Dzīvot...nevis eksistēt


Komentāri:

daiga* - 2011-07-26 23:16
sveika, Inese; es ļoti priecājos par šo Tavu lapu; par šo Tavu uzdrīkstēšanos kaut ko tādu darīt - uzrunāt tik daudzus, gluži nepazīstamus cilvēkus, un viņus mudināt dzīvot savādāk; ..
eju pakaļ Tev soli pa solim; šie Tavi pamudinājumi ļoti palīdz ; ..tik tiešām. jo nav jau mūsu vidē daudz cilvēku, kas tā prastu dzīvot; kas tā prastu izdzīvot katru dienu; kas prastu darīt katru mirkli piepildītu ar laimi; vai vismaz zinātu, ka tas ir veids, kā dzīvot; piepildītu dzīvi;
paldies Tev; esmu laimīga, kad sastopu tādus cilvēkus'


daiga* - 2011-07-26 23:23
bet viena lieta mani sarūgtina; jau ilgu laiku; kaut ko es laikam neprotu; nezinu, kā ar to tikt galā; vai varbūt Tev ir kāda līdzīga pieredze?
proti, jau ilgu laiku es ciešu no citu /svešu / cilvēku uzbāzības; ..no tā, ka viņu robežu izjūta laikam ir citāda nekā man; un man ļoti traucē tas, ka citi grib grozīties ap mani tuvāk /fiziskā nozīmē/, nekā es to vēlos; tas apgrūtina manu atrašanos kaut kur - sabiedriskās vietās; visbiežāk tie nav patīkami cilvēki;
kā Tu to redzi?


daiga* - 2011-07-29 19:17
jā, manī ir daudz riebuma,.. un neizpaustu dusmu; .. man tiešām derdzas tie, kas planē ap mani; un kam vienmēr atrodas kādi iemesli, lai grozītos manā tuvumā..;un kas bāž savu degumu manās lietās, ..
kādreiz man bija arī naids; bet tagad, paldies Dievam, naids ir tā kā izplēnējis laikam;
un es to visu laikam turu sevī;

bet varbūt tam ir kāds sakars ar bērnības pieredzi? ar ko es varbūt neesmu pratusi tikt galā?
tā saka, ka bērnības scenāriji, mēdz atkārtoties;
tā arī ir mana bērnības pieredze - ka man kādreiz bija jādzīvo kopā ar vecomammu, ar kuru es negribēju būt kopā, komunālā dzīvoklī; bet tur man apkārt grozījās tādi cilvēki, kas man riebās; kaut kādi dzērāji utml. personas.
es vēl tagad domās redzu vienu tādu tēlu - riebīgu dzērāju; savā acu priekšā, kādu es to kādreiz redzēju; un es netieku no tā vaļā.


daiga* - 2011-07-29 19:43
šodien kārtējo reizi dzirdēju radio raidījumā, ka tie, kas neatzīstas savās negatīvajās izjūtās, saslimst; ..es laikam vēl to daru, ka savas dusmas un riebumu paturu sevī, ..
rezultāts tādai ieaudzinātai dusmu turēšanai sevī manā gadījumā pirms kāda laika bija veģetatīvā distonija, kas turklāt tika tā ārstēta, ka es nonācu dziļā bedrē; ..
arī pēc vecāsmammas nāves es nevarēju atzīties sev savās negatīvajās izjūtās, jo man tas pašai bija nepieņemami; man likās, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ka man tādas izjūtas bija; man likās, ka pēc tuvinieku nāves, cilvēki sēro, .. bet manī bija viens vienīgs melns naids. ..es pašai to neapzinoties, gribēju būt "laba"- bez negatīvajām izjūtām; un manai veģetatīvajai distonijai klāt nāca vēl arī depresija; ..
tagad, paldies Dievam, veģ. ditonijas vairs nav, un arī par depresiju vairs nevaru sūdzēties; .. tagad jau kādu laiku mācos pieņemt sevi, tādu, kāda esmu; ar visām negatīvajām izjūtām; bet laikam vēl īsti neizdodas; ..

bet stāsts ir par to, ka savas izjūtas taču vajag pieņemt; .. un riebumu, ja man tāds ir, ir diezgan grūti savienot ar mīlestību; .. kā Tu domā?



sadaļa: JAUNĪBAS NOSLĒPUMS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien parunāsim par to, kā savu dzīvi no vienkāršas dzīves pārvēst par brīnišķīgu, vienreizēju un unikālu. Kā piepildīt to ar jaunību, vitalitāti, dzīves prieku un baudu.

 

Klau – ko Tu šobrīd dari?

 

Labi, labi – sēdi pie datora un lasi manu mājas lapu. Es daru to pašu. Tikai es esmu šajā pusē un rakstu savai mājas lapai. Bet parunāsim par to kā katra šobrīd jūtamies.

 

Es Tev izstāstīšu kā jūtos es – es turu klēpī portatīvo datoru (zinu, ka tas nav īsti labi tehnikai un ceļiem, bet šādi es jūtos ārkārtīgi labi un to šad tad atļaujos). Es smaidu – jo lielāko daļu no saviem rakstiem es esmu sarakstījusi absolūti īpašā noskaņojumā, kad esmu tik ļoti laimīga un absolūti apmierināta, ka kaut kā pat „fiziski” izjūtu kā tā informācija atnāk un plūst caur mani, lai rezultātā taptu raksts vai grāmata. Īstenībā šis ir mans rakstīšanas noslēpums jeb īstenībā pamatstāvoklis – ka noskaņojos un iejūtos un fiziski sajūtu laimes sajūtu un esmu instruments, lai pierakstītu to, ko man dod. (Es jau tā arī nezinu kur rodas domas un kā tās pie mums atnāk. Paļaujos uz Augstākiem spēkiem un viss).

 

Lai šādi justos esmu iepriekš visu sakārtojusi – esmu labi gulējusi un no rīta patīkami pamodusies. Esmu no pirmā atmošanās mirkļa priecājusies par man doto jauno dienu. Esmu samīļojusi savu ģimeni, pirms viens devās uz skolu un otrs uz darbu. Esmu izstaigājusies ar suni gar jūru. Esmu veselīgi pabrokastojusi.

 

Un visu to darījusi, apzinoties un baudot katru soli, katru mirkli, katru brīdi.

 

Kā ir Tev?

 

Vai jūties laimīga ik brīdi?

 

Manuprāt, laimīgu dzīvi no vienkāršas dzīves, vai vienkāršas eksistences atšķir tas – kā to izdzīvojam.

 

Ja dzīvojam bez prieka, ja steidzamies, skrienam, stresojam un tāpat neko nevaram paspēt, tad rodas īgnums, saguruns un neapmierinātība. Ja jau kopš rīta esam pamodušās ar īgnu garastāvokli, tad  tā šī diena arī iet un vienīgā doma ir kaut kā izciest to laiku līdz varēs atkal aiziet gulēt.

 

Bet .....vai nav žēl?

 

Vai nav žēl „nomest zemē” laiku, kuru varētu dzīvot ar vislielāko baudu.

 

Kā pāriet no viena stāvokļa uz otru?

 

Es daru tā.

 

Ja piefiksēju, ka kādu laiku man nav prieka no tā, ko daru – tad žigli apsēžos un padomāju kas ir mainījies un kas man to prieku ir atņēmis. Ja esmu piekususi, nepaēdusi vai kaut kā savādāk man piezadzies tīri fizisks diskomforts – tad nav variantu - vispirms ir jāatgūst nokavētais un ir jāatpūšas, ir jāizguļas, ir jāpaēd un jāsaved sevi fiziski kārtībā.

 

Atceries – ja nebūsi izgulējusies, laimes nebūs. (22:00 ir jāiet gulēt – tas ir pirmais solis pretim laimīgai dzīvei)

 

Bet ja ir tā, ka visam it kā būtu jābūt kārtībā un fiziski nekas it kā netraucē, bet....īstas laimes nav. Tad nav ko atlikt – tad iemācies sajust laimi kaut tūlīt.

 

Lai kādu darbu Tu darītu – izdari to maksimāli labi, cik vien spēj. Lai Tu sajustu savu ģenialitāti un spēku, lai Tu sajustu savu mīlestību, ko šim darbam atdevi, lai Tu sajustu kā Tu šo situāciju mainīji. Izjūti saikni ar to, ko dari.

 

Labi – atgriežamies pie tā, ka Tu šobrīd lasi manu tekstu. Nu tad lasi to tā, ka pilnīgi izjūti kā Tevī ieplūst enerģija. Kā Tu gūsti kādu jaunu atziņu un iedvesmu. Kā Tu sāc apzināties, ka tam, ko lasi ir jēga un nozīme Tavā dzīvē. Izbaudi šo mirkli. Izbaudi šo pārvērtību. Saproti priekš kam Tev tas ir vajadzīgs.

 

Neko nevajag darīt pa roku galam tāpat vien, vai „nositot laiku”. Cieni sevi. Cieni savu laiku. Mīli sevi. Izproti, ka šis mirklis ir unikāls.

 

Sajūti, ka Tu ne tikai lasi, bet Tu lasi ar kaut kādu mērķi.

 

Varbūt, ka Tev ir vajadzīga motivācija ķerties klāt jauniem darbiem. Varbūt, ka Tev ir vajadzīga iedvesma, lai sadūšotos kādam solim. Varbūt, ka Tev ir vajadzīgas zināšanas, lai novērtētu un izvērtētu to, kas Tavā dzīvē notiek.

 

Paanalizē. Izproti. Nesēdi šobrīd pa tukšo. Padari šo brīdi vērtīgu. Tas ir tikai Tavos spēkos. Tu esi savas dzīves autors. Un Tu vari vienkārši pārskriet ar acīm pāri šīm rindiņām, un Tu vari izjust, izbaudīt, izprast, pieņemt lēmumu – vārdu sakot, sākt darīt.

 

Ar to arī atšķiras parasta dzīve no brīnišķīgas dzīves. Eksistēšana no dzīvošanas.

 

Brīnišķīgu dzīvi bauda. Un bauda sevi šajā dzīvē. :)

 

Un baudi katru mirkli, lai kur Tu šobrīd būtu, lai ko darītu un lai ko darītu pēc tam. :)

 

Es Tev novēlu sākt dzīvot fantastisku, skaistu un laimīgu dzīvi.

 

Sāc to šodien! :)

 

Sāc tagad! :)

Komentāri (26)  |  2011-01-25 21:05  |  Skatīts: 8843x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Gunita* - 2011-01-26 01:58
Burvigi,tiesi tas ko man vajadzeja.Vai Tu lasi cilveku domas?

Inese* - 2011-01-26 06:25
:))))
es cenšos :)))

iedvesma - 2011-01-26 09:08
Izdzīvot un baudīt - tas ir skaisti un domājams, ka to vēlētos katra no mums.
Bet! Uzskatu, ka noteicošā jau ir mūsu ikdiena, mūsu darbs, pienākumi, dzīvesveids.

Es tagad salīdzinu 2 laikus.

Parasta ikdiena man paiet darbā, kur darāmā ir ārprātā daudz. Normētajā darba laikā to uzpēt ir neiespējami, tādēļ darbs ir jādara ļoti ātri un ir pāris dienas, kad palieku strādāt pēc darba un mājās pārrodos kad jau vēls. Dažkārt darbu ņemu brīvdienās uz mājām, pretējā gadījumā nepadarītais tikai krājas un tas lieki piemēslo ne tikai manu prātu, bet arī domas, apziņu, sirdsapziņu, ka vēl tik daudz nav izdarīts, taču visam ir termiņi. Un ceļš no darba, sarunas ar mīļajiem, rītā pirmās domas ir par un ap darbu, par to, kas dienā jāizdara un kas palicis nepadarīts.

Līdz ar to, nodoties mirkļu baudīšanai, izjust sevi un ieklausīties apkārtējos un būt pret tiem iecietīgai ir ļot, ļoti grūti.

Tagad paņēmu atvaļinājumu 2 nedēļas. Pirmā nedēļa man pagāja kā vāverei ritenī, jo vēl braucu uz darbu padarīt nepadarīto un kārtoju citas lietas, kam ikdienā vnk nebija laiks.

Un tagad rit otrā nedēļa un tikai tagad sāku sajust, ka man ir laiks. Laiks priekš sevis, savām domām. Tagad daudz domāju par savu dzīvi, draugiem, kas man apkārt. Tagad nesteidzīgi uzrakstu vēstules paziņām, kuriem iepriekš tikai atbildēju, kad uzrakstīja. Tagad esmu vairāk pievērsies sevis attīrīšanai. Vakar veicu pirmo attīrīšanos ar sālsūdeni, šodien sev lutināju ar medus maskām un diena pagāja darot patīkamās lietas, jo zināju, ka tās ir man par labu. Šodien ar prieku palīdzēju mazajam brālītim pildīt mājasdarbus, putniņiem liku barību aiz loga, kārtoju māju un gāu pastaigāties, kad sniga.

Un šovakar - jūtos labi!!!

Nezinu - darba specifika man patīk, tikai apjoms milzīgs.
Es ļoti vēlos strādāt savā specialitātē, bet ārkārtīgi vēlos vairāk laika priekš sevis, savas ikdienas. Gribu vairāk mirkļus, ko pārvērst par baudas pilniem!

Es to ļoti, ļoti vēlos un ceru, ka Augstākie spēki mani patiešām uzklausīs!

Paldies, Tev Inesīt - par rakstiņu! :)





Inese* - 2011-01-26 16:38
O, es arī ļoti daudz domāju par darbu (īstenībā es to nesaucu par darbu). Un strādāju es ļoti daudz.
Un šo lielo darba apjomu es tiešām izbaudu. Tas man dod gandarījumu un liekas ļoti vērtīgi.

Un brīdī, kad man pazūd prieks vai mana nodarbošanās vairs nesniedz laimi - zinu, ka esmu piekususi. Ka esmu pārvērtējusi savas iespējas un sevi pārslogojusi.
Tas man ir kā signāls no Augšas, ka kaut kas ir jāmaina.
Un es momentā mainu.
Eju laicīgāk gulēt, eju staigāt garākus gabalus gar jūru un dodu sev kādu dienu brīvu un...viss atkal sakārtojas:)

Tikai tas vien, ka man kādu dienu ir pazudusi laimes sajūta, man jau ir zīme no Dieva, ka kaut ko ne līdz galam daru saskaņā ar Visuma un Dabas likumiem.
Ja mēs šārdi pierodam dzīvot un ieklausīties, tad varam dzirdēt un izprast katru zīmi un norādi, kas mums tiek dota.

Dace* - 2011-01-26 17:26
Esmu lūgusi Visumā, lai sūta man atbildes uz dažādiem jautājumiem - un te nāk draugi, kas iesaka pavasarastudijas lapu internetā, un arī pati Inese ar jauniem, enerģiju un iedvesmu nesošiem rakstiem. Ar katru jaunu rakstiņu Tu, Inesīt, dod man arvien vairāk tik ļoti vajadzīgos padomus, kas man palīdz rast risinājumus dzīves situācijās. Paldies, paldies, paldies! Jauku dienu!

Inese* - 2011-01-26 17:38
Man par to ir prieks un gandarījums:)
Tā ir mana laimes terapija:)

Lai izdodas viss!!!

daiga* - 2011-07-26 23:16
sveika, Inese; es ļoti priecājos par šo Tavu lapu; par šo Tavu uzdrīkstēšanos kaut ko tādu darīt - uzrunāt tik daudzus, gluži nepazīstamus cilvēkus, un viņus mudināt dzīvot savādāk; ..
eju pakaļ Tev soli pa solim; šie Tavi pamudinājumi ļoti palīdz ; ..tik tiešām. jo nav jau mūsu vidē daudz cilvēku, kas tā prastu dzīvot; kas tā prastu izdzīvot katru dienu; kas prastu darīt katru mirkli piepildītu ar laimi; vai vismaz zinātu, ka tas ir veids, kā dzīvot; piepildītu dzīvi;
paldies Tev; esmu laimīga, kad sastopu tādus cilvēkus'

daiga* - 2011-07-26 23:23
bet viena lieta mani sarūgtina; jau ilgu laiku; kaut ko es laikam neprotu; nezinu, kā ar to tikt galā; vai varbūt Tev ir kāda līdzīga pieredze?
proti, jau ilgu laiku es ciešu no citu /svešu / cilvēku uzbāzības; ..no tā, ka viņu robežu izjūta laikam ir citāda nekā man; un man ļoti traucē tas, ka citi grib grozīties ap mani tuvāk /fiziskā nozīmē/, nekā es to vēlos; tas apgrūtina manu atrašanos kaut kur - sabiedriskās vietās; visbiežāk tie nav patīkami cilvēki;
kā Tu to redzi?

Inese* - 2011-07-27 06:25
Paldies, Daiga:)

Par to distanci, es Tevi ļoti saprotu, jo man kādreiz arī tā bija. Bet tad, kad sāku iemīlēt un pieņemt cilvēkus ar dievišķu mīlestību, tad man šī diskomfortablā sajūta pazuda un vairs neviens tuvu nestājas.
Tur jau ir tas likums - ja kaut kas krīt uz nerviem (vai arī domājam, kaut tikai nu tā nenotiktu), tad dzīve mūs caur to pārbauda un pārbauda, sūtot arvien nepatīkamākus cilvēkus, kas spiedīsies mums virsū ;))
Ir kaut kā vienreiz jātiek tam pāri un jāpaskatās uz šo cilvēku kā uz dvēseli, kā uz garīgu būtni. Un pēc tam būs labi :)

Ruta* - 2011-07-28 06:37
Ar dievišķo mīlestību te maz sakara par distanci.Tu vari milēt cik tu gribi,bet mums katram ir sava privātā zona,kur cits vienkārši nedrīkst ienākt.Es mīlu cilvēkus,bet ja man pienāk par tuvu,man arī tas nav patīkami.Es pat necenšos to analizēt-kāpēc ir tā,ko man vajadzētu mainīt.Neko mainīt nevajag,nav ko līst vai mutē iekšā un viss būs ok.

Inese* - 2011-07-28 06:54
Viss, kas notiek ar mums, ir mūsu pašu radīts.
Kapēc vienam kāpj mutē iekšā un kāpēc citam nekāpj?
Tādēļ, ka vienam tas krīt uz nerviem ( un tieši tam kāpj) un citam nav šāda mācība vajadzīga.

Protams, ka mums katram ir sava privātā telpa, robežas utt.
Bet mēs jau šeit runājam par situācijām, kas neierakstās pieklājības robežās. iet runa par cilvēkiem, kas šo nesaprot.
Bet jautājums kapēc tieši kādam no mums ir šāda pieredze jāiziet un cik viegli to paņemam pretim.

Bez jebkādas analizēšanas, es redzu atšķirību kā man ar šo bija agrāk un kā tagad.
Un es tiešām esmu ar ļoti izteiktām savām robežām un savu lauku. Bet mani vairs nekaitina, ja kāds pienāk pa tuvu. Man ir iespēja šo situāciju izmainīt vai arī pieņemt:)

daiga * - 2011-07-28 08:19
paldies, Inese; paldies, Ruta;
bet par mīlestību - tiešām arī domāju; bet tās taču ir jūtas; tās nevar tāpat vien ieliet sev iekšā;

daiga * - 2011-07-28 08:20
kur rodas tāda dievišķā mīlestība?

Ruta* - 2011-07-28 17:38
Kāpēc viens ir sarkanmatis un viens blondins?Vai atd to var izmainit ar ''dievišķo mīlestību'' ;)Tas ir cilvēka tips,viņš tāds ir.Ir introvertie,ekstravertie.Vieni ,kuri laiž sev tuvu,otri,kuri ietur distanci.Tam visam ir daudz dziļāka sakne,ne tikai situācijas pieņemšana.;)

Inese* - 2011-07-28 18:58
Ruta-
bet mums taču ir jāpieņem gan sarkanmatainie, gan blondie. Mēs nevaram viņus pārataisīt.
Un ja cilvēks lien mums virsū - mēs nevaram viņu pārtaisīt.
Protams, ir iespēja izvairīties no šādiem cilvēkiem un ir iespēja būt rupjiem vai striktiem un viņiem "ierādīt vietu". Bet ar to mēs nevaram apšmaukt Visumu. Un ja reiz mūs kaut kas kaitina, tad mums sūtīs un sūtīs šīs situācijas, līdz mainīsim savu iekšējo attieksmi.

Un mīlestībai ar ekstravertiem vai introvertiem nav nekāda sakara. Abi var būt gan mīlestības piepildīti, gan noslēgušies no mīlestības.
Bet runa neiet par viņiem, bet par mums.
No mums ir atkarīgs viss, kas ar mums notiek. Arī tas kā 'pret mums izturas gan ekstravertie, gan introvertie.
Nu tāda ir tā pasaules kārtība, kuru šai lapā mācāmies :)

Daigai-
par mīlestību.
Mīlestību ir jāvar paņemt pretim. Arī dievišķu mīlestību.
Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs cik noslēgušies vai atvērti tai esam.
Mīlēt ir darbības vārds:)
Mums ir jāiemācās, jātrenējas un jāspēj mīlēt.
Arī dievišķa mīlestība ir sevī jāaudzē. Ir jāvar attīrīt sevi tik, lai varētu to paņemt no Visuma pretim.
Nu tādēļ jau te runājām par čakrām, par prakšalanām, par attīrīšanos, par domu nepiesārņošanu, par enerģētikas uzturēšanu kārtībā utt. No šī visa ir atkarīgs cik daudz dievišķas mīlestības varam sevī uzņemt (izaudzēt, attīstīt) un no tā savukārt ir atkarīgs cik mūsu dzīve būs laimīga.
Jo vairāk mīlestības, jo cilvēks laimīgāks.

Ja kaut kas tracina, nepatīk, krīt uz nerviem utt. - ir tikai viena vaina - pašam pietrūkst mīlestības enerģijas :)

iedvesma - 2011-07-28 21:28
Man ir jauki lasīt rakstus, komentārus par to kā cilvēki dzīvo, nevis eksistē, bet man tā nav...

Kad vēl mācījos skolā, tad atceros, ka skolotāja teica, ka nav svarīgi par to, kas cilvēkam pieder, cik viņam ir naudas, statuss, galvenais, lai cilvēks sirdī ir bagāts, bet es jūtos pavisam, pavisam tukša.

Mazliet ir bail no šī vāra, bet patiesībā es tā jūtos. Iedvesmu un sparu sasmeļos tik pa retam, kad parunājos ar kādu sev svarīgu cilvēku vai tad, kad tas mani kārtīgi sapurina. Nepaiet necik ilgs laiks, man atkal rokas ir nolaidušās un neko negribas darīt. Jā, negribas!!!

Šobrīd man ir atvaļinājums un tas paiet, aiziet nemanāmi, bet tukši un nepiepildīti. Ogas lasu tikai tāpēc, ka tas ir jādara, braucu palīgā vecākiem tikai tāpēc, ka man to palūdz, bet priekš sevis man negribas darīt neko. Šķiet, ka staigāju kā tāds nemiera gariņš, pret visu ar paviršu attieksmi, arī pret sevi. Paņemu lasīt grāmatu, paiet 5 min, saprotu, ka gribu skatīties filmu, ieslēdzu to, tad paskatos pa logu, saprotu, ka ir saule un gribu doties sauļoties, aibraucu pie ezera, viena mierā ilgi tur nobūt nespēju, jo kkas dīda...Mājās stāv mantas, drēbes nevietā - saprotu, ka vajadzētu kārtot, bet ir tāds liels vienalga. Ir nepārtraukts nemiers un viss vienalga par visu.

Tas ir kā apburtais loks.

Saprotu, ka ir kkas jāmācās, bet vienmēr atrodu ko darīt citas lietas un jau daudzas naktis redzu sapnī, ka esmu skol''a uz eksāmeniem, bet es neko nezinu un meklēju kādu, kurš pateiks priekšā.
Nezinu, vai ar mani tā ir vienīgo, bet šķiet, ka stāvu uz vietas un griežos pa to pašu apli, ar kuru galīgi neesmu mierā.

:(

daiga* - 2011-07-29 19:17
jā, manī ir daudz riebuma,.. un neizpaustu dusmu; .. man tiešām derdzas tie, kas planē ap mani; un kam vienmēr atrodas kādi iemesli, lai grozītos manā tuvumā..;un kas bāž savu degumu manās lietās, ..
kādreiz man bija arī naids; bet tagad, paldies Dievam, naids ir tā kā izplēnējis laikam;
un es to visu laikam turu sevī;

bet varbūt tam ir kāds sakars ar bērnības pieredzi? ar ko es varbūt neesmu pratusi tikt galā?
tā saka, ka bērnības scenāriji, mēdz atkārtoties;
tā arī ir mana bērnības pieredze - ka man kādreiz bija jādzīvo kopā ar vecomammu, ar kuru es negribēju būt kopā, komunālā dzīvoklī; bet tur man apkārt grozījās tādi cilvēki, kas man riebās; kaut kādi dzērāji utml. personas.
es vēl tagad domās redzu vienu tādu tēlu - riebīgu dzērāju; savā acu priekšā, kādu es to kādreiz redzēju; un es netieku no tā vaļā.


daiga* - 2011-07-29 19:43
šodien kārtējo reizi dzirdēju radio raidījumā, ka tie, kas neatzīstas savās negatīvajās izjūtās, saslimst; ..es laikam vēl to daru, ka savas dusmas un riebumu paturu sevī, ..
rezultāts tādai ieaudzinātai dusmu turēšanai sevī manā gadījumā pirms kāda laika bija veģetatīvā distonija, kas turklāt tika tā ārstēta, ka es nonācu dziļā bedrē; ..
arī pēc vecāsmammas nāves es nevarēju atzīties sev savās negatīvajās izjūtās, jo man tas pašai bija nepieņemami; man likās, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ka man tādas izjūtas bija; man likās, ka pēc tuvinieku nāves, cilvēki sēro, .. bet manī bija viens vienīgs melns naids. ..es pašai to neapzinoties, gribēju būt "laba"- bez negatīvajām izjūtām; un manai veģetatīvajai distonijai klāt nāca vēl arī depresija; ..
tagad, paldies Dievam, veģ. ditonijas vairs nav, un arī par depresiju vairs nevaru sūdzēties; .. tagad jau kādu laiku mācos pieņemt sevi, tādu, kāda esmu; ar visām negatīvajām izjūtām; bet laikam vēl īsti neizdodas; ..

bet stāsts ir par to, ka savas izjūtas taču vajag pieņemt; .. un riebumu, ja man tāds ir, ir diezgan grūti savienot ar mīlestību; .. kā Tu domā?


Bizbizīte* - 2011-07-29 19:58
Tik vienkārši un tik sarežģīti. Mīlēt sevi.Pieņemt sevi. Vai tam nevajadzētu būt jau pašam par sevi tā? Ka mīlu,ka pieņemu sevi? Bet,ja nespēju,tātad bijušas bērnībā traumas,pārdzīvojumi,pāridarījumi.Tik spēcīgi,ka sekas atstājuši uz visu mūžu! Vai šeit nav nepieciešama vispirms psihologa, tam līdzīga speciālista palīdzība? Citādāk sanāk tas pats,kas invalīdam tikt -staigā!Ej!Dejo! Cilvēks,kuram nav kājas,rokas,ir invalīds vai labākajā gadījumā slimnieks-nepieciešama ārsta palīdzība.Cilvēks,kuram traucēta spēja zināt-kas tas ir - pareiza komunikācija un pozitīva pasaules uztvere - vai viņam vienam pašam,kaut arī ar labu,vērtīgu grāmatu palīdzību un sirdsgudru cilvēku padomiem -vai bez psiholoģiskās pasaules kārtībā savešanas - varēs tikt uz priekšu?Un mīlēt sevi,pieņemt sevi,nebaidīties no pasaules,no cilvēkiem,saprast,ka otrs cilvēks-nav ienaidnieks?

Inese* - 2011-07-30 01:11
Mana pārliecība ir, ka daudz vērtīgāk ir no šodienas iemācīties baudīt un mīlēt dzīvi, dabu, Dievu, sevi, citus cilvēkus utt., nekā gadiem iet cauri vēlreiz un vēlreiz negatīvām izjūtām, kas bijušas pagātnē.
Pagātnes negatīvās pieredzes vēlreizēja izdzīvošana ilgstoši grieztu svārstiņu negatīvā virzienā un mēs nezinām ar ko tas beigtos.
Manā gadījumā tas beidzās ar pilnīgu krahu visās dzīves jomās. Tādēļ es to ieteikt noteikti nevaru.

Savukārt laimes terapija manu dzīvi sakārtoja vienā mirklī, jo palīdzēja nomainīt attieksmi un enerģētiku.

Tādas manas domas :)

Iluta* - 2011-07-30 08:24
Daigai un citiem!Vieglākais veids kā atbrīvoties no apvainojumiem-piedot tam,kas apvainojis, ir-Iedomājaties,ka jūs esat viņš(tas,kas apvainoja,sadusmoja).Sajūtiet visas viņa emocijas,domas,vēlmes,it kā tās būtu jūsu pašu personīgās.Un pēc tam pajautājiet sev-Vai man ir vērts apvainoties pašai uz sevi?Jo tagad tas,kas ir viņš-istenibā esmu es pati...
No sakuma ies grutak,bet ar laiku pat var sanakt smiekli pašai uz sevi.pamēģini!



Iluta* - 2011-07-30 08:28
Bizbizitei!Jā,tavā gadijumā tev sākumā butu vajadziga psihologa konsultācija,jo vienai pašai tev neizdosies atrast tos iemeslus,kurus tu pati neapzinies savai rīcībai,domām.Psihologs tev palidzes to kamolu attīt vaļa,un tad jau kad apziņa tiks attŗīta vari ķerties pie ineses laimes terapijas.Novēlu drosmi tev!

daiga * - 2011-07-30 09:57
Bizbizītei: vai uz sevi paskatījāties ?

Inesei: esmu ceļā:

te būs neliels fragments no L.Frīmensa intervijas 'Dienā' par kristīgo meditāciju:

MEDITāCIJA IR PERSONīBAS ATVēRšANA MīLESTīBAI, KAS IR RADīTAS ESīBAS CENTRS UN GALēJā REALITāTE. AR MEDITāCIJU VAR PAMAZāM SāKT SAPRAST, KA MīLESTīBA IR REALITāTE UN SVARIGāKā PRIORITāTE MūSU DZīVē.
MīLESTīBA ĻAUJ SASNIEGT CILVēKA PILNīBU. KATRU DIENU MEDITēJOT, JūS VEICAT MīLESTīBAS DARBU.

Meditējot var ieraudzīt arī tumsu, ne tā?

TUMSU IERAUGA, KAD TU IEEJ TAJā SEVIS DAļā, KAS NOLIEDZ MīLESTīBU; TAJā Daļā, KAS PAGāTNē IR IEVAINOTA. TāDā GADīJUMā JāIET TIKAI UZ PRIEKšU. MEDITāCIJA PALīDZ DZIEDēT TāS DAļAS, KAS VIENA VAI OTRA IEMESLA Dēļ BLOķē GAISMU.


Paldies par pacietību.


Bizbizīte* - 2011-07-30 21:23
Daiga-nesapratu?Vai vēlējāties man ko teikt?

Baiba* - 2011-08-03 21:06
Vienkārši paldies! Mani uzrunāja tās pastaigas ar suni gan jūru. Laikam es sev kaut ko tādu gribu. :)



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ