Pilna istaba ar Mani


sadaļa:  LEKTORI RAKSTA

autors: DACE HARTMANE

Sveika, Dievišķā!

Šodien vēlos padalīties ar Tevi savās brīnišķīgajās sajūtās par iekšējo sevis mīlestību.  Noteikti esi lasījusi dažādu literatūru par to, kā iemīlēt sevi, citus un vispār dzīvi. Arī es esmu nemitīgi meklējusi atbildes uz šiem jautājumiem, bet bieži vien nonācu pilnīgā strupceļā ar savu iekšējās mīlestības meklēšanas ceļojumu. Ar prātu saprotu, ka iemīlot sevi, pa īstam izjutīsi arī patiesu mīlestību pret citiem. Kā tad, lai noķer šīs sajūtas? Kā, lai izjūt šo vārdu patieso spēku?

Sākšu ar to, ka sevis iemīlēšanai der jebkas, kas ved uz pozitīvām pārmaiņām mūsu dzīvē.  Šķiet, ka  īstu mīlestību pret sevi ievieš savas Esības apzināšanās, savas dievišķās esības nozīmes izpratne šajā pasaulē. Manas sajūtas ir tādas, ka šīs esības izjušana notiek tikai tajā brīdī, kad pilnībā esi pārstājusi koncentrēties uz apkārtējo pasauli, apstākļiem, notikumiem utt. Visiem sevis iemīlēšanas gājieniem jānotiek tikai iekšienē. Turklāt, viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir Ticība ar lielo burtu. Tā ir ticība sev, ka es vēlos un varu sevi mīlēt. Afirmācijas bez ticības strādā kā svārstiņš pozitīvas enerģijas iegriešanai un, iespējams, ved Tevi tuvāk sevis iemīlēšanai. Tomēr īstie notikumi sākas tad, kad konkrēta Tava doma tiek ievīstīta Tavā 100% ticībā.

Mīlestība pret sevi ir tāda, kad Tu pilnībā apzinies, ka mīli sevi tādu, kādu Tevi ir radījis Dievs, tādu, kāda esi laimīga, gariem vai īsiem matiem, tieva vai dūšīga, priecīga vai bēdīga, skaista vai brīnumskaista. :) Mīlestība pret sevi ir tikai un vienīgi Tevī pašā, nekur citur. Un apkārtējie cilvēki ar savu attieksmi, ar saviem vārdiem, savām dvēseles acīm pasaka Tev to, kas ir Tevī...

Kad cilvēks ir piepildīts ar mīlestību savā dvēselē, no viņa staro mīlestība un visi vēlās saņemt šo mīlestību, visi vēlās pieskarties šai mīlestībai gan fiziski, gan emocionāli... Vai tad neesam redzējušas un sajutušas cilvēkus, kuri izstaro milzu mīlestību un mēs kā magnēts pievelkamies pie viņiem? Vēlamies sajust un ieelpot kopā šīs pilnības sajūtas...

Un tad uzrodas arī smaids – brīvs un nepiespiests, tāds, kuru pamana katrs garāmgājējs. Jo tā ir enerģija, spēcīga enerģija, kurai nevar tā vienkārši paiet garām. Es pa īstam izjūtu to - ja cilvēkā ir patiesa mīlestība pret sevi, viņš var dot to arī citiem, jo viņam pašam tās ir pārpārēm. Tādas sajūtas palīdz baudīt esošo dzīves mirkli, veidot brīnišķīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, novērtēt to, cik patiesībā vērtīgs esi pats sev... Jo Tevī ir mīlestība. Un es tik ļoti labi izprotu teicienu, ka cilvēks nevar iedot otram to, kā viņam nav... Tāpēc arī nevaram iemīlēt citus, jo mūsos nav mīlestības pret sevi.

Teicienu “Es sajutu ar sevi pilnu istabu” ir iespējams piedzīvot vārda tiešākajā nozīmē. Katrai no mums, iespējams,  šīs apziņas situācija un brīdis ir atšķirīgs, bet to noteikti ir iespējams piedzīvot. Un tas notiek brīdī, kad Tevī ieplūst milzu mīlestība pret Sevi. Brīdī, kad Tu saproti, cik esi unikāla, dievišķa būtne. Iemīlēties sevī patiešām var – tā, ka gribās lidot, vārda tiešajā nozīmē, un saukt visiem – cik dzīve ir skaista.  Mīlestība pret sevi automātiski noved pie citu cilvēku mīlestības. Tā nu tas ir un es varu teikt, ka tā ir brīnišķīgākā sajūta dzīvē.

Es novēlu katrai no mums justies kā dievišķai karalienei, kura ļoti sevi mīl,  kura katrā no saviem līdzcilvēkiem saskata sevi, kura ir gatava dot citiem mīlestību, neatkarīgi no apstākļiem, dalīties smaidā, jo smaids atver durvis uz prieku, ar saviem piemēriem iedvesmot citus un vienkārši būt laimīgai!

Es novēlu šo lidojuma sajūtu ikvienai no mums un, lai mūsos ir daudz, daudz mīlestības.

Dace Hartmane

Komentāri (47)  |  2012-10-15 17:48  |  Skatīts: 6641x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
gribubutlaimiga - 2012-10-23 20:33
Man ir liidziigi, nezinu ar ko saakt, un man arii vienmeer liekas ka pie taa vainiigs kaads cits.Es pirms 5 gadiem biju taada kaa juus te runaajat-pozitiiva, vienmeer paliidzeeju citiem, paliku darbaa ilgaak, lai tikai koleege vareetu iet maajaas, un dariiju to no sirds, vienmeer visus zeeloju, par visiem ruupeejos un arii pati biju laimiiga...pa ielu gaaju un smaidiiju ne no kaa, vnk smaidiiju, jo taa gribeejaas...bet tad...man tiesaam taa jaasaka-apreceejos... un viss pamazaam saaka brukt...skiet ar katru dienu paliekn arvien launaak, manii paraadiijusaas taadas iipasiibas kaa skaudiiba, naids, pazudusi meerktieciiba...man paslaik nav darba jau ilgu laiku...nemaaku pat izskaidrot kapeec tas taa ir...vieniigais labais kas man no siim attieciibaam ir , ir mans beerns, kuru miilu vairaak par visu pasaulee.. darba man nav, nav kur iet, viirs muus uztur, kur gan lai es liekos ar beernu?man taa gribas atkal sajust savu speeku, atrast darbu, darboties, citaadi seezu maajaas un vnk juuku praataa... esmu nonaakusi pie siis maajas lapas un loti gribu mainiities, gribu atbriivoties no sliktajaam iipasiibaam, kuras paraadiijusaas manii, gribu buut taada kaa agraak..dazreiz palasot rakstus tiesaam juutos labaak, bet atkal ir taas dienas kad raudu,raudu un nevaru neko mainiit...

ilonas - 2012-10-24 03:21
Man liekas, ka man bija līdzigi un droši vien vēl daudzas lietas ir risināmas. Bet es meklēju cēloņus sevī un sevī arī atradu. Pirmais un svarīgākais - kopdzīve un it īpaši rūpes par bērnu - tas ir kaut kas tik totāli visu laiku paņemošs, ka Tu pat nemani, kā rit stundas, dienas, mēneši, bet tu tikai kaut ko dari un dari. Un vairs nezinu, kāpēc. Vismaz man pirmais gads ar bērnu bija no vienas puses vislabākais un no otras vissmagākais. Es nevarēju darbiem pateikt "nē", attiecīgi viss gads būtībā bez atpūtas, bez pabūšanas vienatnē, bez draugiem - jo man vairs tiem nepietika spēka. palielam bŗivdienas nebija pat tad, ka bija 38 grādu temperatūra. Tikai tagad, t.i., pēc trijiem gadiem lēnām pielec, kāpēc bija tā kā bija.

Piemēram, manī tik ļoti bija iemājojusi pārliecība, ka "ja ne es, kurš tad vēl to darbu darīs", ka bija vajadzīgi trīs gadi, lai to pamanītu. Neteikšu, ka esmu pilnībā atbrīvojusies no šīs svarīguma sajūtas attiecīgi tās radītām dusmām, ka neviens nepalīdz, aizvainojuma, neapmierinātības...., bet iet jau uz labo pusi.
Es arī tagad daru diezgan daudz, bet daru ar mīlestību. Ja saprotu, ka dar;it negribu - tad nedaru. Un ziniet - no tā sliktāk nepaliek, tikai labāk. jo es nekam nepielipinu savu "negribu" un "neapmierinātības" sajūtu. Tikai tagad mana māja ir kļuvusi par manu saulaino pili.



gribubutlaimiga - 2012-10-24 04:44
man beerns iet jau daarzinjaa, taa kaa nav pirmais gads noteikti, un domaaju ka vaina nav tajaa...tas ka ir kas mainaams tas noteikti, man ir jaatrod darbs, jaaiziet cilveekos, tad arii buus komunikaacija, jaunas iepaziisanaas, kaa arii darbosanaas...Par to laiku sev...man taa ir par daudz, es seezu maajaas un nerodu vietu sev, jo neesmu radusiseedeet un neko nedariit...man patiik aiznemtiiba, darbosanaas...

dainarozenberga - 2012-10-24 15:57
gribubutlaimiga
Faktiski pēdējā Tava komentāra pēdējais teikums arī ir atbilde uz Tavu jautājumu - ar ko sākt...
Tu raksti: Par to laiku sev...man taa ir par daudz, es seezu maajaas un nerodu vietu sev...

Un zini, kas ir atbilde - iemīli to laiku, kas ir dots SEV. Kad Tu būsi "iemācījusies" justies laimīga mājās, kad piepildīsi savu ikdienu ar mīlestību, tad viss nostāsies pa vietām!
Kamēr Tu dusmosies, nīgrosies, jutīsies nevajadzīga utt... nekas nemainīsies... Visums, Dievs Tev ir devis šo laiku, lai sastaptu sevi, lai iemīlētu sevi un savu dzīvi tieši tādu, kāda tā ir šobrīd!
Atliek vien ieraudzīt, ka komunikācija, attiecības - mums ir VISU LAIKU un ar VISU pasauli! Tā ir bezgalīga bagātība!

Ilona - brīnišķīgs komentārs! Tik ļoti precīzi par to :ja ne es tad kurš tad vēl"! :) Un izrādās, ka vienmēr īstajā laikā un vietā atrodās tas "kurš tad vēl"! :)))))

Smaidam!

gribubutlaimiga - 2012-10-24 19:28
Paldies par atbalstu, dazreiz ir vajadziigs cilveeks kas sapurina, iedrosina...it kaa jaa, jaapriecaajas, ka ir laiks sev, bet man ir taa ka jo vairaak briiva laika ir, jo vairaak tas tiek izmantots nelietderiigi...kaut kaa taa diena paiet tik aatri un taa nedeelas un meenesi, un saproti, ka neko labu pa so laiku neesi izdariijis... vieniigais audzinu beerninju:)taa gan ir iista laime..man patiik beerni un es tik loti veel gribeetu beerninju, arii sobriiid ir taa ka taa ir taada karstaakaa veeleesanaas, bet diemzeel neuzdrosinos, jo nedomaaju ka mums ar viiru buus ilgstosas attieciibas, lai gan zinu, ka vins miil mani un arii grib beerninju, bet es saku vinjam ka es negribu, lai gan tik loti gribas...kad izdzirdu ka kaada draudzene ir staavokli , pilniigi taada smeldze ieksaa, nezinu vai taa ir skaudiiba(man loti bail no siis iipasiibas)...njaa, paldies ka juus te esat, ir tik labi ar jums parunaaties, lai gan nezinu vai saprotat kaa es juutos...

es censos sevi mainiit, esmu arii lasiijusi daudzas Sinelnikova graamatas un taas tiesaam ir loti labas, bet man kaut kaa tas paliidz tik uz to laiku kad lasu, kad ir izlasiita un nolikta malaa, atkal saakas viss no jauna...
Man ir jatiek ar sevi galaa, daudz jaastraadaa ar sevi , citaadi esmu iedziivojusies vegetatiivajaa distonijaa un neviens aarsts mani vairs nenem par pilnu...nepieveers uzmaniibu manaam suudziibaam...

dainarozenberga - 2012-10-24 19:43
gribubutlaimiga
Zini, kā ir ar to laiku sevi - lai to izmantotu lietderīgi, tas IR JĀSĀK izmantot lietderīgi. Tas ir treniņš... Un "uzskaņošanās" (par kuru Inesīte runā rakstā ar šādu nosaukumu) katru dienu! Brīdī, kad es aizgāju nu iepriekšējā darba un man sākās tāda ikdiena, kuru vēlējos, bez konkrēta darba laika, pilnīga atbildība uz sevi... Un šajā gadījumā ir liela iespēja iedzīvoties slinkumā... Un ik pa laikam es saprotu, ka esmu ieslīgusi tādā... Ko daru - atkal sāku visu griezt daudz enerģiskāk...
Tu jau tik vai tā katru rītu vari uzrakstīt, kas ir tas, kas jāizdara pa dienu, cik daudz laika kam veltīsi... Piemēram, saplāno pāris reizes nedēļā dienu, kurā VISPĀR nepieej pie datora... Tā ir SPĒLE, ar sevi, ar savu dzīvi! Papēti, kā pati reaģē, kas notiek, vai kāda kustība ienāk dzīvē, vai nē? :))))

Un par grāmatām - ir tā, ka tās zināšanas, kas tajā katrā ir mums var palīzēt TIKAI un vienīgi tad, kad tiesām ieviešam to savā dzīvē! Vismaz mēģinām to darīt! :) Un arī tas ir treniņš un darbība... Diemžēl, tikai no izlasīšanas nevienam dzīve nav mainījusies... Nav iespēju atrunāties... ir tikai jādara un tad notiek brīnumi!

Par veģetatīvo distoniju - Tija Kazāka, apbrīnojamā jogas skolotāja (www.tija-yoga.1s.lv) tuvākajā laikā izsludinās semināru, kurā runās tieši par šo "diagnozi", domāju, ka būs vērts paklausīties un saprast, ka tā nav slimība, tā vienkārši ir ķermeņa/domāšanas/sajūtu buķete, ar kuru jāiemācās sadzīvot! :)

gribubutlaimiga - 2012-10-24 21:44
Par to slinkumu jums pilniibaa piekriitu:)tas mani ir piemekleejis, jo vairaak esmu maajaas jo mazaak kas ir izdariits..bet ja ir veel kaadas dariisanas, tad veel ir daudz kas paspeets:)zinu, ka tas ir darbs ar sevi...tikai domaaju, ka saadas maajaslapas , kaa sii, un cilveeki kaa juus un attieciiigaas graamatas paliidz straadaat vairaak ar sevi un paraada pareizo virzienu...es censos uztureet sevi pozitiivaa gaisotnee un tad kaut kaadaa briidii atkal sakraajas viss un asaras pa gaisu....bet kad izraudos, tad patiesaam paliek vieglaak...diemzeel uz seminaariem man nav iespeejas tikt, jo neesmu Latvijaa, bet labpraat ietu uz saada tipa seminaariem un arii nopirktu graamatu, kas ir sajaa maajaslapaa...man vienkaarsi ir jaasaak kusteeties, kaa juus sakaat..laikam tiesaam jaapieraksta darbi kas jaaizdara sajaa dienaa...un par to internetu...tas tiesaam aiznem loti lielu dalu dienas:(


ilonas - 2012-10-24 22:38
laikam jau viens no labākajiem veidiem kā iekustēties un tas šajā lapā ir minēts vairākkārt - savas apkārtējās vides kārtošana. Bet nu tā kārtīgi pa īstam, visus stūrus, visus kaktus, izmetot visas vecās mantas. Nu tik pamatīgi, ka telpas kļūst gaišākas, tukšākas. Un kā pabeigts, tā sākt vēlreiz no sākuma. Jo patiešām viss nebūs sakārtots.
Tad var dejot, piemēram, vēderdejas - netā var paraugus atrast, joga, balets.
Man arī bija laiks, kad dzīvojos pa māju. Tā arī darīju - tīrīju, meditēju, vingroju.

litalita - 2012-10-25 00:15
Informāvija par JAUNUMU, kas attiecas uz dziednieci Agnesi Bērziņu: izdevniecībā Ameija iznākusi viņas grāmata "Cilvēks uz gaismas viļņa": Grāmata veidota intervijas formā, līdzīgi, Zemāk pievienots akadēmiķa Andra Buiķa komentārs par jauno grāmatu, kurš iezīmē arī galvenās grāmatā apskatītās tēmas. Kā arī vairāki citāti no grāmatas.

Ar lielu interesi izlasīju šo grāmatu un novēlu patiesu interesi ikvienam lasītājam, jo te ir gan par Agneses bērnību, gan par to, kādai Latvijai vajadzētu būt nākotnē, gan par zemapziņu un virsapziņu, par dzīves jēgu, par attiecībām ar citiem cilvēkiem, par nāvi ar parastam cilvēkam neparastu skatu uz to.

Habilitētais matemātikas doktors, akadēmiķis Andris Buiķis

Jūs atnācāt uz šo planētu ar savu unikālo kodu, tad esiet tik atbildīgi, mīliet un izpaudiet to! Jūsu doma par to, kāds ir jūsu domu spēks, arī ir doma. Cilvēka paša doma par to, ka viņa domām īsti nav spēka, tiešā veidā ietekmē to, kāds viņa domām patiesībā būs spēks. Līdzko tu maini sevi, tu esi iespaidojis pasauli vairāk nekā jebkad. Ja mēģināsi mainīt pasauli, dabūsi sitienu kā no bumeranga. Dvēselei mīlestība nav jāmācās, jo tā pati ir mīlestība. Mīlestība spēj transformēt visu, piedot visu, jo tā pazīst visu, saprot visu, jo tā sevī nes gabaliņu no visa. Dzīve ir ne vairāk, ne mazāk kā jūsu pasaules uzskata materializācija. Tās pasaules, kurai jūs ticat.


litalita - 2012-10-25 00:16
Info par grāmatu: http://www.lgramata.lv/index.php?page=shop.product_details&flypage=flypage.tpl&product_id=40454&category_id=183&option=com_virtuemart&Itemid=28

guga - 2012-10-25 00:34
gribubutlaimiiga
Patreiz esmu majas ar otru berninu-piekriitu,ka laiks un dienas skrien nemanot...berni panem visu...arii es meginu planot un censos padarit darbinus,bet briiziem liekas viens un tas pats.....tad palasu seit...sapurinos....un zinu,ka bus,bus ari mans briidis,kad berni paaugsies....Varbut te vel ir kada jauna mammina

daceh - 2012-10-25 00:50
Beidzot es arī tieku pie rakstīšanas :) Lasot Jūsu pēdējos komentārus, saprotu, ka arī es esmu gājusi cauri šādiem posmiem un šodien uz to visu sakatos ar lielu, lielu mīlestību un mieru! Arī man ir divi mazi bērni, kurus auklējot arī likās, ka viens un tas pats, nekas nenotiek, nāk virsū grūtsidrība utt.. Šodien es varu teikt, ka ir jābauda šis laiks mājās, rūpējoties par mazo, gatavojot ģimenei ēst, gludinot vīra kreklus, mazgājot māju, laistot puķes, pastaigājoties un darot visu citu. Patiesībā tas viss, lai gan konkrētajā brīdī šķiet, nebeidzama rutīna, ir bezgala pilvērtīgs un piepildīts... Jāsaka, ka tajā laikā, kad visu laiku dzīvoju pa mājām, ļoti daudz lasīju grāmatas, vingroju, meklēju ceļu savai garīgajai izaugsmei. To, iespējams, nebūtu spējusi izdarīt, ja strādātu no rīta līdz vakaram...Un tagad joprojām to visu daru - ar laimi! Kā Daina teica, šis brīdis mums ir dots, lai to izbaudītu...Un no slinkuma un bezdarbības ir iespējams izkāpt - kaut ko darot, kustoties uz priekšu! Pa mazumiņam, pa kripatiņai.. Mīļās, Jūs noteikti esat pipildītas ar idejām un radošumu, atveriet sevi un ļoti daudz kas mainīsies pats no sevis! :) Mīlestībā, Dace!

baibam - 2012-10-25 02:50
Tas ir mūsu prāts, kas vēlas nepārtrauktu dinamismu un kam šķiet esošā situācija rutīna. Ne tikai sēdēšana mājās ar bērniem. Arī darbs un jebkura cita nodarbe, kurā nav nepārtrauktas pārmaiņas. Patiešām varu pievienoties Dainai- jāiemīl un jānovērtē pašreizējais brīdis, kurā ir laime. Patiesi, meitenes, nu nebūs tā laime, kad sāksiet strādāt vai kad piedzims otrs bērniņš vai vispār kaut kad citreiz kā tagad. Es zinu šo sajūtu, kad šķiet, ka dzīve paiet garām bez manis. Bet mēs jau esam tā dzīve.

illva - 2012-10-25 07:13
gribubutlaimiga!
Tik interesanti Tu raksti...tas pirmais,kas man ienāca prātā un gribāspa teikt ir.....,ka bija laiks, kad pilnīgi noteikti bija jābūt mājās...bija laiks,kad bērns paņēma visu ēteru......un visu laiku dodot un ņemot bērniņa priecīgo smaidu un labsajūtas pārņemto skatienu...droši vien arī gribējās dot daudz mīlestības...un daudz rūpes.
Nu ir pienācis...klusais periods, kad var atļauties laiski padzīvot...un it kā neko nedarīt...bet Tu dari!!!...un tik ļoti to dari...pašai nemaz nemanot....daudz domājot!!!...daudz apsverot!!!...kas notiek...kā gribētos...Tu saki...gribi komunikācijas...jaunas iepazīšanās....tad sāc to darīt...Tev jau ir mēŗkis,lai labi justos.
Un...iespējams...Tu esi tik azartiska, ka Tev ir jāsaņem tāds!!!!...fīlings...nedarot...un gaidot...un tikai tā Tu saķer to azartisko izjūtu, ka nu tūlīt, tūlīt būs...kaut patiesībā vēl to pati nemaz nemani.....bet mazie foršie...darbīgie zobratiņi tik ļoti kustās....Tev domājot....daudz domiņu....kā būtu...ja būtu.
Pamēģini....un tad svārstiņš iegriezīsies atkal ritmā.....meties iekšā savā arztiskajā piedzīvojumā...un ķer mirkļus...kurus Tup atiesi vēlies.
Lai izdodās.....ar sirsnīgiem sveicieniem:)

gribubutlaimiga - 2012-10-26 08:19
Jums taisniiba , man ir jaaiemaacaas noveerteet, to kas man ir...bet kaa ir ar to, ka saprotu ka man nav iistais cilveeks blakus..nav juutu no manas puses...tapeec man taas dienas ir taadas tuksas...vnk nav prieka, piemeeram, pagatavot ko gardu(gatavoju, bet nav tas, ka miilotajam pagatavosu)nju taas sajuutas, ka tev blakus ir iistais cilveeks...
Es saparatu, ka man sevi vairaak jaanodarbina, to es centiisos:)

ilonas - 2012-10-27 19:04
Tagad neatceros, kādā raidījumā esmu dzidējusi komentāru, ka sievietes, kas gaida princi baltā zirgā, gandrīz nekad viņu nesagaida. Bet tās, kuras paņem puisi, paskolo par princi, nopērk viņam baltu zirgu, saņemt to savu princi baltā zirgā - pašas izveidotu.

Nu es arī varu savam vīrietim daudz kur nepiekrist, bet par to, ka viņš ir dāvājis man meitu un tieši viņš, es esmu gatava viņam gatavot pašas gardākās un mīļākās vakariņas.

Mēs daudz ko no visiem gaidām, bet bieži aizmirstam, ka esam šai pasaulē, lai rūpētos un mīlētu tos, ko dzīve, Visums mums uzticējis mīlēt. Mēs tiecamies pēc kaut kā tāla, nezināma, bet nesamīļojam tos, kas ir 20 cm attālumā no mums. Un tad pēkšņi mums vīrs dzer un bērni neklausa.
Bet pamēģiniet gludinot vīram kreklus, gatavojot vakariņas, domāt, lai viņam veicas, lai viņam viss izdodas, domās sūtiet viņam mīlestību, mļumu, vienkārši kā cilvēkam, kuram nepieciešama mīlestība. Vīrietis var daudz ko fiziski pats izdarīt, bet, lai viņš "paceltos spārnos", viņam nepieciešams sievietes maigums.
Tieši tāpat kā sieviete gūst spēku un enerģiju no vīrieša seksa laikā, jo tad vīrieties dod spēku, enerģiju sievietei, viņš dalās, bet sieviete to reāli saņem, pretī dodot maigumu. Un sieviete ar pateicību jāsaņem tas, ko dod vīrietis. Tikai tad rodas sievietei spēks, enerģija radīt ģimenes vidi.

Vēl vieslielākie dzīves "dārgakmeņi", dzīves gudrības atrodas aiz ar mīlestību piepildītas nepatikas, aizvainojuma, sāpēm. Arī šis ir pārbaudīts uz savas ādas....


inese - 2012-10-30 17:53
Paldies, Ilona, par šo komentāru. Es pilnīgi piekrītu par tiem prinčiem.
Galu galā pat pasakas mums to priekšā saka (eža kažociņš, sārtais ziediņš utt.)
Mīlestība rada princi :)

gribubutlaimiga - 2012-10-30 21:06
Bet ja nav taa miilestiiba?sobriid ir taa, ka nemekleeju princi baltaa zirgaa, bet gan miilestiibu...jo varbuut arii sis ir princis bez balta zirga, bet cilveeks kurs mani miil, pat pretii nesanemot neko...bet vai taa nav cilveeka mociisana?es moku gan sevi gan vinju...cereet, ka varbuut kas mainiisies?nezinu...pagaidaam dziivojam kaa ir, bet teiksu godiigi, vairaak kaa dziivokla kaimini, nevis viirs ar sievu...lai gan virs uzskata , ka viss ir kaartiibaa un vins juutas laimiigs taa dziivojot...nezinu...jo vins nesanem pretii no manis neko...tik vien kaa pusdienas un dreebju mazgaasanu...kaa lai iemiil?ja nav tas klikskis.. ja ir tik daudzas situaacijas, kad gribas pagriezties un aiziet...

inese - 2012-10-30 22:36
Tur var būt vairāki varianti. Var gadīties, ka tiešām nav īstais cilvēks un mīlestība tur tā arī neradīsies.
Bet vēl var gadīties, ka ir aizvērusies sirds čakra. un ja sirds ir ciet, tad var būt īsteni īstais un vienīgais blakus, bet jūtu nav, līdz brīdim , kad kaut kas satricina (piemēram, viņš izlemj šķirties) un tad pēkšņi tā sirds čakra atverās. Dažreiz tas ir pa vēlu un attiecības vairs nevar saglābt.

Lai laikus sekotu līdzi savai sirss čakrai, ir patiešām ļoti jāsāk radīt un ražot mīlestība. Vienalga pret ko. Sāk ar to, ko var.
Var mīlēt sunīti, var mīlēt' bērnu, var mīlēt sevi, var mīlēt Dievu.
To, ko var - to mīl. Un tad šī mīlestība, lēnām vairojoties, sāks sapildīt citas dzīves jomas.
Un tā var nonākt ar līdz partnerattiecībām:))
Lai veicas!

ilonas - 2012-10-31 23:20
gribubutlaimīga

Tev ir foršs niks, bet ar tagadējo skatu uz dzīvi, gribētos teikt, ka laimīgas dzīves idealizācija. turklāt pēc visas teorijas ar šādu niku, sanāk, ka tagadnē nekad nebūsi - jo vienmēr gaidīsi to brīdi nākotnē. es aizvien vairāk uzmanības pievēršu tam, ko un kā es pasaku, jo šādi varam uzķert knifus, kāpēc tagadnē mūs kaut kas neapmierina.

Man, piemēram, ir ļoti grūti būs mīlošai, jaukai, ja man ir daudz jāstrādā. Agrāk domāju, ka esmu slinka un strādāju vēl vairāk. tagad mierīgi pasaku - daudz darba man ir kaitīgi, jo manī rodas iekšēja pretestība pret visu un tad ir vajadzīgs ilgs laiks, lai sakārtotu savas domas, analizētu attieksmi, bet ja daudz strādā, tā laika parasti nav.
Turklāt šo milzīgo strādāšanu esmu pārņēmusi no savas mammas, bet tagad mēģinu izprast savu iekšējo neapmierinātību. Ne velti saka, ka mūsu tuvākie cilvēki ir mūsu lielākie skolotāji. Pirmo pusgadu man strādāt ir interesanti un aizraujoši, bet tad gribas kaut ko jaunu, turklāt man ir grūti ilgtoši ievērot ikdienas grafiku. te nepalīdz ne gads, ne divi, ne desmit. man tas prasa lielu enerģiju. Un ne vienmēr ir laiks darīt ko jaunu, jo ir v'ēl vecie, agrākie pienākumi. Nu varbūt kādam tā ir ar patnerattiecībām. dzīve mums māca līdzīgas lietas tikai ar dažādām metodēm.

Pieņemu, ka Tev ir neapmierinātība ar savu ģimenes dzīvi. Bet tad vajag atrast mirkli savis izpētei. vajag visu kopdzīves laiku, mirkļus piepildīt ar mīlestību. Jo no tā jau nepaliks sliktāk, tas tikai ļaus mierīgi, nosvērti uz visu no malas paskatīties. Tā kopdzīve kļūs tāda, kāda tā ir, nevis būs kopdzīve ar nemīlamu cilvēku.


Un vēl - bērnam ir svarīgi, ka māte mīl bērna tēvu, lai kāds viņš būtu. Tēvs ir daļa no bērna, un sanāk, ja nemīli tēvu, tad nemīli kādu daļu no bērna.

Tas, ko gribēju pateikt, ka neviens labāk par tevi pašu nesapratīs, kāpēc ir tādas sajūtas. Ir jāmeklē, jāmeklē un jāmīl. Jo mīlestība rada ne tikai prinčus, mīlestība rada visu.


ronda - 2012-11-02 18:23
Ilona, mani TIK ĻOTI uzrunāja Tavs komentārs!!!!!
"...Vēl vieslielākie dzīves "dārgakmeņi", dzīves gudrības atrodas aiz ar mīlestību piepildītas nepatikas, aizvainojuma, sāpēm. Arī šis ir pārbaudīts uz savas ādas.... "

Vai Tu varētu savu domu paskaidrot plašāk un varbūt minēt piemēru no savas pieredzes? Man ir aizdomas, ka šis uz mani šobrīd attiecas 200% :) Paldies, mīļā! :)


ilonas - 2012-11-02 23:30
Domāju, ka katram no mums ir situācija, kad jūtamies vai nu dusmīgi, apvainojušies, kad kāds ir mūs aizvainojis vai paši esam aizvainojuši. Bet tad vajag piedod šim cilvēkam, piedod sev, tā no sirds piedod, to situāciju sajust kā Visuma mīlestības piepildītu. Tik ilgi, kamēr sirds rajonā sajūtam siltumu. Patiešām. Kaut mēnesi vai divus tas var prasīt.
Un tad bieži izrādās, ka dusmoties nav bijis vajadzības, tā ir bijusi tikai tāda laba mācībstunda. Piedodot Tu atlaid to emocionālo saikni, kas Tevi piesaista pie konkrētās negatīvas domas, sajūtas. Kad šo saikni pārtrauc, ta tā negatīvā situācija, emocijas vairs neņem no tevis arī enerģiju, spēku. Jo nogurstam jau mēs ne no strādāšanas, bet no savām nepareizajām domām, emocijām un sajūtām. Arī tas ir dzīvē pārbaudīts.

Kā šo situāciju atlaist var atrast šajā pašā lapā - bija raksts par pagātnes piepildīšanu ar mīlestību. turklāt svarīgi atcerēties, ka pagātnei pieder ne tikai mūsu bērnības atmiņas, bet arī notikumi, kas pirms 15 min mums radīja šīs negatīvās emocijas. un tās arī ir jālabo, lai kā enkurs nevelkas mums līdzi un nevelk bezdibenī.

Vai tas būs ātri? Nē. Vai tas būs viegli? Nē. Vai to var paveikt? Var. vai tas process būtībā ir bezgalīgs? Jā, kamēr vien esi cilvēcisks cilvēks.

Vislielākais dārgums ir tikko radusies apziņa, ka uz situāciju Tu esi noreaģējis vienā veidā, bet ir varēts dažādi. Arī neitrāli. Un kad esi sevī, tieši sevī šo apziņu radījis vai atmodinājis, tad jautājumā par konkr'ēto situāciju, Tevi pārņem tāds liels iekšējs miers. Tā sajūta ir patiess dārgums. Tu sajūti, ka it kā kaut kādā citā līmenī sāc izdzīvot līdzīgos notikumus. Nu laba sajūta, ko lai citu saka.



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ