Par riktēšanos un gatavošanos


Komentāri:

Inese* - 2011-01-28 06:05
Tā vienkāršoti varētu teikt tā:
katram cilvēkam jau piedzimstot ir līdzi dotas Dieva dāvanas - tie ir mūsu talanti, temperaments, rakstura īpašības, mūsu sociālās iespējas, griba utt. Un paši mēs to papildinam ar savu dzīves pieredzi, izglītību, audzināšanu, mērķtiecību utt. Šis "komplekts" katru no mums padara par unikālu.

Lūk, dzīves mērķis un misija rodas no tā, ka mēs izprotam un liekam lietā šo savu unikalitāti un nevis daram to, kas dzīvē ir pagadījies (vai kur varēja dabūt darbu. Vai kur varēja labāk nopelnīt), bet gan to, kas ir saskaņā ar konkrētā cilvēka šo īsteno būtību.

Nu drusku esmu to iesākusi aprakstīt arī grāmatas pēdējā nodaļā.
Bet faktiski šī ir ļoti dziļa un plaša tēma, kuru parasti risinām otrā gada semināros:)
Jo ir jau jāsaprot - kāpēc gan man būtu jādzīvo saskaņā ar savu būtību un nevis pēc sabiedrības pieprasījuma un pasūtījuma. ko tas dos un kapēc tā būs labāk.

Uzdrošinos teikt, ka tas ir īstenas laimes un veiksmes pamatā.


Inese* - 2011-01-28 16:25
Tas,kas dod enerģiju un svētību (Tev un citiem) - ir lietderīgi pavadīts laiks.
Tas, kas atņem enerģiju Tev un citiem - ir izšķērdēts laiks.

Tas, kas ievelk dūksnājā (zemajā Tamaz enerģijā, nekā negribēšanā un slinkumā) - tas var ievilkt depresijā. (Depresija rodas no tā, ka zūd dzīvei jēga un ir absolūta vilšanās sevī un citos) un novest pie atkarībām.

Katrā reizē, kad kaut ko daram - ir jāsaprot, ka tā ir mūsu pašu izvēle.
Ja patīk kaitīgi ieradumi - tad vienkārši ir jāapzinās sekas.
Cilvēkam vienmēr ir brīva izvēle :)



Inese* - 2011-02-01 01:18
Ir labi, ja katrā dzīves jomā mums ir virzība attīstībai - piemēram, tas, ko mini par labdarību vai pacietību, vai nodoma veidošanu utt. tie visi ir labi instrumenti pašattīstībai.

Ja runā par dzīves mērķi, tad visticamāk, ka tam ir cieša saikne ar dzīves jēgu, ar došanas funkciju. Ka ne tikai iemācies būt laimīga it brīdi visas savas dzīves garumā, bet zini kā darīt laimīgus arī citus. Jo diez jau būs gana labi, ja mums būs tikai mūsu egoistiskie pašattīstības mērķi.
Pašattīstība un savas enerģijas nepārtraukta attīrīšana (tiekšanās pretim Dievam) ir ļoti vērtīga mūsu dzīves misija un esības forma. Pret to nekā nevar iebilst.
Bet parasti mūsu dvēselei ir vēl kāds sapnis sevi realizēt - un tam ir doti visi mūsu talanti un raksturs un temperaments utt. Iepriekš par to jau rakstīju.
Un īsteni laimīga dvēsele kļūst tad, kad atrodam šo savu šī "unikālā komlekta" realizēšanas iespējas.
Tad dzīvei rodas īstenā jēga, kuru tad parasti arī saucam par dzīves misiju.
Kuru pildot, turpinam būt laimīgi un tiekties pretim Dievam.


Inese* - 2011-02-10 22:42
Laime ir mūsu dabiskais stāvoklis.
Tā kā vajag tikai mainīt paradumus un dvēsele atpazīs savu īsteno būtību un patieso labsajūtas un laimes stāvokli:)


Inese* - 2011-03-21 19:35
Slinkums nav nekas cits, kā zemā enerģija, kas velk sevī iekšā.
Un ir jāatšķir, vai esi pārgurumā un tapēc nevari nekam saņemties vai arī esi slinkuma varā.
Ja ir pārgurums - tad ir jāizguļās un jāpaēd spēcinošāks ēdiens.
Ja ir slinkums - tad vienkārši jāceļas un jāiet laukā. Jāstaigā, jāelpo, jādomā spēcinošās un mīlestības piepildītas domas utt.



sadaļa: JAUNĪBAS NOSLĒPUMS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien ar Tevi gribu parunāt par to cik daudz laika veltām tam, lai gatavotos dzīvot tā, kā mēs to tiešām gribētu un cik pa īstam tā dzīvojam.



Tu jau zini manus „slavenos” jautājumus, kurus katru reizi uzdodu gan semināros, gan arī grāmatā. Un tas ir – vai Tu esi laimīga? 
 

Lūk, tieši par to atkal būs šis saruna.

 

Par to – vai Tu esi laimīgs. Par to, vai Tu zini savu mērķi un virzību. Par to, vai tā ir Tava izvēle nodzīvot un izdzīvot šo dienu tā, kā Tu pašlaik to dari.

 

Un kāpēc es atgriežos pie viena un tā paša?

 

Tādēļ, ka tas ir pamatu pamats, lai dzīve būtu tāda, kādu Tu to vēlies.



Pirmā lieta, par ko šai sakarā ir jāpadomā – ir Tavs dzīves mērķis un kopējā virzība. Ir svarīgi, lai Tu vispār zinātu ko vēlies. Savādāk būs tā, kā man bieži atbild semināru dalībnieki – es nezinu vai esmu laimīgs, bet zinu, ka neesmu nelaimīgs. Un tas ir tāds diezgan remdens rutīnas stāvoklis, kad it kā dzīvoju, bet ne tā kā man pa īstam gribētos. Vai arī es nemaz neapzinos kā man gribētos.
 

Kad jautāju tālāk, tad izrādās, ka ir taču visi priekšnoteikumi baudīt laimi jau šobrīd, bet.....un tad iestājās dažādi „bet”.

 

Un tad uzrodas n-tie iemesli, kāpēc nu tad tā laime nav sasniegta. Kādam traucē tas, ka nav naudas, kādam tas, ka nav vīra un bērnu, kādam tas, ka darbs neinteresants utt.

 

Zinu tik ļoti daudz cilvēku kas par sevi saka, ka ir izlasījuši visus gudros autorus un „teoriju zina”.

 

Un tas mans jautājums tad ir  - kāpēc gan to nesākt pielietot dzīvē?

 

Lai saprastu kā patīk dzīvi dzīvot – ir jāsāk tā dzīvot. Lai saprastu ko dzīvē patīk darīt...ir jāsāk darīt.

 

Un nevis pārspriest kā būtu, ja būtu un vēl pārrunātu ar visiem citiem, kuriem arī nav ne jausmas kā tas būtu, un beigu beigās, ja nebūs neviena, kas konkrēti iedrošinās un garantēs par rezultātu, tad tā arī tas viss paliks neuzsākts.

 

Es esmu par konkrētu shēmu – saprati ko gribi, uzzināji kā jādara un tad ir jādara.

 

Parasti divi pirmie soļi ir gana stabili, bet, kad jāsāk darīt tad....čušs.

 

Man arvien vairāk konsultācijās ir cilvēku, kuriem pati lielākā aizķeršanās rodas no tā, ka gribās nodrošināties ar nez kādām garantijām, kas nodrošinās veiksmi. Un kamēr neviens no malas nav pateicis, ka būs 100% rezultāts, tikmēr tā arī nekas nenotiek.

 

Bet tās ir atrunas.

 

Tā ir tāda kā gatavošanās...kā riktēšanās dzīvot. Bet dzīve ta iet.

 

Un paiet visskaistākais un iespējām bagātākais laiks. Šis laiks. Tavs laiks.

 

Atceries – veiksme rodas no pārliecības un no ticības. Veiksme rodas no Augstāko spēku atbalsta. (Bet atbalstīt var tikai to, kurš dara. Savādāk sanāk, ka atbalsts tiek tai sēdēšanai un neko nedarīšanai)
Veiksme rodas tad, kad dari. Kamēr nedari, tikmēr veiksmei nav nekādas nozīmes.

 

Laime rodas no gandarījuma par brīnišķīgi nodzīvotu dienu.

 

Saki, vai Tava šodiena ir kontekstā ar Tavu laimīgo dzīvi. Ar tieši tādu dzīvi, kādu Tu gribētu. Vai tas, ko šodien esi ieplānojis ved Tevi pie kopējā mērķa, kas ir saskaņā ar Tavu dzīves plānu un misiju?

 

Kāpēc tāds jautājums?

 

Tādēļ – ja zini kā vārdā to dari, tad kādreiz var būt grūti, kādreiz var būt nogurdinoši, kādreiz var būt sarežģīti, bet tik un tā tas rezultātā Tevi darīs laimīgu, ja vien zināsi, ka tas ir Tava lielā mērķa dēļ.

 

Laime pazūd no cilvēku dzīvēm tad, ja dzīvojam bezjēdzīgi – tātad bez dziļākas jēgas. Ja dzīvojam rutīnā, kad īsti nesaprotam kā vārdā un kāpēc to daru.

 

Un kad tā dzīvo, tad ielīgst slinkumā un nu jau ir sajūta, ka tā laime ir kaut kur...jūdzēm tālu.

 

Es pati dzīvoju laimīgu dzīvi ik dienas. Arī tad, kad ir smagi jāstrādā. Arī tad, kad piekūstu.

 

Kopš man ir tik ļoti skaidri izteikta mērķa un dzīves misijas apziņa, man nekad nav bijis jādomā par to cik smagi vai grūti ir darāms kāds darbs. Ir cita lieta, ka es piekūstu un man jāatgūst spēki. Tas, protams, ka tā ir. Bet tā fantastiskā sajūta par darbu, kurš attīstās, iet plašumā un kļūst arvien jo vērienīgāks, man ir milzu prieks un gandarījums. Tas sagādā laimi un prieku un padara dzīvi ļoti jēdzīgu.

 

Tādēļ es arī Tev gribu ieteikt – ja vien zini, ko tiešām dzīvē gribi, tad sāc to īstenot šodien. Sāc to darīt. Kaut pa bišķiņam. Kaut tikai prieka pēc. Bet sāc.

 

Un nesāc meklēt atrunas, ka, redz, šobrīd, Tev tam nav laika, naudas vai apstākļu.

 

Jo, ja Tev būs paradums meklēt iemeslus kāpēc, lai to nedarītu, šis paradums tā arī neatkāpsies. Un mēs zinām, ka tā var nodzīvot visu dzīvi tā arī neuzdrošinoties darīt to, ko pa īstam būtu gribējis.

 

Beidz gatavoties. Sāc dzīvot.

 

Vai varbūt jau esi sācis?

 

Pastāsti kā ir Tev.

Komentāri (17)  |  2011-01-27 18:43  |  Skatīts: 7780x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
anonims* - 2011-01-27 22:19
es laikam esmu nedaudz jocīga... bet man ir jautājums, kas tad ir īsti - dzīves mērķis? tas ir labs darbs, ģimene, māja? tātad, ja jau neizprotu šī termina būtību, tātad man nav merķa dzīvei...

anonims* - 2011-01-27 22:31
vēl klāt pie iepriekš rakstītā.... kā nonākt līdz tam, ka zini savu dzīves mērķi? ja manī ir entās intereses un aizraušanās, vai tas nozīmē, ka man tās visas ir jāattīsta? jo varbūt kāda no tām ir manas dzīves aicinajums? respektīvi, man ir jāklausās sevī?

Marija* - 2011-01-28 01:20
Arī man līdzīgs jautājums nomoka jau sen, kā lai zinu, kas ir manas dzīves mērķis. Man patīk daudzas nodarbes, bet ir izrādījies, ka dažas no tām nav vis manas dzīves mērķis, jo nekas nav izdevies, līdz ar to ir sašķobījusies pārliecība, vai kāda no tām pārējām, kas patīk, maz varētu būt lielais dzīves aicinājums vai ir vienkārši ar prātu izdomātas patīkamas laika pavadīšanas iespējas. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas jau kopš skolas laikiem zina, ko dzīvē grib darīt, jo es savos 30-it vēl joprojām to nezinu. Tāpēc arī man rodās jautājums, kā līdz tam nonākt, ka skaidri zini, mans dzīves mērķis ir..... ?

Inese* - 2011-01-28 06:05
Tā vienkāršoti varētu teikt tā:
katram cilvēkam jau piedzimstot ir līdzi dotas Dieva dāvanas - tie ir mūsu talanti, temperaments, rakstura īpašības, mūsu sociālās iespējas, griba utt. Un paši mēs to papildinam ar savu dzīves pieredzi, izglītību, audzināšanu, mērķtiecību utt. Šis "komplekts" katru no mums padara par unikālu.

Lūk, dzīves mērķis un misija rodas no tā, ka mēs izprotam un liekam lietā šo savu unikalitāti un nevis daram to, kas dzīvē ir pagadījies (vai kur varēja dabūt darbu. Vai kur varēja labāk nopelnīt), bet gan to, kas ir saskaņā ar konkrētā cilvēka šo īsteno būtību.

Nu drusku esmu to iesākusi aprakstīt arī grāmatas pēdējā nodaļā.
Bet faktiski šī ir ļoti dziļa un plaša tēma, kuru parasti risinām otrā gada semināros:)
Jo ir jau jāsaprot - kāpēc gan man būtu jādzīvo saskaņā ar savu būtību un nevis pēc sabiedrības pieprasījuma un pasūtījuma. ko tas dos un kapēc tā būs labāk.

Uzdrošinos teikt, ka tas ir īstenas laimes un veiksmes pamatā.

iedvesma - 2011-01-28 06:53
Ir lietas, kuras zinu, ko vēlos, bet ir lietas, kas attur.

Mana vājība ir mākslīgais skaistums. Par to vnk sajūsminos. Patīk un viss. Sajūsminos par tievām meitenēm, par smuku iedegumu solārijos, mākslīgajiem nagiem... Par uzdzīvi ar alkoholu, par kafiju un šokolādi, BET... Saprotu, ka visu to vēlos sev, bet mani attur tas, ka pati apjēdzu, ka tas nav ilgtermiņā un nav veselīgi veselībai, manam organismam.

Saprotu, ka tas ir kaut kāds jaunības maaximālisms, tieksme pēc ideāla, nespēja sevis pilnīga pieņemšana, bet tās ir lietas, kuras katru dienu nodarbina manu prātu.

Jā, varbūt kāds teiktu, ka tā ir liela psiholoģiska problēma, varbūt, bet es zinu, ka es izpaužos skaistumā. Man tas ir ļoti svarīgi - justies viegli un skaisti!

Bet no tā gandrīz nekā man nav, jo saprotu, ka tas labumu nedos!

iedvesma - 2011-01-28 07:28
Un vēl.

Ko īsiti nozīmē dzīvot bezjēdzīgi, nositot laiku, to izšķērdējot?

Vai, piemēram, spēle internetā skaitās bezmēķīga laika nosišana kaut arī dienas beigās man ir prieks vienkārši relaksēties, neko nedomājot...

Vai skatīties filmas arī ir kaut kas absolūti nelietderīgs un pagulēšana arī dienas vidū ir kaut kas nosodāms?

Vai lietderīgs skaitās ja mēs nemitīgi lasām izzinošu literatūru, ar lielu interesi un aizrautību apgūstam visu jauno un interesanto...

Īsit netieku gudra - vai lietderīga laika izmantošana ir tikai tāda, kas mums dod acīmredzamu rezultātu, intelekta paaugstinājumu, kas, protams, ir sois tuvāk mūsu mērķiem....

Vai tiešām datorspēlēs pavadītais laiks pēc garas darbadienas ir nosodāms un nepieļaujams.

Hmmm.... Interesanta tēma - lietderīga laika pavadīšana!



Inese* - 2011-01-28 16:25
Tas,kas dod enerģiju un svētību (Tev un citiem) - ir lietderīgi pavadīts laiks.
Tas, kas atņem enerģiju Tev un citiem - ir izšķērdēts laiks.

Tas, kas ievelk dūksnājā (zemajā Tamaz enerģijā, nekā negribēšanā un slinkumā) - tas var ievilkt depresijā. (Depresija rodas no tā, ka zūd dzīvei jēga un ir absolūta vilšanās sevī un citos) un novest pie atkarībām.

Katrā reizē, kad kaut ko daram - ir jāsaprot, ka tā ir mūsu pašu izvēle.
Ja patīk kaitīgi ieradumi - tad vienkārši ir jāapzinās sekas.
Cilvēkam vienmēr ir brīva izvēle :)



Agnese* - 2011-02-01 01:03
Vienmēr mulstu, kad ir saruna par to, kāds ir mans dzīves mērķis . . . vai vairāki mērķi. Kādreiz varēju teikt - jāiegūst izglītība, labs darbs, ģimene . . . Jā tas viss man ir. Un man ir labi - es negribu vairāk mērķus. Es gribu būt laimīga nevis tad kad sasniegšu savu kārtējo mērķi (jo ceļš uz to var būt gana grūts), bet gan tagad - dzīvojot, baudot , mostoties, ejot gulēt, ejot pa ielu . . . darot vēl daudzas gana „bezmērķīgas” nodarbes. Vai tas, ka iedodu tantiņai 20 santīmus pavirza mani tuvāk kādam no mērķiem, vai tas ka šodien pacietīgi uzklausīšu kašķīgu kolēģi, neko nepārmetot un nenorādot, mani virza pareizā virzienā. Mērķi cilvēku padara par lielu egoistu – es, mani, man . . .
Vai būšana laimīgai ir pietiekams mērķis? Man vienmēr ir teikuši nē! Mērķim ir jābūt izmērāmam (rezultatīvam), salīdzināmam, sasniedzamam kādā noteiktā periodā. Mūsu latiņa vienmēr ir jānoliek augstāk, par to kuru mūsu prāts ļauj nospraust . . . Mērķis ir jātur kā burkāns zaķim, kas vienmēr ir drusku augstāk kā to var sasniegt.
Man patīk runāt nevis par mērķi, bet gan par nodomu . . . es dzīvošu un būšu laimīga. Es darīšu tieši to, kas mani darīs laimīgu. Un būšu laimīga arī tad, kad jādara lietas, kas man nemaz nepatīk. Laime nav izmērāma, salīdzināma . . . un vienīgais kas atbilst mērķim ir tas, ka tā ir sasniedzama. Jā es esmu laimīga un mans dzīves nodoms ir būt tādai – laimīgai un mīlestības pilnai.


Inese* - 2011-02-01 01:18
Ir labi, ja katrā dzīves jomā mums ir virzība attīstībai - piemēram, tas, ko mini par labdarību vai pacietību, vai nodoma veidošanu utt. tie visi ir labi instrumenti pašattīstībai.

Ja runā par dzīves mērķi, tad visticamāk, ka tam ir cieša saikne ar dzīves jēgu, ar došanas funkciju. Ka ne tikai iemācies būt laimīga it brīdi visas savas dzīves garumā, bet zini kā darīt laimīgus arī citus. Jo diez jau būs gana labi, ja mums būs tikai mūsu egoistiskie pašattīstības mērķi.
Pašattīstība un savas enerģijas nepārtraukta attīrīšana (tiekšanās pretim Dievam) ir ļoti vērtīga mūsu dzīves misija un esības forma. Pret to nekā nevar iebilst.
Bet parasti mūsu dvēselei ir vēl kāds sapnis sevi realizēt - un tam ir doti visi mūsu talanti un raksturs un temperaments utt. Iepriekš par to jau rakstīju.
Un īsteni laimīga dvēsele kļūst tad, kad atrodam šo savu šī "unikālā komlekta" realizēšanas iespējas.
Tad dzīvei rodas īstenā jēga, kuru tad parasti arī saucam par dzīves misiju.
Kuru pildot, turpinam būt laimīgi un tiekties pretim Dievam.


ilze* - 2011-02-10 20:32
Godīgi atzīstoties, manī ir paslēpušās bailes no tās lielās jaunās laimīgās dzīves, jo ir jautājums, vai es varēšu to ''vadīt" , vai man ir vajadzīgie resursi, vai ir veselīgi un droši tā no līdzenas vietas mainīt savu domāšanu.
Esmu lasījusi izglītojošu literatūru.Ir vēlme dzīvot un justies labāk, laimīgāk, tā viļņveidīgi to jau daru:)) Bet kā lai to izdara tā dabīgi..Jo iemest sevi pilnīgi nezināmā lauciņā, protams, ir bail..Domāšana tomēr ir tāda trausla lieta


Inese* - 2011-02-10 22:42
Laime ir mūsu dabiskais stāvoklis.
Tā kā vajag tikai mainīt paradumus un dvēsele atpazīs savu īsteno būtību un patieso labsajūtas un laimes stāvokli:)

baiba* - 2011-03-21 17:30
.... un,ko darīt,kad uznāk nenormāls slinkums??? Nu tāds,ka viss iesāktais,nolemtais- vnk pazūd!!! ne gribas vingrot no rītiem,ne vakaros....tikai ēst un gulēt!!!
Bet šodien sākas pavasaris un taču jābūt pavasara sajūtām...priekam,mundrumam..,bet -nekā!!!

Inese* - 2011-03-21 19:35
Slinkums nav nekas cits, kā zemā enerģija, kas velk sevī iekšā.
Un ir jāatšķir, vai esi pārgurumā un tapēc nevari nekam saņemties vai arī esi slinkuma varā.
Ja ir pārgurums - tad ir jāizguļās un jāpaēd spēcinošāks ēdiens.
Ja ir slinkums - tad vienkārši jāceļas un jāiet laukā. Jāstaigā, jāelpo, jādomā spēcinošās un mīlestības piepildītas domas utt.

bilbo - 2012-06-29 07:48
Es varu teikt, ka dzili seví esmu laimíga. es eju uz savu mérki, uz savu sapni. Dazreiz man ir loti bail, bet es censos skatíties bailém acís, kaut vai rokas tríc. :) Bet traucé tas, ka májas darbi tamdél nav paveikti laiká, traucé, ka nevaru paspét izdarít tos ikdienas darbus, ko dara visas saimnieces, pat vírs palídz, ja palúdzu, bérnu lieku pie darbiniem, bet tas tápat traucé PILNÍGI izbaudít laimi. Bet sirdí es esmu laimíga, tikai práts bréc, ka vajag traukus nomazgát, vajag velu izlikt ávéties, vajag puteklus noslaucít utt.

inese - 2012-06-29 15:49
Man ir dažāda pieredze ar mājas kārtošanu. Ir bijuši laiki, kad beržu un beržu un izberžu tik ļoti, ka tikmēr visa dzīve sakārtojusies:))
Ir bijis, kad vadu seminārus ik dienas, un mājas kārtošanai vispār nav laika. Un tad patiešām laimes sajūta pazūd, jo mājas enerģētika nav samīļota. Māja mums vienmēr pasaka priekšā kā jūtamies. Un varam sevi nemānīt, ka tā nav.
'Mūsu māja simbolizē 'mūsu rūpes pašām par sevi.
Un ja māja nav kārtībā, tad tas nozīmē, ka mums nav laika pašām sev.
Tas nozīmē, ka mūsu sapnis vai mērķis ir kļuvis svarīgāks par mums pašām. Esmu izgājusi tam cauri un zinu, kā tas ir, ka aizbraukt uz semināru vai atbildēt uz vēstulēm liekas svarīgāk kā pašas dzīve. Bet tā nav pilnīga laime. Dzīve pierādīja, ka tā nav.

Un tagad mierīgi mīļoju gan sevi, gan savu māju, gan daru savu sapņu darbu - un to visu daru sabalansēti.

Laimei nevajag kampaņveida uzbrukumus kādai jomai:))
Laime rodas no līdzsvara un harmonijas un no spējas to visu izbaudīt:))
lai veiksmes!!!!

adelina - 2015-09-29 17:24
varu apbrīnot tikai šos rakstsu un ieteikumus, noteikti dalos no sirds ar visu, ka šeit ir vēstīts. bet mīļās meitenes, kā jūs tam visam rodat laiku? man ir divi mazi bērni, darbs no 8.30-17.00, vīrs, kuram arī darbs. es esmu laimīga sieviete, jo man ir brīnišķīgi bērni, vīrietis, kas mani ļoti atbalsta un ar kuru mūs vieno abpusēja un patiesa mīlestība, darbs mūs nodrošina, bet laiks ir tikai tik. cik tas ir, pa kuru laiku jus taisat kokteiļus, braucat uz jūru staigāt un rūpējaties par sevi, domājat par savām sajūtām un dzīves mērķiem, vingrojat jogu un dzīvojat?

inese - 2015-09-30 00:11
Ak, mīļā:) Priecājies par saviem mazajiem bērniņiem un nemēģini visam rakstītajam te izskriet līdzi:)))
Nu piemēram, es dzīvoju pie jūras. Man pastaiga gar jūru sanāk regulāri, kad eju laukā ar suni. Un es nestrādāju noteiktu darba laiku.

Kokteiļi jau ar ir tāda vairāk pavasara laika aizraušanās.

Nu bet dzīvot ar centru sevī un sajust sevi - tasgan ir jāiemācās. Ar to sākas laimīga dzīve:)
Un Taviem bērniņiem ir vajadzīga laimīga mamma. Tātad - Tev vienkārši ir jāiemācās vienlaikus būt ar ģimeni vai darbā, bet tai pat laikā ar centru sevī:))

5.oktobrī par to mums būs vebinārs.
Varbūt vari piedalīties (vai pieteikties uz ierakstu, kuru tad jāpasūta atsevišķi 3 dienas pēc nodarbības).

Bet pats svarīgākais tai visā - ir paņemt no šīs lapas tik daudz, cik Tev der. Un to, kam šobrīd nav laika, atstāt citam dzīves periodam :))


Atpakaļ