Skaistkalnes iedvesma – ticība un reliģija


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: MARIJA ZELTIŅA

 Ar vārdu ticība domājam par Dievu. Ar vārdu reliģija, jau iedomājamies par rituāliem un uzskatiem ticībā. Kādu no mums rituāli piesaista, bet citus atbaida. Savienošanās ar dievišķo, ticība Dievam  neprasa būt kādā reliģijā, bet būšana kopā ar ticīgiem mūs spēcina,  baznīcā vai reliģiskā kopienā mēs savienojamies vibrāciju līmenī.

Kopš bērnības ar vecmammu, vēlāk arī mammu gāju uz katoļu baznīcu, nevarēju izprast, kāpēc jālūdzas uz krustā pakārtu cilvēku – kaut kā nepatīkami, vardarbīgi tas likās, nesakarīgi. Visu dzīvi man tas ir nepieņemams atribūts gan baznīcā, gan citur. Tā es vienmēr esmu ticējusi Dievam un vienmēr esmu gājusi baznīcā, tomēr iedziļinoties vēdu zinībās, sāka atklāties likumsakarības un izpratne, kā veidojusies reliģija. Protams, arī agrāk bija skaidrība, ka visām reliģijām pamatā ir viens un tas pats – tikumība un mīlestība, tomēr vēdas padarīja visu daudz skaidrāku.

 

Šogad, rudeni aizvadot, pilnīgi neplānoti un negaidīti biju Skaistkalnes baznīcā un ieraugot tās altāri, man ķļuva skaidrs, ka arī katoļu ticības stiprināšanai ir piemērojami tie paši izaicinājumi, par kuriem stāsta vēdu zinātne. Jau paskatoties no ārpuses, var redzēt, ka pati baznīca uzcelta tā, it kā sadalīta trijos līmeņos un stāvot altāra priekšā pārņēma mistiskas sajūtas un pagātnes spēks  - paskatoties uz altāri, beidzot sapratu, ka piesistais krustā Jēzus, kas uz altāra izvietots pirmajā/zemākajā līmenī, simbolizē neziņu, neziņas līmenis, kad cilvēki nogalina, nonievā otru, nezinot to, ka tā ir nemirstīga dvēsele. Tur sastopamas visas netikumu īpašības, necieņa, agresivitāte, dusmas un domas, ka kāds var atņemt tavu laimi. Te es sapratu, kāpēc man no bērnības tas krusts ar pienagloto Jēzu nekad nav paticis.

Tālāk, skatoties uz altāri vidējā līmenī, stāv Svētā Marija, pa malām tai divas pusguļošas sievietes, tālāk uz malām vēl vīrieši, divaini, bet secinu, ka tas ir kaislību līmenis, jo kaislībās  ir vīrieši, sievietes, attiecību spēles, vara.

Un, paceļot acis, trešajā, augstākajā līmenī uz altāra - stāv Jēzus ar krustu rokā un enģeļi pa malām, tāds miers, gaišums tur staro – tur tā ticība, mīlestība un tikums. Dieva svētība, dievbijības līmenī, augšāmcelšanās, garīgais spēks, piedošana.

Arī arhitektoniski šie  altāra līmeņi sakārtoti, kā reālajā cilvēku dzīvē, kur lielākā daļa sabiedrības maldās pirmajā – ciešanu līmenī. Piedzīvojot, gan liekus priekus, gan lielas ciešanas. Pirmā altāra daļa ir lielāka.

Ceru, ka katoļticīgie brāļi un māsas, piedos man šo manu savdabīgo redzējumu, kas būtībā krasi atšķiras no parastā skatījuma uz altāri. Pasaules redzējums trijos līmeņos – neziņā(tamas - no vēdām), kaislību līmenī (radžas) un dievbijībā (satva) ir padarījis manu dzīvi daudz saturīgāku un vērtīgāku.

Te rodas jautājums vai tiešām senatnē esam bijuši tik tumsonīga tauta, ka katoļu ticība nāca mācīt pagānus ar to neziņas līmeni, ar krustā sisto Jēzu? Reti kurā baznīcā tiek attēlots tas gaišais dievbijības līmenis. Sanāk, ka ir kāda sakarība, būt nelaimīgam, un redzēt sāpju plosītu miesu, kā mierinājumu. Būt laimīgam un ticēt, ka Jēzus ir dzīvojis starp mums un spējis pacelties pāri visam tam, kas ar viņu noticis, būt svētlaimīgam un nest apskaidrību tiem, kas viņu pieņem.

Nedaudz par sevi:

Pilnīgi un noteikti esmu laimīga sieviete.

Viss, kas ar mani noticis, ir tikai mani stiprinājis.

Dievs mani svētījis ar pieciem bērniem, pēc tam, kad piedzīvoju medicīnisku atziņu, ka bērnu vispār man nevar būt, nu jau esmu vēl bagātāka, jo dzimtu turpina pieci mazbērni. Visu mūžu esmu nostrādājusi pedagoģijas laukā, un gadu no gada rodas iespēja darīt vairāk labu un sabiedrībai noderīgu lietu.

Hobijs – jauniešu darba organizēšana, projekti un izglītojoši pasākumi.

Komentāri (0)  |  2012-12-03 19:24  |  Skatīts: 1737x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ