ka Tev ir nepareizi priekšstati par pasaules kārtību. Piemēram, uzskats, ka citiem Tevi jāmīl tāpat, kā Tu mīli viņus. Vai arī uzskats, ka citiem vispār Tevi jāmīl. Tu jau zini, uz ko es velku – Tev pašai visupirms ir jāmīl sevi. Tad citu mīlestība vai tās iztrūkums Tevi neietekmēs. Un arī par nepareizajām dāvanām nebūsi noskumusi – Tu mīli un pieņem sevi tādu, kāda esi, pieņem, ka vari kļūdīties attiecībā uz dāvanu izvēli citiem. Tāpat Tu pieņem, ka arī citi ir tikai cilvēki un var kļūdīties. Tu zini, ka darīji, ko spēji un tāpēc arī zini, ka tavi mīļie darīja, ko spēja. Tu mīli sevi, Tu mīli viņus. Tu zini, ka arī viņi Tevi mīl – kā māk.
  • Varbūt esi idealizējusi savu tuvinieku spējas. Viņi nav gaišreģi. Ne viņi zina, ka esi nogurusi, ne to, ka esi izslāpusi pēc mīlestības, nedz arī dāvanas varēji skaidri palūgt. Mēs ļoti bieži pārspīlējam citu spējas „iejusties mūsu ādā” un tā vietā, lai skaidri pateiktu, kas par lietu, mēs izmisīgi sūtam apkārtējiem kaut kādus (viņiem acīm redzami nesaprotamus) signālus. Atvieglo dzīvi sev un apkārtējiem – pasaki skaidri, kas par lietu un ko Tev vajag.
  • Ir tāds jēdziens „dots devējam atdodas”, ko mēs tulkojam apmēram tā „es tevi mīlu, rūpējos par tevi, tāpēc sagaidu no tevis to pašu pretī”. Ar došanas un ņemšanas likumu viss ir kārtībā – tas tiešām darbojas. Pie tam darbojas ar pastiprinošu jaudu – jo vairāk Tu dod, jo vairāk saņem. Bet šim universālajam likumam ir kāda būtiska nianse, kas palikusi aiz iekavām. Tu dod to, kas Tev ir un piemīt lielos daudzumos, dod brīvprātīgi un ar prieku un visiem. Un pieņem ar pateicību to, kas Tev tiek dots (mums bieži vien jāmācās ne tikai pieņemt ar pateicību, bet vispār - pieņemt). Bet paturi prātā, ka došana un ņemšana līdzsvarojas kā enerģijas – gan „maiņas priekšmets”, gan „adresāts” visbiežāk ir atšķirīgi.

3. Vienkāršas tehnikas ikdienas lietošanai:

  • Tūlīt pat paņem papīra lapiņu – jebkuru, derēs arī tas brīvais stūrītis vai tā mazā lapiņa, kas tepat pie datora blakus mētājas – un uzraksti „Es Sevi mīlu”. Pieliec izsaukuma zīmi vai smaidiņu. Tagad glīti vēlreiz ar roku pārvelc. Un pasmaidi. Vai Tu jau smaidi? Tas ir viegls un ļoti efektīvs veids, kā vairot mīlestību pret sevi. Darbojas ilgtermiņā un parāda rezultātus visnegaidītākajās situācijās. Dari to bieži!
  • Reizēm ļoti palīdz vienkāršs fizisks glāsts. Jā, jā – pati sevi apmīļo, tā vienkārši, no sirds, ieliekot emocijas. Ar roku pārvelc sev pa otru plecu, augšdelmu, noglāsti sev vaigu, noglaudi galvu. Dari to tā, kā noglaudi savu mīļo bērnu. Galvenais ir ielikt šīs mīlestības pilnās emocijas, izdarīt to no sirds, citādi nekas nebūs. Pamēģini! Ja sākumā ir grūti, dari to, kur neviens neredz. Es gan varu pateikt, ka citi to neredz tik un tā. :)
  • Uzsmaidi sev spogulī – katru reizi. Šī greznība ir pieejama katrai. Ja Tev lielās lietas vēl nav pa spēkam, sāc ar šo. Lai tas kļūst par ieradumu. Uzsmaidi sev un sūti gaisa buču! :)

Mēs visas savā dzīvē varam atrast pierādījumus tam, ka mīlam gan sevi. Esam taču šad un tad atļāvušās sev kaut ko tāpat vien, prieka pēc. Esam palutinājušas sevi, esam kaut ko svītrojušas no saviem darbu sarakstiem un plāniem. Esam pārtraukušas vienmēr izpatikt citiem un reizēm pasakām „nē”. Esam sākušas domāt par to, kas esam un ko vēlamies savā dzīvē.

Tagad ir īstais laiks to visu darīt vairāk un apzināti. Mums ir jārūpējas par savu mīlestības trauku. Ja kādai vieglāk tā – tad tas ir mūsu pirmais pienākums, jo tikai tā mēs varam vairot svētku prieku arī saviem mīļajiem. Man stāv prātā šāds salīdzinājums – lidmašīnās taču vienmēr notiek instruktāža, ka gadījumā, ja jāizmanto skābekļa maska, tā vispirms jāuzliek sev un tikai tad bērniem. Tāpēc, ka mēs varam pilnvērtīgi parūpēties par citiem tikai šādā secībā – sākot ar sevi!

Atceramies to, ka šis saspringtais laiks ir ļoti piemērots, lai mēs nostiprinātu savas jaunās prasmes un pārvērstu tās nesatricināmos ieradumos. Katru dienu apzināti veltot kādu prieciņu sev, mīļajai. Vienalga, vai tas būtu jauns kažoks, krūze smaržīgas tējas vai pastaiga parkā.

Ar mīlestību -
Sandra

Komentāri (1)  |  2012-12-17 09:34  |  Skatīts: 1829x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ivetapikmeistere - 2012-12-17 23:25
Paldies Sandra !- tieši tas kas šobrīd man vajadzēja atcerēties!


Atpakaļ