Pārdomas par bailēm


Komentārs:

maara - 2012-10-31 00:49
Ieviņ! Tik interesants stāsts par Tavu bērnību.:) Un tik daudz ko pārdomāt pēc tā izlasīšanas. Es esmu Tev pilnīgi pretējs cilvēks - bērnībā baidījos no visa, no kā vien var baidīties. Cik šausmīgi bija 1.klasē iet mājās no skolas gar mežu, jo draudzene man bija pastāstījusi, ka tajā mežā dzīvo vilks. Tā varētu turpināt daudz dažādus notikumus.
Kad tumšos vakaros kaut kur gāju kopā ar vecmammu, man likās, ka pieaugušie ne no kā nebaidās. Kad pati izaugu, sapratu, ka bailes nepazūd vienkārši izaugot. Tikai mainās apstākļi. Piemēram pieaugušajam ir vairāk informācijas (izrādās, tas vilks tur nedzīvo :D). Tāpat arī pieaugušajam ir citas vērtības - ja 1.klasē es uztraucos par sevi, tad laikā, kad man jau bija piedzimis bērniņš sapratu, ka man ir jāpasargā bērns - neatkarīgi, vai ir bail vai nav kādā situācijā. Pat nevis sapratu, bet tas nāca pats no sevis.
Bieži esmu lasījusi, ka nebaidās tikai muļķi, ka baidīties ir normāli, vienkarši bailes vajag uzveikt. Laikam jau šeit varētu diskutēt par jēdzienu "bailes". Lasot tavu stāstiņu sapratu, ka šo jēdzienu var lietot dažādi, vai nelietot nemaz. Iet pa ceļa vidu ar aizvērtām acīm... Nu labi, Tev nav bail. Un nevajag jau arī baidīties, vienkārši veselais saprāts saka, ka tas nav vajadzīgs, tas nedod neko, bet samaksāt par to var nākties ļoti dārgi. Vai cita situācija - cilvēkam ir bail, ka viņam nebūs naudas. No tā, ka viņš baidās jau nauda neuzradīsies - tātad atkal, bailes nedod neko. Šajā gadījumā vajag rīkoties un arī reizē paļauties uz Dievu.
Nu ja, šo te visu rakstot saprotu, ka ar jēdzienu "bailes" mēs varam spēlēties dažādi. Bet patiesībā mēs šo vārdu varam izslēgt no savas leksikas. Tā vietā es ņemtu paļāvību uz Dievu; ticību Dievam; darbību, lai risinātu situācijas pietiekami droši un manu iespēju robežās; un reizēm arī piesardzību, kas balstīta uz pieredzi un zināšanām, lai vienkārši būtu drošībā.
Tā, ka man šķiet - mēs varam dzīvot bez bailēm, jo bailes pašas kā tādas jau neko vērtīgu nedod...



sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Es atceros, kā es vienu dienu domāju un apzinājos, ka es vēlos nebaidīties ne no kā. Atceros arī, kā kāds vieds cilvēks, kam es ļoti uzticos, teica, ka cilvēki katrs no kaut kā baidās, ka tikai bērnībā ir tā, ka cilvēks ne no kā nebaidās. Bet es tomēr vēlos tā. Ja arī bailes dzīvei kaut kādās izpausmēs piešķir burvību, es to nevēlos. Es vienmēr esmu par skaidrību, bet bailes ir māņi, bezjēdzīga migla. Bet šodien un vakar manī radās urdošs jautājums: cik tālu cilvēks drīkst iet savā bezbailībā? Cik tālu drīkst būt bezbailīgs un cik tālu tas cilvēkam nav lemts vai varbūt jau kaitīgs, dzīvokot uz Zemes? Es vēlos brīvību un laimi, ko sniedz bezbailība, sajūtu ,ka es varu visu, ka es esmu kopā ar Dievu katrā solī un milzīgo pašapziņu, ko šīs sajūtas izraisa.

Un tai pašā laikā - kur ir robeža? Ne velti es atcerējos, kā bērnībā ne reizi vien, iespējams, biju spēlējusies ar nāvi. Kā mani 8 gadu vecimā sakoda svešs suns vienai vēlu vakarā pastaigājoties un cik ļoti man paveicās, ka tas suns sāka sarieties ar citiem suņiem, novērsdamies uz brīdi no manis un es varēju pa to laiku aizskriet mājās, un ka tas notika ziemā, kad biezas drēbes.

Atceros kā citā reizē es skaraidelēju pa nepazīstamu pakalnu kopā ar kaimiņu meitēnu un, kā vienmēr droši jūtoties, ielēcu kādas mājas kanalizācijas satura novietnē, sūdos līdz vēderam ar reizi. Ja es tajā sekundes sitdaļā līdz lēcienam nebūtu nolēnusi, ka nevajag tomēr lēkt uz rās interesantās virsmas pašu vidu, tad, iespējams, es ar vienu lēcienu uzreiz noslīktu, un tā otra meitene, kas bija par mani drusku jaunāka, man nevarētu palīdzēt.

Atcerējos, kā 11 gadu vecumā reiz gāju pa ceļu kopā ar savu labāko draudzeni un dusmīgi pārmetu viņai, ka viņa ir pārāk bailīga un parātīga un teicu viņai apmēram tā :"Gribi redzēt? Es iešu pa šosejas vidu ar aizvērtām acīm!" Mēs tieši gājām pa šosejas asu līkumu. Un es savus vārdus turēju lepni un spītīgi. Tieši tad brauca pretī mašīna un es pēdējā brīdī atvēru acis un man kaut kā paveicās, ka tā mašīna nobrauca kādu sprīdi vai pat drusku mazāk gar manām kājām, bet man nekas nenotika.

Un pāris gadus vēlāk kopā ar to pašu labāko draudzeni ziemā nez kāpēc mums gribējās paskraidīt un paslidināties pa pavasarīgi kūstošu dīķa ledu, kau gan tas ledus drusku tirkšķēja zem kājām. es biju vieglāka un pārslīdēju pāri viegli, bet draudzene pie pašas malas ielūza, un labi, ka pie pašas malas, jo tālāk tam dīķim dibena nebija un mēs abas nemācējām peldēt.

Un kopā ar citu draudzeni es 1.klasē pēc stundām gājām pie manas mammas uz darbu, lai ātrāk - pāri lielajam pils aizsargdīķim.:), kuram bija tāds ledus, ka tas ledus izslatījās kā slapjš, ūdeņains sniegs. 1. klasē pēc stundām man patika visur staigāt ar kādu no klasesbiedriem, man nelikās, ka būtu jāpasaka mammai, ja es, ejot uz mājām, izdomāju ar draudzeni kārtīgi izstaigāties un tad iet pie viņas ciemos, pie viņas ģimenes pavakariņot. Nav ne jausmas, kā mamma bija mani atradusi un atnākusi pakaļ jau pa tumsu, mobilo vēl nebija. Un tikai dusmojās, ka ar vecmammu jau esot gribējušas policiju saukt. Man nepatika, ka vecmamma par mani izteicās kā par tādu kauna traipu, no kā viņai kauns citu cilvēku acīs. Man vienkārši bija tāda daba, ka nelikās vajadzīgs ne prasīt atļaujas, ne dot kādus paskaudrojumus ģimenes locekļiem, man laikam ne no kā nebija bail, un tas, kā es dzīvoju, man likās dabiski. Es uz pasaules labi jutos. Man patika pēc stundām iet izpētīt ceļus pa ceļam uz mājām, pa kuriem es nekad nebiju gājusi, par to, cik laika tas prasīs, tas mani nesatrauca.

Vēlāk gan bailes manī iesējās, un tagad ( man ir 21 gads) es apdonājos, ka tās ir kā cietums man. Tikai kā būtu, ja to nebūtu nemaz? Diez vai arī tagad bīstamās situācijās man vienmēr paveiktos.

Ar cieņu,

Ieva Kļaviņa

Komentāri (2)  |  2012-10-30 16:35  |  Skatīts: 2388x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
maara - 2012-10-31 00:49
Ieviņ! Tik interesants stāsts par Tavu bērnību.:) Un tik daudz ko pārdomāt pēc tā izlasīšanas. Es esmu Tev pilnīgi pretējs cilvēks - bērnībā baidījos no visa, no kā vien var baidīties. Cik šausmīgi bija 1.klasē iet mājās no skolas gar mežu, jo draudzene man bija pastāstījusi, ka tajā mežā dzīvo vilks. Tā varētu turpināt daudz dažādus notikumus.
Kad tumšos vakaros kaut kur gāju kopā ar vecmammu, man likās, ka pieaugušie ne no kā nebaidās. Kad pati izaugu, sapratu, ka bailes nepazūd vienkārši izaugot. Tikai mainās apstākļi. Piemēram pieaugušajam ir vairāk informācijas (izrādās, tas vilks tur nedzīvo :D). Tāpat arī pieaugušajam ir citas vērtības - ja 1.klasē es uztraucos par sevi, tad laikā, kad man jau bija piedzimis bērniņš sapratu, ka man ir jāpasargā bērns - neatkarīgi, vai ir bail vai nav kādā situācijā. Pat nevis sapratu, bet tas nāca pats no sevis.
Bieži esmu lasījusi, ka nebaidās tikai muļķi, ka baidīties ir normāli, vienkarši bailes vajag uzveikt. Laikam jau šeit varētu diskutēt par jēdzienu "bailes". Lasot tavu stāstiņu sapratu, ka šo jēdzienu var lietot dažādi, vai nelietot nemaz. Iet pa ceļa vidu ar aizvērtām acīm... Nu labi, Tev nav bail. Un nevajag jau arī baidīties, vienkārši veselais saprāts saka, ka tas nav vajadzīgs, tas nedod neko, bet samaksāt par to var nākties ļoti dārgi. Vai cita situācija - cilvēkam ir bail, ka viņam nebūs naudas. No tā, ka viņš baidās jau nauda neuzradīsies - tātad atkal, bailes nedod neko. Šajā gadījumā vajag rīkoties un arī reizē paļauties uz Dievu.
Nu ja, šo te visu rakstot saprotu, ka ar jēdzienu "bailes" mēs varam spēlēties dažādi. Bet patiesībā mēs šo vārdu varam izslēgt no savas leksikas. Tā vietā es ņemtu paļāvību uz Dievu; ticību Dievam; darbību, lai risinātu situācijas pietiekami droši un manu iespēju robežās; un reizēm arī piesardzību, kas balstīta uz pieredzi un zināšanām, lai vienkārši būtu drošībā.
Tā, ka man šķiet - mēs varam dzīvot bez bailēm, jo bailes pašas kā tādas jau neko vērtīgu nedod...

jannat - 2012-10-31 08:54
Piekriitot Maarai , ka vajag riikoties un paljauties uz Dievu - tas ir labs liidzeklis,- kaa arii atziit sev, ka bailes ir - dot sev laiku pienjemt un saakt riikoties!! Daudzi neuzdriikstas atklaati runaat - man bail, ko lai daru - taapeec uzslava autorei par rakstu!!


Atpakaļ